Kāpēc jāziedo
Kā jūtas veiksmīgs uzņēmējs mazpilsētā? Likumsakarība vienkārša - jo vairāk kāds dara, jo vairāk citi runā. Un ne jau tikai slavē. «Latvieši ir skaudīgi, tāpēc man popularitāti nevajag. Pastāv uzskats, ka godīgi naudu nopelnīt nevar. Bet mēs neko neesam privatizējuši, esam tikai strādājuši un maksājuši nodokļus. Esam mežinieki, un cilvēki jau neredz mūsu darbu. Visiem liekas, ka nauda krīt no gaisa,» tā SIA Stiga RM valdes loceklis Andris Ramoliņš gandrīz vai taisnojas.
Andra Ramoliņa mežsaimniecības uzņēmums strādā smagi, neatlaidīgi un, iespējams, tāpēc bez zaudējumiem. Ja pašiem iet labi, tad palīdzēt citiem, viņuprāt, ir pašsaprotami. Vai prasītāju un vajadzību ir daudz? «Nāk pieauguši cilvēki, kuriem gribas ar krosa moci braukt, un prasa, lai es to nopērku. Atnāk trīsdesmitgadīgi vīrieši, kuri spēlē hokeju, un grib, lai viņiem nopērk formas,» uzskaita Ramoliņš. Tādiem projektiem viņš atsaka. «Fokusējamies tikai un vienīgi uz bērniem. Tas ir arī manas ģimenes uzskats - lai padarītu šo sabiedrību nākotnē labāku, ir jārada situācija, lai neviens bērns nejustos atstumts. Mans ziedojums bērniem ir kā investīcija labākas sabiedrības veidošanai.»
Kādā no mapēm Andra Ramoliņa darba kabinetā ir vēstules, kuras lasot pat viņam acīs iekņudējies nodevīgs miklums. 8. klases puika rakstīja: «…mīļo onkuli… Man pirmo reizi mūžā ir jaunas drēbes!!!» Situāciju precīzāk raksturo Smārdes pamatskolas direktore Gunta Lāce: «Bērni jau nestaigā pliki. Drēbes ir no brāļiem vai māsām palikušas, humpalās pirktas. Bet jauns ir jauns. Tas ceļ pašapziņu, liek acīm mirdzēt.»
Ideja par jaunām drēbēm Andrim prātā ienāca nejauši, reiz pie skolas stāvot un gaidot mammu, kura strādā Smārdes pamatskolā. «Bija vēls rudens. Reāli ārā bija ledus uz peļķēm, un es redzēju, kā bērni nāca uz skolu. [..] dažam kājās bija sandales.» Andris uzreiz gājis pie skolas direktores un lūdzis, lai sagatavo sarakstu, kuriem bērniem ko vajadzētu nopirkt. «Izrādījās, problēmas ir vēl lielākas. Bērns sēž klasē, neko neredz, kas rakstīts uz tāfeles. Vecākiem nav naudas, lai nopirktu brilles! Arī sporta apģērbu esam pirkuši. 9. klasē skolēni nenākot uz izlaidumu, jo neesot uzvalka. Tā nav tikai Smārdē. Arī Džūkstē. Šovasar Džūkstes skolas direktore Dace Pole iepriecināja, paziņojot, ka pa ilgiem laikiem visi bērni bijuši izlaidumā.»
A. Ramoliņš ziedo arī mazajiem sportotājiem, kuriem gan inventāra pietrūkst, gan gribas braukt uz sacensībām. Ir pirktas arī klavieres skolai.
Ne jau naudā ir laime
«Naudas iedošana jau ir tas vismazākais darbs,» uzskata Andris Ramoliņš, jo tieši skolotāji ir tie, kuri strādā vairāk - gan pirms tam sarakstus sastādot ar vajadzībām, gan pēc tam savā brīvajā laikā par saviem līdzekļiem braucot ar bērniem uz veikaliem un reāli pērkot brilles, drēbes, apavus. Sadarbības līgumā ir punkts, kas aizliedz dot ziedoto naudu bērnu vecākiem. Andris Ramoliņš emocionāli dalās pārdomās par to, ka gadu no gada vajadzību skaits palielinās: pirms kāda laika tie bija 30 skolēni katrā skolā, pērn jau vismaz 80. «Mani biedē tas, ka te taču nav paši dziļākie lauki. Vairāk nekā pusei skolas bērnu nav normālu apavu un apģērba, ko vilkt mugurā. Es ceru, ka viņiem ir ko ēst! Nu tas gan būtu nenormāls slinkums, ja nevarētu izaudzēt kartupeļus.»
Bet, runājot par valsts attieksmi pret skolotājiem, A. Ramoliņš iedegas: «Kā lai izaug valsti mīlošs, patriotisks cilvēks, ja viņa skolotājs nāk uz darbu neapmierināts. Pirmo klašu skolotāji ir tie, kas iemāca bērnam dzimtenes mīlestību, iemāca strādāt. Jā, bez šaubām, māca arī vecāki.»
Lai gan Andrim Ramoliņam ir tikai mazliet pāri trīsdesmit gadiem, viņš atceras, kā padomju laikos visi no skolas braukuši kartupeļu talkās. «Bijām trīs bērni ģimenē un vasarās pelnījām sev naudu drēbēm.» Viņš uzskata, ka skolās jābūt skolēnu formām. «Man negribas, ka ir nenovīdība, es gribu, lai visi priecājas, kad kādam iet labi, un mēģina sasniegt kaut ko vairāk,» saka Andris.
Svarīgs ir paldies
«Es neliegšos, ka cilvēkam ir patīkami, ja uzslavē. Mūs, uzņēmējus, visu laiku peļ. Vārds «paldies» no priecīgiem bērniem ir motivējošs, jo tas liek strādāt vēl vairāk,» skaidro A. Ramoliņš. «Daudzus gadus esam ziedojuši ar Tukuma pilsētas domes starpniecību, bet nekad nav saņemts ielūgums valsts svētkos pieņemšanā pie pilsētas mēra.»
Bet A. Ramoliņš izdomājis, ka vislielākais gandarījums viņam būtu, ja vismaz daži no bērniem, kuriem viņš tagad palīdzējis, pēc gadiem izdarītu to pašu - ziedotu citiem. Tas būtu normāls process. «Es gribētu, lai katrs ar lepnumu teiktu: «Un kurš tad, ja ne mēs? Nevis klusi bubinātu: «Nu ko nu es.»»
Paša lepnums - meita
«Ar ko es šobrīd lepojos?» pārjautā A. Ramoliņš un uzreiz atplaukst smaidā: «Mans vislielākais lepnums ir meita, kurai 3. decembrī būs gadiņš. Lepojos ar to, ka nosaucām par Līgu.»
Braucot cauri Tukumam, šķiet, ka Stiga RM var lepoties arī ar skaistu biroja ēku. «Divus gadus taisījām ēkai projektu, jo tā ir valsts kultūras pieminekļu uzraudzībā. Ēka naktī tiek izgaismota. Vienīgā Tukumā. Man pašam ir prieks braukt vakarā tai garām, un, es domāju, citiem arī. Ja gribam dzīvot šajā pilsētā, tad jādomā plašāk - mēs sakopjam vienu stūri, citi atbild par savu teritoriju.»
Kad Andrim Ramoliņam jautāju, kam viņam tāda aktīva dzīves pozīcija, viņš atbild, ilgi nedomājot: «Lai mani bērni var ar mani lepoties. Es negribu dzīvot tā, kā mēdz teikt - aiz manis kaut ūdensplūdi. Pērkam mežu īpašumus un stādām, kopjam, audzējam. Ģimenē esam izdomājuši - mūsu mežiem uzliksim zīmes «SIA Stiga RM īpašums» un apakšā uzrakstīsim: «Sēņot un ogot atļauts.»
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!