Pirms tam lielākais šāda veida darījums bija 2007. gadā notikusī Ņujorkas finanšu kompānijas Blackstone Group daļu pārdošana korporācijai China Investment par 1,6 miljardiem latu.
Ķīna mērķē uz ASV
Tas, ka Ķīnas investori vai valsts uzņēmumi iegādājas ārvalstu kompānijas, pēdējos gados kļuvis par pierastu parādību, un šis arī nepavisam nav lielākais ķīniešu pirkums ārvalstīs pat aizvadītajā gadā. Piemēram, aizvadītā gada nogalē Kanādas uzraugošās institūcijas piekrita darījumam, kura ietvaros Ķīnas valsts uzņēmums China National Offshore Oil Corp par astoņiem miljardiem latu iegādāsies vietējo naftas un gāzes kompāniju Nexen.
Tomēr tieši pēc ILFC pārpirkšanas ASV izraisījās plaša politiskā ažiotāža - līdz pat aicinājumiem apturēt Ķīnas ekonomisko ekspansiju un turēt svētas nacionālās intereses, nepārdodot ķīniešiem amerikāņu uzņēmumus. (Jāatgādina, ka uz līdzīgiem saukļiem savu priekšvēlēšanu kampaņu balstīja arī ASV prezidenta vēlēšanās zaudējušais republikānis Mits Romnijs.)
Atbilstoši Ķīnas Tirdzniecības ministrijas sniegtajai informācijai 2012. gadā šīs valsts uzņēmumu skatieni tiešām ir pievērsušies ASV. Jau gada pirmajos astoņos mēnešos Ķīnas kompānijas ASV bija noslēgušas pārņemšanas vai apvienošanās darījumus par kopumā 4,2 miljardiem latu. Savukārt pērnā gada vidū minētā ministrija oficiāli paziņoja, ka Ķīna 2011. gadā bijusi sestais lielākais investors pasaulē, jo tās uzņēmēji gadā ārvalstīs investējuši apmēram 40 miljardus latu, turklāt gandrīz puse šo līdzekļu nāk no privātām kompānijām. Salīdzinājumam, kā vēsta China Daily, 2002. un 2003. gadā šis rādītājs bija attiecīgi 1,4 miljardi un 1,5 miljardi latu, kas nozīmē, ka investīcijas ārvalstīs desmit gados palielinājušās aptuveni 27 reizes. Savukārt, kā liecina oficiālā Pekinas informācija, 2011. gada beigās visu Ķīnas tiešo investīciju kopapjoms ārvalstīs bija sasniedzis 227 miljardus latu, no kuriem 90% bija valsts uzņēmumu līdzekļi.
Pārspīlētā varenība
227 miljardi latu gan ir summa, tikai nedaudz lielāka par līdzekļiem, kādus par Ķīnas ekonomisko invāziju satrauktie amerikāņi tiešo investīciju veidā iegulda ārvalstīs viena gada laikā. Kā liecina Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati par 2011. gadu (kuri atšķiras no oficiālās Pekinas sniegtās informācijas, jo aprēķinos dažādi tiek noteikts Honkongas un Makao statuss), ASV uzņēmumi gada laikā ieguldījuši ārvalstīs 224,3 miljardus latu, kamēr Ķīna - tikai 23 miljardus.
Interesanti, ka, pēc OECD domām, Pekina 2011. gadā ārvalstīs ieguldījusi mazāk tiešo investīciju nekā, piemēram, Japāna. Turklāt jāņem vērā, ka šajā statistikā nav iekļauta informācija par tādās valstīs kā Nīderlande, Luksemburga vai Kipra reģistrētu ārvalstniekiem piederošu uzņēmumu veiktajām tiešajām investīcijām, kas nozīmē - dažu valstu (vismaz Krievijas noteikti) gadījumos reālās tiešās investīcijas ir jūtami lielākas.
Ja Ķīna kādā jomā arī konkurē ar ASV, tad tā ir tiešo investīciju piesaiste. 2011. gadā abas šīs valstis ar attiecīgi 125,2 miljardiem un 122,3 miljardiem latu lielām piesaistītajām ārvalstu tiešajām investīcijām bija pārliecinoši vadošās pasaulē, pārspējot, piemēram, Beļģiju, Brazīliju, Austrāliju, Lielbritāniju un Krieviju, vēsta OECD.
Tomēr pat jautājums par ASV un Ķīnas konkurenci investīciju piesaistē kļūst mazāk aktuāls, ja ņem vērā kopējo piesaistīto ārvalstu investīciju apjomu. Kā liecina CIA World Factbook informācija, 2010. gada beigās šajā ziņā ārpus konkurences bija ASV - 1,38 triljoni latu, kamēr Ķīna ar 307 miljardiem latu ievērojami atpalika. Pat ja tiktu ņemta vērā arī Honkonga ar 515 miljardiem latu, atšķirība joprojām ir ievērojama.
Ģeopolitisks zemteksts
Līdz ar to ASV republikāņu antipātijām pret Ķīnas kapitāla ienākšanu ir vairāk politiski, nevis ekonomiski cēloņi. Vispirms jau virkne organizāciju un ekonomistu, tajā skaitā ASV valdībai pakļautā Nacionālā izlūkošanas padome (NIC), paredz, ka laikā no 2020. līdz 2030. gadam ASV zaudēs Ķīnai gan pasaules lielākās ekonomikas, gan dominējošās lielvalsts statusu. Izplatīts ir arī viedoklis, ka ASV līderes lomu jau ir zaudējušas, jo Pekina ir otra lielā pēc Federālās rezervju sistēmas Vašingtonas valsts parādsaistību turētāja un, ja vien rodas tāda vēlēšanās, var izmest šos aktīvus tirgū, faktiski nogremdējot ASV ekonomiku. Te gan jāpiebilst, ka tā būtu katastrofa ne tikai ASV, bet arī pašai Ķīnai tās ciešās saistības ar ASV ekonomiku dēļ.
Tajā pašā laikā ASV faktiskā atkarība no Ķīnas (kas, palielinoties Ķīnas investīciju apjomam ASV, tikai pieaugs) nozīmē, ka vienā nebaltā dienā Vašingtonu var piemeklēt tāds pats liktenis, kāds piemeklēja, piemēram, Londonu Suecas krīzes laikā pagājušā gadsimta 60. gados. Toreiz ASV, draudot ar ievērojamām ekonomiskajām problēmām, piespieda Lielbritāniju pārtraukt agresiju pret Suecas kanālu nacionalizējušo Ēģipti. Mūsdienu Ķīnas rokās atrodas daudz ievērojamāki ekonomiskās šantāžas līdzekļi, turklāt Ķīnas apetīte Āzijas un Klusā okeāna reģionā ir ievērojama un aizvien biežāk saskaras ar ASV un citu rietumvalstu interesēm.
Analoģija ar ES un Krieviju
ASV un Ķīnas attiecības ir salīdzināmas ar ES un Krievijas attiecībām. Gan ASV, gan ES vārdos aktīvi iestājas par brīvo tirgu un globālās ekonomikas atvērtību, tomēr Ķīnas un Krievijas gadījumos gandrīz vienmēr atceras par savām nacionālajām interesēm, piesaucot iespējamos draudus nākotnē un faktu, ka nedz Pekina, nedz Maskava negrasās pat privatizēt, kur nu vēl nodot rietumvalstīm virkni tām stratēģiski svarīgu nozaru.
Būtībā protekcionisms ir abpusējs, kamdēļ Ķīnai Pasaules Tirdzniecības organizācijā ir ne mazāk pretenziju pret ASV kā amerikāņiem pret Ķīnu, un tas pats kļūst vērojams arī ES un Krievijas attiecībās. Visas iesaistītās puses tradicionāli un skaļi uzskaita sev nodarītās pārestības, tikpat tradicionāli noklusējot pašu sastrādāto. Pagaidām domstarpības būtiskas izmaiņas situācijā nerada, jo, pat ja izdodas novērst kādu pretrunu, drīzumā parādās atkal jauna.