«Airētāja karjerai viņam kaut kā pietrūka, kaut centība bija liela. Taču atklājās, ka Zigurdam ir Dieva dota dzirksts pedagoģijā, trenera talants, kuru viņš grib un prot likt lietā,» atceras V. Baltiņš. Paužot gandarījumu, ka nedaudzajos kopdarba gados Zigurds, šķiet, tieši no viņa noskatījis vienu derīgu lietu – par katru cenu nerauties strādāt Rīgā, kur viegli ieslīgt galvaspilsētā valdošajā rutīnā un pazaudēt individualitāti līdzīgu treneru vidū, bet aizbraukt uz laukiem un tur visu sākt no nulles, toties pēc savas saprašanas un sirds aicinājuma.
Aplis pirmajam trenerim
Tā Zigurds Zujevs pirms vairāk, nekā 35 gadiem nokļuvis Kurzemes pilsētiņā Valdemārpilī. Tur paša rokām, arī burtiskā nozīmē kā celtniecības darbu pratējs, veidojis airēšanas bāzi netālajā Sasmakas ezerā, pirmo toreizējā Talsu rajonā. Nu jau vairākās paaudzēs uz to mācīties kanoe un smailīšu apseglošanas gudrībās kā diža magnēta vilkti ierodas ne vien vietējie, bet brauc un tiek vesti bērni un jaunieši pat no 20 un pat 30 kilometru attāliem ciemiem. Un bijušie audzēkņi, kas no Valdemārpils ir prom uz mācību laiku sporta skolās vai augstskolās, pārbraucot mājās noteikti noairē pāris apļus sava pirmā trenera acu priekšā Sasmakas ezerā. Viņu skaitā noteikti ir Dagnis Iljins, tagadējais Ventspils Augstskolas students, kurš pasaules U-23 meistarsacīkstēs olimpiskajā 1000 metru kanoe distancē šovasar kļuva par pasaules vicečempionu, bet pēc tam ieguva piekto vietu Eiropas pieaugušo meistarsacīkstēs Portugālē.
Atrādīties, kādu padomu vai uzmundrinājuma vārdu no trenera saņemt ierodas šī gada Eiropas junioru vicečempions smaiļošanā 200 metru distancē Roberts Akmens, kurš pie Zujeva uz treniņiem brauca no Virbu pagasta, bet tagad turpina izglītību Murjāņos. Sporta ģimnāzijā Majoros savu meistarību tagad papildina daudzbērnu ģimenē augušie dvīņi no Laidzes Guntars un Guntis Kundziņi. Viņu vecāki Zigrīda un Visvaldis lepojas ar dēlu daudzajām no Latvijas junioru un pieaugušo sacensībām smaiļošanā pārvestajām balvām, ar pateicību atceroties, ka pie sportiskā strādīguma viņus radinājis tieši Zujevs. Atsaucīgs trenera aicinājumam pārstāvēt savu novadu jebkurās sacensībās ir talantīgais Arnolds Kudrjavcevs. Pie Zigurda trenējas arī no daudzbērnu čigānu ģimenes nākušais valdemārpilietis Rahmads Stromans, emocionāli un sportiski eksplozīvs jauneklis ar lielu potenciālu. «Es nezinu, kādā veidā treneris izkārto man nepieciešamo materiālo nodrošinājumu nodarbību un sacensību apmeklēšanai, jo mana ģimene to nevar atļauties. Viņš man ir iemācījis sajust pelnītas uzvaru garšu, un ceru, ka vēlāk šī pieredze noderēs arī citās dzīves jomās,» saka Rahmads, piebilstot, ka airēt pie Zujeva sācis arī viņa jaunākais brālis.
Sakritība vai varbūt likumsakarība, bet tandēmā ar savu pirmo treneri nesen sākusi strādāt viņa bijusī audzēkne Saiva Rodiņa, kurai ir maģistra grāds sporta pedagoģijā un augstākā izglītība fizioterapijā. «Kad sapratu, ka profesionālajā sportā neiesakņošos, nolēmu tajā palikt trenera un ārsta kvalitātē. Neapšaubāma loma šajā izvēlē bija mana trenera personībai. Esmu ļoti gandarīta, ka tagad ir iespēja nepastarpināti pasmelties no milzīgā viņa dzīves un darba pieredzes pūra. Viņš nav skops,» atzīst Saiva.
(Ne)pedagoģiskais uzbļāviens
«Ja starta ierindā nostādītu visus jaunos airētājus, kurus, strādājot par treneri, esmu apmācījis sportiskajās gudrībās, virknējums Daugavas platākajās vietās no viena līdz otram krastam sniegtos vairākas reizes,» lūgts savu mūža darbu ilustrēt ar cipariem, Zigurds Zujevs uzbur grandiozu ainu. Par audzēkņu skaitu tālajos padomju gados viņam uzskaite nav saglabājusies, bet, «ja jūs parādītu puišu tā laika fotogrāfijas, par katra raksturu un sportiskajām sekmēm daudz ko es varētu pateikt pat nakts laikā,» treneris ar pirkstu piesit pie pieres, kur viņam kā datorā saglabāti simtu jauniešu likteņu faili. Vai var runāt par Zujeva airēšanas skolu un vai tādas izveidošana bija trenera mērķis, sākot strādāt Valdemārpilī? Atbildei treneris diplomātiski atsauc atmiņā kādu senu stāstu.
«Kad Vilnis Baltiņš runā par man it kā piemītošo Dieva dzirksti pedagoģijā, viņam varbūt taisnība,» sirmot sākušais vīrs nosmej, atceroties kādu gadījumu uz Daugavas, kad viņš vēl mācījies Lielvārdes pamatskolā. Viņa peldēšanas treneris kaut kur sadabūjis un bez pieskatīšanas atstājis toreiz Latvijā vēl eksotisko smailīti. «Abi ar draugu nekavējāmies to izmantot, lai pavizinātos, kaut tādu ērmu redzējām pirmo reizi. Līdz Daugavas vidum – bet tur tā ir ap 800 metru plata – tikām, bet tad, protams, apgāzāmies. Par nelaimi, draugs neprata peldēt. Vai tas bija pedagoga vai kāds cits talants, bet es ar pāris uzbļāvieniem atturēju viņu no panikas, palīdzēju uzrāpties uz negrimstošā peldlīdzekļa dibena un turēties pie tā, kamēr pats, ar vienu roku airējoties, aizbuksēju avarējušo līdz krastam,» Zigurds atzīst, ka arī vēlākajā trenera darbā ir gadījušās nestandarta situācijas, kad jārīkojas precīzi, ātri un profesionāli.
Ar godīgumu un darbu pamatā
«Ir tikai dabīgi, ka jaunieši, uztrenējuši spēku, mērķa labad ir gatavi riskēt un iet uz visu, neprognozējot pārgalvības sekas sev un citiem. Mans darbs ir panākt, lai viņi to dara atbilstoši sasniegtajai meistarībai,» treneris, triju pieaugušu un arī airēšanas skolu izgājušu dēlu tēvs nekad neaizmirst, ka vecāki palaišanai virs ūdens čaumalu svara un izskata laiviņās viņam uztic pašu dārgāko, savus bērnus – trenera jaunākie audzēkņi bijuši tikai septiņu astoņu gadu vecumā. Un vēl viņš sakās pats paturam prātā un jauniešiem mācām, ka laivotāji paviršības vienkārši nevar atļauties. «Nekopta smailīte vai kanoe, nepiemērots apģērbs, pašpārliecināta nevērība pret iesildīšanos krastā vēlāk distancē atspēlējas zaudētās minūtēs un sekundēs, var radīt veselības problēmas un rezultātā mazināt entuziasmu un ticību saviem spēkiem, kas jauniešiem ir milzīgi no svara. Tādu krastā pieļautu paviršību vai slinkuma sekas, vērojot airētāju uz ūdens, kļūst redzamas kā spogulī,» treneris uzskaita it kā vispārzināmas lietas, neatklājot, kā viņš panāk, ka katru no tām katrs sportists pieņem zināšanai un kā pašsaprotamu arī izpilda.
«Zigis jauniešu raksturā izcili vienkārši un cilvēcīgi māk ielikt godīguma un strādīguma pamatu, jo pats uz tā stāv,» vērtē airētāja Roberta Akmeņa tēvs, sporta laivu būves uzņēmējs no Virbiem Mārtiņš Mihņevičs. Viņš airēšanas bāzi atbalsta arī kā sponsors un pats piedalās sacensībās tautas klasē.
«Zigurds ir vārdos paskops, ar saviem pedagoģiskajiem atradumiem neplātās » par novadnieku saka valdemārpilietis, skolotājs un privātuzņēmuma vadītājs Igurds Baņķis, kurš daudzus gadus jauniešiem visaugstākajā līmenī māca ne vien būvgaldniecību, kokgriešanu un koktēlniecību, bet arī dzīves gudrības. «Taču atminējums, manuprāt, ir vienkāršs: viņam rūp, lai jauniešu muskuļu spēka un izturības pieaugums būtu līdzsvarā ar dvēselisko izaugsmi. Nav taisnība, ka mūsdienu jaunieši ir slinki, neuzņēmīgi, ciniski. Sirdī viņi gribētu būt pozitīvi, bet blakus varbūt nesaredz paraugu, kam sekot. Un tad no pašu pieredzes un vecāko biedru nostāstiem Zigurdā ierauga cilvēku, kas savu darbu dara absolūti godīgi un nesavtīgi, kas par viņu uzvarām priecājas, kā par savējām, kurš viņiem tik ļoti uzticas un kuram viņi var tikpat cieši uzticēties arī lietās, ko pat vecākiem ne vienmēr gribas atklāt,» ar pārliecību, ka Valdemārpilī principā nav negatīvu jauniešu, vērtē Igurds Baņķis.
«Trešā daļa no maniem audzēkņiem ir no nepilnām un maznodrošinātām ģimenēm,» stāsta Zigurds. «Tāpēc puikām reizēm nākas pateikt arī kādu stingrāku vārdu viņu klāt neesošo tēvu vietā. Taču visvairāk viņiem, protams, vajadzīgs vienkārši padoms un palīdzība tīri sadzīvisku lietu kārtošanā. Kādā ģimenē trūkst naudiņas pat vienkārša treniņtērpa iegādei, citreiz jūtams, ka puikam sacensību dienā santīmu nepietiek pusdienu maizītei, vēl dažam jāpalīdz pārliecināt mammu, ka treniņi ir nopietns darbs, nevis bīstama blēņošanās. Pie kā gan cita viņiem tādās reizēs iet, ja ne pie manis? Ir grūti, bet izeju kopā ar labiem ļaudīm, to skaitā sponsoriem, vienmēr atrodam. Turklāt tagad man palīgos ir tāds gaišs un labestīgs cilvēks, kā Saiva! Reizēm patiešām jūtamies kā tāda paprāva ģimene, kurā iet visādi, bet pārsvarā labi,» kad paša lielie dēli no ligzdas izlidojuši, Zigurdam šāda situācija pat ir pa prātam.
Dzīvē ar līdzsvara sajūtu
«Man, protams, ir savi paņēmieni, kā savstarpēju saprašanos iedibināt. Taču vārdos tos grūti aprakstīt, tie katrreiz no jauna paša sirdī un pieredzē jāpiemeklē. Neslēpju sveci zem pūra, taču šaubos, vai citiem treneriem mani ieteikumi derētu. Jo situāciju daudzveidība sportā ir neaprakstāma, tā darot krāsainu un neatkārtojamu arī trenera šķietami vienmuļo darbu,» atzīst Zigurds.
«Viņā ir kāds noslēpumains dvēseles spēks un rakstura magnēts, kas pievelk un ļauj saturēt kopā bērnus un jauniešus. Līdz laikam, kamēr airēšanas treneris saviem audzēkņiem iemāca noturēt līdzsvaru ne tikai šaurajā smailītē vai kanoe laiviņā, bet arī patstāvīgajā dzīvē. Tad viņi no mazās Valdemārpils aiziet plašajā pasaulē – kāds ieairē lielajā sportā, cits noenkurojas amatā vai interesantā darbā, bet visi kā viens sakās ceļamaizē līdzi ņēmuši sava pirmā trenera nesaudzīgo padomu: darbs, darbs, tikai un vēlreiz darbs ir pamatā jebkuram panākumam dzīvē un sportā,» tādu atziņu ilggadējā saskarsmē ar Zigurdu Zujevu guvis joprojām aktīvais smaiļošanas sporta veterāns talsinieks Eduards Juhņevičs.
Vai nav skarbi, ka pirmie treneri parasti paliek sekmīgo audzēkņu vēlāko treneru ēnā? «Man neskauž. Īstu pirmo treneri, tāpat kā īstu pirmo mīlestību, sportists sirdī saglabās vienmēr,» pārliecināts Zujevs.
Zigurda personības magnēta spēks kļūst vēl uzskatāmāks, ja ņem vērā, ka, sporta kluba Talsu airētāji valdes priekšsēdētāja Helviga Karlštrema vārdiem runājot, treniņu apstākļi Valdemārpils bāzē ir «gandrīz vai kā šausmu filmā», proti, ar visminimālākajām ērtībām, jo ne no valsts, ne pašvaldību puses vairākus gadu desmitus tajā nav ieguldīts ne santīms. Pie dzīvības to noturējuši audzēkņi, viņu vecāki un nedaudzie sponsori. Un tikai šogad, lielā mērā pateicoties tieši H. Karlštrema pūlēm (viņa dēls Kārlis arī ir viens no Zigurda audzēkņiem) radusies iespēja piesaistīt vairākus desmitus tūkstošus latu Eiropas un privāto līdzekļu, lai savestu kārtībā celiņus, iegādātos dažas laivas, uzlabotu treniņu apstākļus krastā.
«Paradoksāli (bet varbūt arī nē?), ka simtreiz modernākajā Ventspils airēšanas bāzē, kur tagad trenējos, es vietējo jauniešu acīs nemanu tādu aizrautību un cīņas sparu, ar kādu tiek airēts trūcīgajā Valdemārpilī,» atzīst Dagnis Iljins, pieļaujot, ka tieši skarbie apstākļi arī viņam likuši cītīgāk strādāt, lai no provinces izairētu Eiropas un pasaules ūdeņos.
Vēl slīpēs dimantus
Vai Zigurdam Zujevam ir arī kādi konkrēti trenera darbā vēl sasniedzami mērķi? «Mans lielais un nemainīgais uzdevums ir attaisnot visu manu audzēkņu cerības, ka katram no sirds palīdzēšu sportā sasniegt viņam tobrīd maksimāli iespējamo. Paralēli centīšos panākt, lai no Valdemārpils pasaulē iziet izcilu airētāju Iljinu dinastija. Dagnis šo līmeni jau ir sasniedzis, ceru viņu redzēt kā nākamo Olimpisko spēļu dalībnieku. Viņam pakausī drīzi elpos brālis Arvis, bet par airēšanas dimantu, manuprāt, varētu kļūt abu jaunākais brālis Dāvis. Nešaubos, ka viņu var izslīpēt līdz iekļūšanai Olimpiskajā vienībā, tam būs vajadzīgi apmēram četri gadi. Ja izdosies, ar šādu akordu tad es arī varētu savas aktīvā trenera gaitas beigt. Jādod vieta Saivai un citiem jaunajiem. Es varētu no malas palīdzēt ar padomu, jo jaunatne un airēšana ir un būs visa mana dzīve. Šai ziņā mani drīkst saukt par fanātiķi, neapvainošos,» saka vairākkārt par Talsu novada labāko treneri atzītais Zigurds Zujevs.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!