Pavasarī, kad atbrauci uz izlasi, pēc pirmā treniņa pateici, ka sniedz savu pirmo un vienīgo interviju. Kāpēc tā notika?
To visu ar Rihardu Cimermani es ignorēšu, jo viņš nekur nav ticis un neko nav sasniedzis (Latvijas čempionāta vārtsargs teica, ka Merzļikinam jau no jaunības gadiem bijušas problēmas ar uzvedību – aut.). Es nezinu, kā cilvēks var tā gudri runāt par mani, ja viņš daudz ko nezina. Teikt, ka man bijušas problēmas ar komandas biedriem… Man nekad nav bijušas tādas problēmas. Junioru izlašu laikos viņš bija viens no tiem, kurš par mani ņirgājās un sita, kad biju jaunākais komandā. Nesaprotu, no kurienes drosme tā runāt par mani. Varbūt viņš gribēja, lai par viņu parunā, bet es to negribēju darīt. Bet tā… Virsraksti gribot negribot lec acu priekšā. Es neeju sportacentros un citos portālos. Iepriekšējo reizi, kad tur iegāju, biju jauns un izlasīju, ka mans tēvs maksājis Leonīdam Tambijevam, lai es būtu izlasē… Man tolaik bija kādi 14–15 gadi, un tas mani ļoti sāpināja. Mamma un visi citi ieteica to nedarīt un nelasīt, bet esi jauns un ļoti interesē, ko cilvēki domā par tevi.
Šodienas problēma ir Instagram un tviteris, ko jau esmu izdzēsis. Zaudē sešas, septiņas spēles, ielaižot pa četriem pieciem goliem… Mans paša sev uzstādītais limits ir divi vārti. Ja ir divi, esmu priecīgs. Ja trīs, tad ir okey, ja vairāk, viss ir aizgājis kupenā. (Smejas.) Un tad jāredz virsraksti – atkal ielaida piecus, atkal ielaida sešus… Bet no tiem sešiem es varēju izvilkt varbūt divus, pārējos ne. Pa šiem diviem gadiem, lasot par sevi, par Aļonu Ostapenko un Kristapu Porziņģi, man tās ziņas liekas pretīgas. Zināju, ka cilvēki gribēs ar mani runāt, bet negribēju neko viņiem dot. Tas arī viss. Nejutu atbalstu grūtā brīdī, bet tādu kā ņirgāšanos.
Kā Elvis Merzļikins pavada šo vasaru?
Bija ļoti forši! Pēc pasaules čempionāta aizbraucu uz sievas mājām Varšavā. Tur pavadījām kādu nedēļu vai pusotru. Tad devos uz mājām Šveicē, kur nebiju bijis aptuveni trīs gadus. Bija ļoti patīkami atgriezties un satikt visus Šveices draugus. Gāja tiešām ļoti traki! Mājās ēdām varbūt trīs reizes, nepārtraukti satikāmies pusdienās, vakariņās. Tur nodzīvojām trīs nedēļas, bet pēc tam jau lidojām atpakaļ uz Ameriku.
Vai paspēji iegriezties arī Latvijā?
Nē, Latvijā nebiju. Bija plāns, taču tas atkrita, jo mamma ar omi brauca atpūsties. Brālis ar savu ģimeni arī devās atvaļinājumā, tāpēc man Latvijā īsti nebūtu ko darīt. (Smejas.)
Vairāk uzturies Kolumbusā vai vasarā dzīvo ārpus pilsētas?
Principā visu laiku esmu pa Kolumbusu. Nav jau arī tik daudz tā laika. Tagad man ir apmēram mēnesis, kurā strādāju pie fiziskās kondīcijas, bet pēc tam būs mēnesis, kad iešu uz ledus. Sākoties ledus posmam, braukšu uz Mičiganu, Detroitas pusi. Šobrīd pārsvarā esam Kolumbusā, kādā garajā nedēļas nogalē varbūt sanāks kaut kur aizbraukt.
Brauciens uz Detroitu nozīmē došanos pie Menija Legasī – tava drauga un bijušā Kolumbusas Blue Jackets vārtsargu trenera?
Jā, došos pie Menija un trenēšos kopā ar viņu. Man bija divas iespējas – vai nu braukt uz Mičiganu, vai arī uz Toronto vai Otavu, kur biju pagājušogad pie sava kādreizējā vārtsargu trenera Maikla Lorensa, ar kuru strādājām Lugano. Šogad negribas doties tik tālu prom no mājām, nav laika tam. Tādā ziņā Mičigana ir ļoti ērta – iekāpju mašīnā, aizbraucu tur un uz nedēļas nogali varu atgriezties mājās, piektdienu, sestdienu, svētdienu pavadot ar ģimeni. Pēc tam atkal dodos atpakaļ trenēties.
Par Kolumbusu nereti dzirdēts viedoklis, ka tur īsti nav ko darīt. Kāda šī pilsēta ir vasarā?
Tā nav Ņujorka… (Smejas.) Bet mani apmierina! Man patīk, ka ir brīvība, daudz zaļuma. Nav lielpilsētas sajūtas. Pavadu laiku, spēlējot golfu, tenisu, basketbolu, tāpēc man ir interesanti. Man arī patīk veikt dažādus mājas labiekārtošanas darbus. Esot mājās, vienmēr ir ko darīt.
Droši vien dēla ienākšana ģimenē daudz ko izmainīja!
Tas izmainīja visu, nav vairs laika spēlēt Call of Duty! (Smejas.) Tagad ir citas lietas, daudz jāskraida pakaļ, un tas paņem enerģiju. Daudz ar riteni jābraukā, ar skrituļslidām, bet tas ir visskaistākais un labākais, kas noticis manā dzīvē!
Esi iztēlojies brīdi, kad dēlu liksi uz slidām, uz ledus?
Jā, es viņam nopirku tādas kā trīs riteņu skrituļslidas. Apģērbu dēlu formā, viņam tas patīk un ir interesanti. Nezinu, kā Eiropā, bet šeit mēs dēlu pierakstījām futbolā un citos sporta veidos, tomēr neviens vēl neņem, kamēr nav trīs gadu. Dzimšanas diena būs augustā, bet, kad es iešu slidot, ņemšu viņu līdzi. Varbūt īrēšu ledu vai iesim uz kādu masu slidotavu, lai varētu pavadīt vairāk laika ar dēlu arī uz ledus. Iemācīt slidot un skatīties, vai viņam patīk vai ne.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze augusta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!