Katrs kamols noder
Lai taptu zeķes, jābūt arī dzijai, bet ap Agras Jēgeres māju Mērniekos puķes vien, nevienu aitu neredz. «Kur nu. Tie tūkstoši izadīto zeķu pāru nav jau vienmēr tikuši ziedoti. Ir jau, kas man dod trīs vai piecus latus pretī, jo zeķes pasūta, lai kādam dāvinātu. Esmu arī sūtījusi naudu atpakaļ, bet tad… Nu ko! Būs ko dziju pirkt, lai adītu citiem, kam naudas nav,» ceļu no kamoliņiem līdz zeķēm izstāsta Agras kundze.
«Daudzi, kas zina, ka es adu zeķes, bet paši nevar, jo rokas sāp vai arī acis švakas, atsūta kaut ko no saviem dziju krājumiem. Mana meita, kas senāk adīja, arī atdeva kamolus. Cits atsūta mazus kamoliņus, kam pielieku atkal citu dziju klāt, un - jauns zeķu pāris gatavs. Mežiniekiem vajag stiprākas, biezākas dzijas, bet maziem bērniem - maigākas, mīkstākas.» Šad tad Agra Jēgere nopērk dziju arī no savas pensijas. Te nu viņa uzreiz uzšvirkst, sadzirdējusi draudus, ka padomju laikā pelnītā pensija vairs neskaitās, un sarunas no zeķēm pārsviežas uz politiku. Viņai radio fonā skan visu dienu, vakarā televizors darbojas. Ne tikai lai seriālus skatītos vai kādu jauku koncertu, vai šlāgeraptauju, bet arī aktuālās diskusijas. «Tagad Viņķeles kundzes izrunāšanās… Nu tādi esam. Teica - kaut vai pastalās, bet ka tik brīva Latvija. Bet sanāca?» Agras kundze paironizē un piebilst: «Redz, pastalas ir, zeķes arī saadītas.»
Pa divām dienām zeķu pāris sanāk? «Vasarā jau nesanāk, arī svētku dienās ne. Bet citādi izdodas dienā viena zeķe. Tas tāpēc, ka maz guļu. Ja trijos naktī pamostos, ko citu lai daru? Agrāk ar roku tvarstīju kādu grāmatu, bet tagad meklēju adīkli.»
Grāmatveža sindroms
«Visu mūžu esmu adījusi,» atceras Agra. «Dzīvojām dziļi dziļi laukos, un rotaļbiedru jau apkārt nebija. Turklāt kas par rotaļāšanos, visiem bija jāstrādā. Ja nebiju ganos, tad jāstrādā dārzā. Mans pirmais darba uzdevums bija deviņu gadu vecumā - iet aiz zirggrābekļa. Visus darbus darīju mammai līdzi un tā darba tikumu iemācījos.» Uz skolu Agra aizgājusi ar pašadītu jaciņu mugurā - ganos iedama, bija uzadījusi. Kā šodien vēl atceras - tāda zaļa augšiņa ar brūnu apakšmalu un jostiņu riņķī.
Gribas tēlaini salīdzināt, ka ar Agras Jēgeres adījumiem varētu noklāt, piemēram, Ainažus, Limbažus, Mērniekus - tik tuvās un mīļās vietas. «Nekad jau tādas domas nebija, ka būtu jāskaita vai kaut kāds rekords jāuzstāda. 2001. gadā sanatorijā trāpījos vienā istabā ar simpātisku kundzi, kura teica, lai viņai par prieku pierakstot - cik tad zeķu noadot,» atceras Agras kundze. «Tas man pašai arī likās interesanti. Visu mūžu biju nostrādājusi Limbažos par grāmatvedi, un skaitīšana jau man asinīs. Sīkumaina neesmu, katru zeķu pāri nepierakstu, bet, kad dodu prom pa maisiņiem, tad gan saskaitu.»
Nekādus nākotnes plānus - kad būs 2000 uzadītu zeķu pāru - Agras kundze nekaļ. «Nav jau veselība no tām spožākajām. Visu laiku domāju, ka esmu stipra sieviete - talkas, iešanas, visādas darīšanas, medības. Vīrs strādāja zemes ierīcības kantorī, un, kad deva īpašumus atpakaļ, tikām pie vīratēva mājas. Viena kaimiņiene iedeva suni, otra - trusi. Bija no Limbažiem jānāk uz Mērniekiem dzīvot. Arī dēls toreiz no armijas nāca mājās. Plāni bija lieli, teļi kūtī, celsim un būvēsim, bet… stiprākais aizgāja pirmais. Tā negaidīti. Un tajā naktī, kas vēl bija līdz bērēm, jutu, ka nav sirdij labi.»
Tagad pa māju galvenie saimniekotāji ir dēls ar vedeklu, meita ar savējiem ir Rīgā. Mazbērni skolā. «Mērniekos jau skolas sen vairs nav, mazie pa lielceļiem vien dzīvo, jo jābrauc uz Ainažiem, bet autobuss trīs reizes dienā. Kad mazajam puikam - otrklasniekam - prasu, cikos būs mājās, viņš atbild, ka pusseptiņos vakarā. No rīta kā astoņos braucis. Tā tik zēvelē 15 kilometru uz priekšu un atpakaļ. Turklāt gribas jau bērniem gan mūzikas skolu, gan sporta skolu.»
Dot citiem, kam iet sliktāk
Vēstulē redakcijai par Agras Jēgeres nesavtību Salacgrīvas novada redzes invalīdu grupas vadītāja Faina Mennika centās uzskaitīt visus, kuriem Jēgeres kundze dāvinājusi zeķes, - pansionāta Brīze iemītniekiem, redzes invalīdiem, novada vecajiem cilvēkiem, par kuriem pastāsta dakteres vietniece Maiga Sāre.
«Biju aizbraukusi uz pansionātu Brīze. Daudziem veciem cilvēkiem ar acīm ir slikti, un tas jau gan ir negals,» saka Agra.
Ainažos ir nevalstiska organizācija Dzintarlāse, kas tur rūpi par mazturīgajiem. «Viņi mani atrod, kad vajag, lai būtu ko likt paciņās uz Jauno gadu. Ir man tāda virtuāla draudzene, kuru nepazīstu, bet tikai pa telefonu sazvanāmies. Esmu viņai zeķes adījusi un sūtījusi. Viņa pati reiz bijusi rokdarbniece, bet tagad vairs nevar, acis švakas.»
Agrai Jēgerei ir vairāki fotoalbumi, kuros redzamas viņas adīto zeķu fotogrāfijas. Tās ir ar latvju zīmēm un sirsniņām, tradicionāliem musturiem, mežģīņrakstā adītas. Ir arī personificētas - ar vārdiem, gadskaitļiem, ja nozīmīgai jubilejai īpaši adītas. Par katru no tām ir stāsts. «Es nemaz nezinu, kur manas zeķes aizceļojušas! Tagad daudziem brauc viesi un radi no visām malām. Zeķēs ieadīti arī svešu zemju vārdi - Džeina, Aleksandrs - tie ir Anglijā, Hosē un Margarita - tie Meksikā.»
Tad jau Īrija arī pilna ar Agras kundzes zeķēm? «Kad apprecējos un atnācu te dzīvot, bija māja pie mājas. Bet tagad - tukšas un izlaupītas. Kamēr te nebūs darba un algas, tikmēr neviens atpakaļ nenāks. Kaimiņu puiši raksta, ka tur svešzemē jau arī neko nevar iekrāt, bet dzīvot gan varot normāli.»
Agrai ne tikai «caur zeķēm» ir daudz labu draugu. Nesen, kad viņai bija vārdadiena, uz programmas malas pierakstījusi, ka viņu telefoniski apsveikuši 30 cilvēku. «Nu daudz man draugu. Es jau arī Limbažos korī Pūt, vējiņi kādus 25 gadus dziedāju.» Internetu par saziņas līdzekli gan adītāja neizmanto. «Nekonkurēju ar mazbērniem! Man patīk ar adāmadatām rokās pie televizora sēdēt.»
Dakteri Agrai sakot, ka jādzīvo mierīgāk. «Es jau arī vairs negribu no mājas kulties ārā. Iets diezgan. Esmu priecīga, ka štrami laidu Dziesmu svētkos, tautas koru festivālos. Bet vislielākie svētki manā atmiņā ir Tautas manifestācija Mežaparkā. Mūsu automašīna cauri Sarkandaugavai brauca tikpat lēni, kā cilvēki soļoja. Arī Daugavmalā esmu bijusi - gan tribīnēs, gan skatītājos. Arī bildē gadījos un tiku avīzē. Tagad brīžiem liekas, ka neiet, kā vajag. Visi kā norāvušies pēc naudas grābšanas. Gribējās domāt, ka esam labāki, nekā izrādījās. Tas, ko gaidījām, nav tas, ko dabūjām,» Agra smagi nopūšas, bet uzreiz sevi aprāj: «Man bail, ka nesarunāju kādus trakumus. Nav smalka mēle, laižu to, ko domāju, bez pušķošanas.»Aiva Kalve. 2012. gada 29. novembris 00:00
«Kura lauku sieva tad zeķes neada?» par pieteikumu Latvijas lepnumam ir izbrīnīta Agra Jēgere. Ja nu vienīgi, viņa pieļauj, varētu pretendēt uz iekļūšanu Ginesa rekordu grāmatā. Novembra vidū reģistrēto zeķu skaits sasniedzis 1604 pārus. Bet cik tad vēl ir nesaskaitīto! «Laikam jau uzmanību man piesaistījis tas, ka neesmu zeķu biznesā. Cits varbūt ada un nelaiž no rokām nevienu zeķi ārā, sak, labāk, lai kodes sagrauž. Bet es tās dāvinu,» sirsnīgi pasmaida Agra Jēgere.
Katrs kamols noder
Lai taptu zeķes, jābūt arī dzijai, bet ap Agras Jēgeres māju Mērniekos puķes vien, nevienu aitu neredz. «Kur nu. Tie tūkstoši izadīto zeķu pāru nav jau vienmēr tikuši ziedoti. Ir jau, kas man dod trīs vai piecus latus pretī, jo zeķes pasūta, lai kādam dāvinātu. Esmu arī sūtījusi naudu atpakaļ, bet tad… Nu ko! Būs ko dziju pirkt, lai adītu citiem, kam naudas nav,» ceļu no kamoliņiem līdz zeķēm izstāsta Agras kundze.
«Daudzi, kas zina, ka es adu zeķes, bet paši nevar, jo rokas sāp vai arī acis švakas, atsūta kaut ko no saviem dziju krājumiem. Mana meita, kas senāk adīja, arī atdeva kamolus. Cits atsūta mazus kamoliņus, kam pielieku atkal citu dziju klāt, un - jauns zeķu pāris gatavs. Mežiniekiem vajag stiprākas, biezākas dzijas, bet maziem bērniem - maigākas, mīkstākas.» Šad tad Agra Jēgere nopērk dziju arī no savas pensijas. Te nu viņa uzreiz uzšvirkst, sadzirdējusi draudus, ka padomju laikā pelnītā pensija vairs neskaitās, un sarunas no zeķēm pārsviežas uz politiku. Viņai radio fonā skan visu dienu, vakarā televizors darbojas. Ne tikai lai seriālus skatītos vai kādu jauku koncertu, vai šlāgeraptauju, bet arī aktuālās diskusijas. «Tagad Viņķeles kundzes izrunāšanās… Nu tādi esam. Teica - kaut vai pastalās, bet ka tik brīva Latvija. Bet sanāca?» Agras kundze paironizē un piebilst: «Redz, pastalas ir, zeķes arī saadītas.»
Pa divām dienām zeķu pāris sanāk? «Vasarā jau nesanāk, arī svētku dienās ne. Bet citādi izdodas dienā viena zeķe. Tas tāpēc, ka maz guļu. Ja trijos naktī pamostos, ko citu lai daru? Agrāk ar roku tvarstīju kādu grāmatu, bet tagad meklēju adīkli.»
Grāmatveža sindroms
«Visu mūžu esmu adījusi,» atceras Agra. «Dzīvojām dziļi dziļi laukos, un rotaļbiedru jau apkārt nebija. Turklāt kas par rotaļāšanos, visiem bija jāstrādā. Ja nebiju ganos, tad jāstrādā dārzā. Mans pirmais darba uzdevums bija deviņu gadu vecumā - iet aiz zirggrābekļa. Visus darbus darīju mammai līdzi un tā darba tikumu iemācījos.» Uz skolu Agra aizgājusi ar pašadītu jaciņu mugurā - ganos iedama, bija uzadījusi. Kā šodien vēl atceras - tāda zaļa augšiņa ar brūnu apakšmalu un jostiņu riņķī.
Gribas tēlaini salīdzināt, ka ar Agras Jēgeres adījumiem varētu noklāt, piemēram, Ainažus, Limbažus, Mērniekus - tik tuvās un mīļās vietas. «Nekad jau tādas domas nebija, ka būtu jāskaita vai kaut kāds rekords jāuzstāda. 2001. gadā sanatorijā trāpījos vienā istabā ar simpātisku kundzi, kura teica, lai viņai par prieku pierakstot - cik tad zeķu noadot,» atceras Agras kundze. «Tas man pašai arī likās interesanti. Visu mūžu biju nostrādājusi Limbažos par grāmatvedi, un skaitīšana jau man asinīs. Sīkumaina neesmu, katru zeķu pāri nepierakstu, bet, kad dodu prom pa maisiņiem, tad gan saskaitu.»
Nekādus nākotnes plānus - kad būs 2000 uzadītu zeķu pāru - Agras kundze nekaļ. «Nav jau veselība no tām spožākajām. Visu laiku domāju, ka esmu stipra sieviete - talkas, iešanas, visādas darīšanas, medības. Vīrs strādāja zemes ierīcības kantorī, un, kad deva īpašumus atpakaļ, tikām pie vīratēva mājas. Viena kaimiņiene iedeva suni, otra - trusi. Bija no Limbažiem jānāk uz Mērniekiem dzīvot. Arī dēls toreiz no armijas nāca mājās. Plāni bija lieli, teļi kūtī, celsim un būvēsim, bet… stiprākais aizgāja pirmais. Tā negaidīti. Un tajā naktī, kas vēl bija līdz bērēm, jutu, ka nav sirdij labi.»
Tagad pa māju galvenie saimniekotāji ir dēls ar vedeklu, meita ar savējiem ir Rīgā. Mazbērni skolā. «Mērniekos jau skolas sen vairs nav, mazie pa lielceļiem vien dzīvo, jo jābrauc uz Ainažiem, bet autobuss trīs reizes dienā. Kad mazajam puikam - otrklasniekam - prasu, cikos būs mājās, viņš atbild, ka pusseptiņos vakarā. No rīta kā astoņos braucis. Tā tik zēvelē 15 kilometru uz priekšu un atpakaļ. Turklāt gribas jau bērniem gan mūzikas skolu, gan sporta skolu.»
Dot citiem, kam iet sliktāk
Vēstulē redakcijai par Agras Jēgeres nesavtību Salacgrīvas novada redzes invalīdu grupas vadītāja Faina Mennika centās uzskaitīt visus, kuriem Jēgeres kundze dāvinājusi zeķes, - pansionāta Brīze iemītniekiem, redzes invalīdiem, novada vecajiem cilvēkiem, par kuriem pastāsta dakteres vietniece Maiga Sāre.
«Biju aizbraukusi uz pansionātu Brīze. Daudziem veciem cilvēkiem ar acīm ir slikti, un tas jau gan ir negals,» saka Agra.
Ainažos ir nevalstiska organizācija Dzintarlāse, kas tur rūpi par mazturīgajiem. «Viņi mani atrod, kad vajag, lai būtu ko likt paciņās uz Jauno gadu. Ir man tāda virtuāla draudzene, kuru nepazīstu, bet tikai pa telefonu sazvanāmies. Esmu viņai zeķes adījusi un sūtījusi. Viņa pati reiz bijusi rokdarbniece, bet tagad vairs nevar, acis švakas.»
Agrai Jēgerei ir vairāki fotoalbumi, kuros redzamas viņas adīto zeķu fotogrāfijas. Tās ir ar latvju zīmēm un sirsniņām, tradicionāliem musturiem, mežģīņrakstā adītas. Ir arī personificētas - ar vārdiem, gadskaitļiem, ja nozīmīgai jubilejai īpaši adītas. Par katru no tām ir stāsts. «Es nemaz nezinu, kur manas zeķes aizceļojušas! Tagad daudziem brauc viesi un radi no visām malām. Zeķēs ieadīti arī svešu zemju vārdi - Džeina, Aleksandrs - tie ir Anglijā, Hosē un Margarita - tie Meksikā.»
Tad jau Īrija arī pilna ar Agras kundzes zeķēm? «Kad apprecējos un atnācu te dzīvot, bija māja pie mājas. Bet tagad - tukšas un izlaupītas. Kamēr te nebūs darba un algas, tikmēr neviens atpakaļ nenāks. Kaimiņu puiši raksta, ka tur svešzemē jau arī neko nevar iekrāt, bet dzīvot gan varot normāli.»
Agrai ne tikai «caur zeķēm» ir daudz labu draugu. Nesen, kad viņai bija vārdadiena, uz programmas malas pierakstījusi, ka viņu telefoniski apsveikuši 30 cilvēku. «Nu daudz man draugu. Es jau arī Limbažos korī Pūt, vējiņi kādus 25 gadus dziedāju.» Internetu par saziņas līdzekli gan adītāja neizmanto. «Nekonkurēju ar mazbērniem! Man patīk ar adāmadatām rokās pie televizora sēdēt.»
Dakteri Agrai sakot, ka jādzīvo mierīgāk. «Es jau arī vairs negribu no mājas kulties ārā. Iets diezgan. Esmu priecīga, ka štrami laidu Dziesmu svētkos, tautas koru festivālos. Bet vislielākie svētki manā atmiņā ir Tautas manifestācija Mežaparkā. Mūsu automašīna cauri Sarkandaugavai brauca tikpat lēni, kā cilvēki soļoja. Arī Daugavmalā esmu bijusi - gan tribīnēs, gan skatītājos. Arī bildē gadījos un tiku avīzē. Tagad brīžiem liekas, ka neiet, kā vajag. Visi kā norāvušies pēc naudas grābšanas. Gribējās domāt, ka esam labāki, nekā izrādījās. Tas, ko gaidījām, nav tas, ko dabūjām,» Agra smagi nopūšas, bet uzreiz sevi aprāj: «Man bail, ka nesarunāju kādus trakumus. Nav smalka mēle, laižu to, ko domāju, bez pušķošanas.»
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!