A. Lukašenko prezidenta krēslā nokļuva 1994. gadā pēc pēdējām par demokrātiskām atzītām vēlēšanām, kurās viņš negaidīti pārspēja toreizējo premjerministru Vjačeslavu Kebiču.
Toreiz savā priekšvēlēšanu kampaņā mazpazīstamais kandidāts izmantoja klaju populismu, paziņojot, ka valdošie politiķi ir zagļi, kam par valsts labklājību svarīgākas ir savtīgas intereses. Vienkāršajiem iedzīvotājiem, kas pēc PSRS sabrukuma piedzīvoja strauju dzīves līmeņa kritumu, A. Lukašenko atklātība simpatizēja, tāpēc vairākums atdeva balsi par cilvēku, kurš solīja valstī ieviest kārtību.
Viņi to arī saņēma, jo A. Lukašenko apturēja iesākto valsts ekonomikas modernizāciju un atgriezās pie plānveida ekonomikas, valsts pārņēma vairākus lielos uzņēmumus un sāka kontrolēt medijus.
Iedzīvotāju dzīves līmenis pieauga nedaudz, tomēr viņu ienākumi bija stabili, tāpēc vairākums baltkrievu prezidenta amatā neredzēja alternatīvu A. Lukašenko. Viņus arī nesatrauca, ka tos, kas runāja pretī Batjkam, regulāri lika cietumā. 2006. gadā referendumā tauta atbalstīja ierosinājumu atcelt prezidenta pilnvaru divu termiņu ierobežojumu.
Opozīcija jau gadiem ir centusies panākt A. Lukašenko gāšanu, tomēr līdz šim tās spēki ir bijuši par maziem, lai sarīkotu tādu revolūciju kā Ukrainā un Gruzijā.