Latvijas lepnuma stāsts: Mamma bērniem bez vecāku gādības

Ja katrs, kas jūtas pārāk par Inesi, paņemtu savā ģimenē kaut vienu tādu bērnu, bērnu namus nevajadzētu, un Latvija kļūta labāka... Bet šeit gānās visdrīzāk tikai kādi pāris psiholoģiski nestabili radījumi, un vēl pāris absolūti nekompetentu ļautiņu, kas nemāk rēķināt. Jebkura publicitāte tādus pievelk, tas ir arī šīs balvas mīnuss.

Inese nemīl par sevi daudz stāstīt. Kā "OVV" paskaidroja Ogres sociālajā dienestā, viņiem ir zināms Inese dzīvesstāsts, taču jaunā sieviete nekad nav vērsusies, lai lūgtu kādu sociālo palīdzību vai pabalstu. Viņa ar visu spēj tik galā pati un vēl spēj palīdzēt arī citiem, jo darbojas nevalstiskajā organizācijā " Azote". Inese atzīst, ka viņai dažādos dzīves posmos pietrūcis atbalsta un informācijas, tāpēc savā pieredzē vēlas dalīties ar citiem. Pērn, kad Inese bija uzņēmusies rūpes vēl tikai par diviem bērniņiem, viņa savas pārdomas pauda žurnālam "Ieva": «Nezinu, kā radies mīts, ka sieviete viena nevar adoptēt bērnu. Zinu daudzas šādas sievietes. Un vēl viens liels mīts ir tas, ka adoptēt ir sarežģīti. Patiesībā tur nav nekādas birokrātijas! Man pat šķiet, ka pie mums šis process ir bīstami vienkāršs, potenciālie adoptētāji netiek pietiekami izvērtēti un sagatavoti sāpinātu bērnu audzināšanai. Ko es varu teikt tām sievietēm, kas domā par adopciju? Svarīgi saprast, kāpēc gribi to darīt. Nedomā, ka savas problēmas vai emocionālo iztrūkumu varēsi šādā veidā aizpildīt. Jo patiesībā jau problēmu risinājumu vajadzēs bērnam.»

Neba nu viņa pirmā strādājošā māmiņa, kas atrod laiku arī internetam. Pie tam, mēs taču nezinam neko par viņas darbu, darba laiku un citiem nosacījumiem.

Mani pārsteidz liela daļa šejienes komentāru. Cilvēki, ja jūs tiešām šaubāties, ka šī sieviete tiek/tiks galā ar bērniem, tad piedāvājiet palīdzību. Līdzekļus, lietas, transportu, savu laiku galu galā. Citādi atvainojiet, taču jūsu vārdi nav nekas vairāk par tukšu gaisa kustināšanu. No tiem nav jēgas, nevienam. Protams, šajā situācijā var sameklēt skumjus aspektus gan psiholoģiskā, gan socioloģiskā griezumā, taču vēl skumjāk ir apzināties visu šo cilvēku baru, kas stāv apkārt un rej, ka nav riktīgi. Ko jūs esat gatavi darīt, lai būtu labāk?