Vārdam ir svars
"Biedrība ir jauna - pastāv kopš 2014. gada aprīļa, bet tās izveide ir likumsakarīga. Ir vieglāk iet un prasīt palīdzību, jo biedrības vārdam ir lielāks svars nekā viena cilvēka vārdam," saka Ildze. Par dzīvniekiem viņa rūpējas jau vairāk nekā desmit gadu. "Vispār jau dzīvnieki man ir bijuši riņķī vienmēr, bet vairāk gan suņi, ne kaķi. Lai cik tas būtu dīvaini, no kaķiem man kopš bērnības bija bail. Kad man bija divi gadi, mājas kaķis reiz protestēja pret samīļošanu. Nesapratāmies," atceras Ildze. Kaķis toreiz tika aizvests pie radiniekiem uz laukiem. Taču reiz skolotāja lūgusi, lai palīdzot izglābt traumētu kaķēnu. "Tā viss sākās. Tas kaķis vēl joprojām dzīvo pie skolotājas," zina teikt Ildze.
Viņa mācījusies divus kursus veterinārmedicīnu Smiltenes Valsts tehnikumā, bet mainīta dzīvesvieta un meitene vairs nav varējusi izbraukāt no Liepājas uz Smilteni. Pagaidām mācības atliktas, jo dzīvnieku glābšanas misija ir ņēmusi virsroku.
"Nevaru plānot savu dienu. Mans tālruņa numurs ir visiem zināms, un cilvēki man zvana. Biežāk gan, lai informētu par to, ka brīvā vaļā kaut kur klīst kāds suns vai kaķis, nevis, lai pieteiktos, ka ir gatavi pieņemt ģimenē mājdzīvnieku," Ildze nesūdzas, bet skaidro situāciju.
Pirmais popularitātes vilnis Ildzei atnāca līdz ar uzņēmuma Liepājas metalurgs kaķiem. Viņu bija ļoti, ļoti daudz. Rūpnīcas strādnieki bija piejaucējuši simtiem kaķu. "Liepājas metalurgam ir plaša teritorija, un tad, kad rūpnīca apstājās un cilvēki tika atlaisti no darba, tad arī bez aprūpes palika kaķi. Viņi nāca uz ielas, sēdēja pie caurlaides telpām, klejoja apkārt. Daudzi autovadītāji bija tik neuzmanīgi, ka viņus uz ielas sabrauca," ar asarām acīs Ildze atceras to laiku un turpina, "gājām, ķērām, ārstējām... Daudzi no tiem kaķiem, kas bija dzīvojuši tuvu rūpnīcas krāsnīm un neuzmanīgi gājuši sildīties, bija apdeguši. Viens melnais runcis bija cietis smagi. Veterinārārste bija skeptiska, bet pēc diviem mēnešiem, kad pa nedēļai runcis bija dzīvojis gan klīnikā, gan pie manis, atkal sāka labpatikā murrāt. Sīksta dzīvība!"
Ļoti daudzi Liepājas metalurga bijušie strādnieki rūpnīcas kaķus adoptēja. Ildze zina kādu sievieti, kura paņēma uz mājām trīs. "Paši palika bez darba un ar minimāliem iztikas līdzekļiem, bet par pieradinātajiem kaķiem juta atbildību. Daudzi ilgi arī brauca barot "savus kaķus", gāja gluži kā uz darbu," stāsta Ildze.
Noķert un atdot
Katram dzīvniekam, kas nonāk Ildzes biedrībā, ir savs stāsts. "Daudziem cilvēkiem kaķis ir tikai kā manta - jauks un pūkains, bet kad apnīk, tad - izmet," sen zināmo bēdīgo realitāti izklāsta Ildze. Daudziem dzīvnieciņiem ir bail no cilvēkiem, tos nemaz nevar paglaudīt. Tos grūti noķert, jo uz tādu "kis, kis, mincīt," viņi reaģē ar aizdomām. Tomēr Ildze ir optimiste un teic, ka tikpat daudz, cik vienaldzīgu cilvēku, ir arī līdzjūtīgu cilvēku, kuri dzīvniekus adoptē.
Sirdī Ildzei palicis stāsts par sunīti - laikas sugas jauktenīti. Zvanīja cilvēki, kas lūdza parūpēties par suni, jo saimnieks aizvests uz slimnīcu. Suns ļoti pārdzīvoja, saimnieks bieži zvanīja. Slimība bija saimnieku tā novārdzinājusi, ka viņš vairs nevarēja ar suni doties pastaigās. "Vienojāmies, ka meklēšu tādu ģimeni, lai saimnieks varētu pie sava suņuka braukt ciemos. Rakstu publicēju portālā Delfi.lv," stāsta Ildze un uzsver, "atbrauca ģimene, kura nedēļu bija domājusi par suņa pieņemšanu. Tagad suns ir laimīgs, bijušais saimnieks ar jaunajiem suņa aprūpētājiem sazvanās."
Ildzei ir svarīgi zināt, ka dzīvnieki no viņas aprūpes nonāk labā vietā. "Visgrūtākais ir "izsijāt cilvēkus". Bieži gadās, ka cilvēks, kuram atsaku četrkājaiņa adopciju, sadusmojas, jo domā, ka dod labas mājas, bet mana intuīcija saka, ka šim cilvēkam pieņemt dzīvnieku labāk nevajadzētu gan."
"Esmu iemācījusies nepieķerties dzīvniekiem. Paņemu no ielas, atblusoju, attārpoju, organizēju vakcināciju, kastrāciju vai sterilizāciju un... atdodu. Gadās arī tādi dzīvnieki, kas būtu jāiemidzina, bet, kad ieskaties dzīvniekam acīs, tad saproti, ka viņš grib dzīvot, vajag tikai mazliet viņam palīdzēt. Bija tāds gadījums - policisti no Grobiņas atveda uz ielas savāktu kaķi ar saplosītām pakaļkājām. Klīnikā kaķis ārstei apķērās ar priekšķepām ap roku, skatījās acīs... un murrāja. Daktere prasīja: "Ko darīsim?" Nu ko - vienu kāju amputējām, un dzīvo tagad nost. Tas ir liels gandarījums redzēt, ka nošņurkušais dzīvnieciņš atkopjas, ir priecīgs, lec un rotaļājas, uzbarojas un ir omulīgs ņurrātājs," saka Ildze un uzreiz piebilst, ka bez palīgiem, bez veterinārārstes Endijas Venckevičas palīdzības būtu grūti organizēt palīdzību dzīvniekiem.
"Simona, kurai ir Tukuma patversme, nekad neatsaka padomu un atbild pa tālruni, vienalga - rīts vai vakars. Tāpat Danuta no Mežvairogiem vienmēr ir atsaucīga," savas konsultantes vēlas pieminēt Ildze.
Palīgs Ildzei ir arī viņas tētis Juris Leimants, kurš atrakstīja vēstuli Latvijas lepnuma organizētājiem par meitas pašaizliedzīgo darbošanos dzīvnieku labā. Leimants saka: "Tas ir mežonīgs darbs, ko Ildze iegulda. Man prieks, ka liepājnieki to novērtē. Un tā nebūt nav cīņa ar vējdzirnavām. Redzot atbalstu no Liepājas domes un no citām sabiedriskām organizācijām un institūcijām, ir pamats cerēt, ka dzīvnieku aizsardzības jomā viss reiz būs kārtībā."
Liela atbildība
Katram kaķim, kas gaida savu ģimeni, ir vārds. Cits ar tādu atnāk, jo kolonijās, kur cilvēki baro bezpajumtniekus, viņi jau ir nokristīti. Iesaukas ir gan mīļas, gan... ne tik mīļas. Citam vārds jau ir rakstīts sejā, t. i., purniņā.
Ildze tā īsti precīzu kaķu skaitu, kas šobrīd ir biedrības "uzskaitē", nemaz nevar nosaukt, bet rēķina, ka apmēram 400 kaķiem viņa ģimenes jau atradusi. "Mape ir bieza. Katram kaķim ir adopcijas līgums, kurā ir informācija par minku un par tā saimnieku. Rūpējos, lai kaķi būtu čipēti. Čips dod tādu kā drošības sajūtu, ka tad, ja kaut kas ar dzīvnieku notiek, var arī atrast par viņu atbildīgo cilvēku," skaidro Ildze.
Dzīvnieku aprūpētāja cer, ka tuvāko gadu laikā izdosies atrast nelielu māju, kur varētu iekārtot dzīvnieku aprūpes centru.
Liepājniece ar savu biedrību iet soli tālāk un ne tikai cīnās "par kaķiem", bet iestājas arī pret dzīvnieku iesaistīšanu cirka izrādēs. "Uzskatu, ka lieliska cirka izrāde var būt ar klauniem, ar akrobātiem, bet - tikai bez dzīvniekiem. Man dzīvnieku izmantošana liekas nežēlīga," kaismīgi saka dzīvnieku aizstāve.
Kaķi un suns
Ildzei mājās šobrīd ir vairāki kaķi un suns Lora. Vecākajam kaķim Merlinam ir apmēram 13 gadu. Ildze viņu atrada Karaostā. "Viņš bija sašauts - skrots starp acīm. Tagad palikusi "bukte" pierē," ar savējiem iepazīstina Ildze. Kaķis Pikaso savās iepriekšējās mājās vairākkārt kritis no balkona, bet no Ildzes balkona nekad vēl nav lecis lejā. Kaķi Mokku no koka Zaļajā birzī nocēla ugunsdzēsēji. Ir arī Debora, kaķene no Tirgoņu ielas kolonijas, kura pagaidām dzīvo pie Ildzes. Deborai tiek meklēta ģimene.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!