EK ierosina noteikt maksimālo līmeni starpbanku komisijas maksai tā dēvētās četrpusējās sistēmas ietvaros 0,2% apmērā par darījumiem ar debetkartēm un 0,3% apmērā - par darījumiem ar kredītkartēm, kā arī aizliegt papildmaksu (jeb maksu par pašu kartes izmantošanas faktu) par darījumiem ar šiem karšu veidiem.
Banku karšu priekšrocības ir labi zināmas - pircējiem tās nozīmē ērtības, savukārt tirgotājiem - iespējas palielināt apgrozījumu, pārdodot vairāk preču, jo tiek uzskatīts, ka cilvēki, kuri dod priekšroku skaidrai naudai, parasti ir taupīgāki, turklāt banku karšu lietotājiem biežāk pieejami kredīti, kā arī kontos atrodas vairāk līdzekļu nekā makā.
Tirgotājiem turklāt bankas karšu lietošana ļauj samazināt izdevumus par inkasāciju un ietaupīt laiku, jo nav nepieciešams skaitīt sīknaudu. Tajā pašā laikā maksājumu kartēm ir arī trūkumi - daudzviet pastāv augstas starpbanku komisijas maksas. To lielāko daļu pretēji vispārpieņemtajam viedoklim iekasē nevis maksājumu sistēmas, bet gan bankas, kuru ieņēmumi no banku karšu apkalpošanas Eiropas Savienības (ES) teritorijā ir vidēji 6-7 reizes, bet ASV - pat desmit reižu lielāki nekā maksājumu sistēmām.
Banku lielie ienākumi arī uzsvērti EK paziņojumā, kurā norādīts, ka starpbanku komisijas maksas iekļautas mazumtirgotāja izmaksās par karšu maksājumu pieņemšanu, un tās sedz tikai patērētāji, maksājot augstāku mazumtirdzniecības cenu. "Patērētājs šo maksu neredz, taču tā mazumtirgotājiem un arī patērētājiem izmaksā desmitiem miljardu eiro gadā. Starpbanku komisijas maksu līmenis dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs, kas liek domāt, ka tā nav detalizēti pamatota un rada būtisku šķērsli starpvalstu maksājumu tirgiem," uzskata EK.
Komisijas ierosinājumi paredz, ka sākotnēji starpbanku komisijas maksas maksimālais līmenis attiecībā uz debetkartēm un kredītkartēm tiks piemērots pārrobežu darījumiem - gadījumos, kad patērētājs izmanto karti citā valstī vai kad mazumtirgotājs izmanto banku citā valstī. Pēc tam minētais maksimālais līmenis tiks piemērots arī iekšzemes darījumiem.
Pirmo bankas karti mūsdienu izpratnē ar nosaukumu BankAmericard 1956. gadā izdeva ASV Kalifornijas štata Bank of America, kura pavisam drīz sāka citām bankām pārdot licences šīs kartes izdošanai. Daļai konkurentu šī situācija nešķita pieņemama, tādēļ tādas bankas kā, piemēram, United California Bank, Wells Fargo, Crocker National Bank un Bank of California izveidoja savu Interbank Card Association, kas nedaudz vēlāk tika pārdēvēta par MasterCharge. Pēdējās biznesa modelis atšķīrās no Bank of America stingrajiem kartes licencēšanas noteikumiem ar to, ka MasterCharge ietilpstošās bankas, palikdamas neatkarīgas lēmumu pieņemšanā, izdeva kartes ar vienotu logotipu, kas tika pieņemtas visās tirdzniecības vietās, ar kurām bija vienojusies kāda no asociācijā ietilpstošajām bankām. Konkurējošā firma tikmēr izveidoja savu organizāciju - National BankAmericard, abu banku apvienību biznesa modeļi karšu apkalpošanai pakāpeniski izlīdzinājās, un tās pārtapa par Visa (National BankAmericard) un MasterCard (MasterCharge).
Mūsdienās abas šīs sistēmas darbojas šādi - bankai vai uzņēmumam, kas apkalpo tā dēvēto POS terminālu tirdzniecības vietā jeb ekvaieram (acquier), jāpārbauda, kas izdevis maksājumu karti un vai karte ietver pietiekami daudz līdzekļu darījuma veikšanai. Katrai bankai atsevišķi, tas, protams, nav iespējams un nav arī nepieciešams, jo ar pieprasījumu pāradresēšanu un naudas plūsmu regulēšanu, tajā skaitā aprēķinot, kāda komisijas maksa kam pienākas, globālā mērogā centralizēti nodarbojas Visa un MasterCard.
Abas sistēmas par pakalpojumiem jeb tā dēvēto procesingu iekasē savu nodevu. Tā Visa interneta vietnē atrodamā informācija liecina, ka tieši Visa par, piemēram, debetkaršu apkalpošanu Latvijā iekasē vien vidēji nedaudz vairāk nekā 0,1% no darījuma summas, plus 1-2 eirocentus. (Pasaulē kopumā Visa apkalpo vidēji 130 miljonus maksājumu dienā.) Tajā pašā laikā neviens cits kā Visa un MasterCard, kuras faktiski ir banku izveidotas organizācijas, nosaka starpbanku komisijas maksas apmērus jeb summas, kuras savā starpā sadala banka - kartes izsniedzēja un ekvaiers (gadījumos, kad netiek atsevišķi izdalīta maksājumu sistēmas nodeva, pēdējais no savas daļas parasti norēķinās arī ar Visa vai MasterCard).
Pašlaik ES valstīs pastāv dažādas komisijas maksas par norēķiniem ar kartēm. Piemēram, Dānijā komisijas maksa par norēķiniem ar debetkartēm ir tikai 0,1% no darījuma summas, kamēr Polijā - 1,6%. Savukārt par norēķiniem ar kredītkartēm Francijā jāmaksā 0,5%, bet Vācija - 1,8% no darījuma summas.
Visu rakstu lasiet otrdienas Dienā!