Latvijas lepnuma stāsts: Mamma bērniem bez vecāku gādības

Tā Dienai mazās meitenes Sofijas vārdā raksta Zvannieku mājas valdes locekle Linda Baļčūne. Šajā mājā mīt bērni, kuru vecāki ir nonākuši krīzes situācijās vai viņiem ir pārtraukta vecāku vara.

Inese Fecere (33) savā vienistabas dzīvoklītī Ogrē ir spējusi radīt mājas un ģimenes sajūtu ne tikai gadu vecajai Sofijai, bet arī Elizabetei (6), Emīlam (6) un Svetlanai (Lana) 3).

Visi četri

Esam pagalmā, Sofija sēž ratos, Emīls ziņkārīgi pēta apkārtni, abas meitenes šūpolēs. Inese tās liegi kustina. Kņada ir milzīga. «Mamma! Mammīt!» ik pa brīdim sauc bērni. Emīls grib uzmanību, Lana un Elizabete grib augstāk šūpoties. Vienīgi mazā Sofija ratos mierīga - vēro savu ģimeni.

Inese stāsta, ka, tiklīdz viņai palika 25 gadi, adoptēja četrus mēnešus veco Elizabeti. «Apmēram pēc diviem gadiem man radās sajūta, ka meitai pietrūkst bērnu sabiedrības, tāpēc nokārtoju viesģimenes statusu. Iepazinos ar Emīlu. Viņš iedzīvojās mūsu ģimenē, un es viņu pieņēmu,» tā Inese kļuva par divu bērnu mammu.

Ogrēnietei drīz vien tapis zināms, ka Emīlam ir māsiņa Svetlana. «Protams, ka Lanu uzreiz paņēmu, jo ģimenei jābūt kopā,» viņa saka. Līdzīgi noticis arī ar mazo Sofiju, kura ir Emīla un Svetlanas radniecīgā māsiņa. Sākotnēji Sofijai tika meklēta audžuģimene, bet neviens meiteni nav vēlējies iedzimtas slimības dēļ. «Pati nebiju gatava Sofiju paņemt uzreiz, jo mums ir maza dzīvojamā platība, un man bija bail, ka es netikšu galā un tādējādi varu apdalīt jau esošos bērnus. Tomēr man neizdevās atrast cilvēkus, kas viņu vēlētos.» Inesei neizturami bijuši arī apciemojumi bērnunamā - Sofijas nelaimīgā skatiena dēļ. «Es nesaprotu, kam ir jānotiek, lai zīdainis spētu rādīt tik nelaimīgu sejas izteiksmi. Sofija ir daļa no mūsu ģimenes. Mums viņa bija jāņem,» saka Inese. Meitene atguvusi dzīvesprieku, aktīvi kustas, rāpo, runājas un ātri apgūst visu jauno. Sofija ir visu bērnu mīlēta, jo nekož, neskrāpē, kā tas bijis, kad uzradusies Lana. «Viņai toreiz bija divi gadi un izveidojies raksturs, mēdza iekost un ieskrāpēt, ja kaut kas nepatika,» stāsta četru bērnu mamma par īslaicīgo agresivitātes vilni, ko lielā vai mazā mērā piedzīvo katrs pieņemts bērns.

Jau no bērnības

Inese stāsta, ka pieņemt bērnus viņai šķiet pašsaprotami, jo izaugusi ar domu, ka palīdzēs tiem, kuri izauguši bez vecāku gādības. «Varbūt tas tāpēc, ka man pašai bērnība bija nelabvēlīga. Mammai bija problēmas ar atkarībām... Es viņu nenosodu, jo viss sākās tad, kad tēvs traģiski gāja bojā, viņa netika galā ar sāpēm. Toreiz biju zīdainis, un mamma iekrita dziļā depresijā. Tas ietekmēja to, kā izvērtās mana dzīve,» viņa atklāj.

«Mammu! Vēl! Pašūpo augstāk!» sauc meitenes.

Vai mammas vārds ātri atnāk? «Tā ir bērnu pamatvajadzība. Tas ātri notiek,» viņa nosaka.

«Būs pagājis gads kopš dienas, kad pirmo reizi ieraudzīju savu dēlu. Joprojām atceros to skatu ar biklo, nejēdzīgi saģērbto zēnu, kas sapinās pats savās kājās un nokrita, kautrīgi cenšoties izvairīties no iespējas nākt ar mani iepazīties. Puisietis ir izaudzis par 10 cm, skaistie platīnblondie mati atauguši un nestāv vairs gaisā, pelēkzilās acis ir ieguvušas mirdzumu un skatiens drošumu. Skaisti nopulēti tiek audzēti arī rakstura radziņi - nesen aizdomājos, ka spītības, kas ir šodien viena no raksturīgākajām viņa iezīmēm, sākumā taču nebija. Tai ziņā man ir iespēja just dubultu gandarījumu - gan par to, kā bērns aug, gan par to, kā viņš mainās. Šis laiks bija daudz grūtāks, nekā biju iedomājusies - esmu apjautusi savu iespēju robežas, esmu iepazinusies ar savu vājumu un nespēku,» - tā savā blogā raksta četru pieņemtu bērnu māmiņa.

Nākamajā dienā pēc intervijas Emīlam ir dzimšanas diena. Viņš man stāsta, ka kopā ar mammu brauks uz Rīgu, ies uz kino, skatīsies multfilmu. Tad viņš jautā - «Kur tētis?» Es prasu - «Mans?» - «Jā, tavs!» - «Es nezinu!» - atbildu, puika dziļdomīgi klusē.

Jautāju Inesei, vai viņas pieņemtie bērni zina par saviem īstajiem vecākiem? «Jā, mammu ir satikuši. Viņa dzīvo ar domu, ka reiz atgūs savus bērnus. Arī tēti ir satikuši, viņam meitenītes patīk, pērk saldumus, spēlējas, bet oficiāli viņus nekad nav atzinis,» atklāj ogrēniete. «Es domāju, ka bērnam nedrīkst atņemt ģimeni, saknes. Agri vai vēlu viņi par to pajautās. Mēs dzīvojam tā, kā ir.»

Pirms atvadām mazā Elizabete pienāk pie manis un uzprasās opā! Es viņu paceļu. Viņa smaida,

Jau desmit gadu laikraksts Diena un TV3 stāsta jums par cilvēkiem, kuri dara daudz vairāk, nekā no viņiem to varētu prasīt vai sagaidīt.

Aizkustinošo Latvijas lepnuma 2013 godināšanas ceremoniju TV3 ēterā skatieties 26. decembrī plkst. 20.15.

Žurnāls Latvijas lepnums 2013 iznāk 27. decembrī. Tajā apkopoti stāsti par Latvijas lepnumalaureātiem, skaistākās vēstules, visu pieteikto cilvēku vārdi, krāšņi godināšanas ceremonijas foto.

Dienas abonenti žurnālu saņems kopā ar Dienu, preses tirdzniecības vietās tas būs nopērkams no 27. decembra līdz 2. janvārim.