Kāds ir tavs dienas režīms šajā neierastajā pavasarī?
Kā jau visi, cenšos pēc iespējas izbēgt no dažādām publiskām vietām, veikalu apmeklējumiem, no tikšanās ar cilvēkiem. Ir laiks mazliet vairāk padarboties pa māju. Ilgāku laiku ar ģimeni nodzīvojām lauku mājās, kur netrūka dažādu pavasara darbu. Arī meitām šeit labi – svaigs gaiss, liela teritorija. Ir iespēja nesēdēt pilsētā.
Iepriekš kā sportistam šāda laika pavadīšana pavasarī droši vien nav sanākusi bieži?
Noteikti nē. Pagājušajā gadā ap šo laiku (saruna notika 9. aprīlī – aut.), šķiet, notika Final Four turnīrs Latvijas – Igaunijas līgā. Pēc sajūtām arī ir tā, ka šobrīd būtu jābūt svarīgākajām un labākajām spēlēm. Diemžēl stāvoklis pasaulē ir citāds. Ar to jāsamierinās.
Uztver to mierīgi un pragmatiski vai arī jūtama nožēla par iespējām, kas šobrīd tiek liegtas?
To vienmēr var uztvert divējādi. Cilvēkiem pēc šīs krīzes mainīsies vērtību skala, tiks vairāk novērtēti vai izvērtēti citu darbi un nedarbi. Arī es ļoti pārdzīvoju par to, cik daudziem cilvēkiem pasaulē jāpārcieš šī slimība, cik daudzi mirst, bet vēl vairāk uztrauc tas, kā krīze atsauksies uz ekonomiku. Tik daudziem draud izputēt bizness, uzsāktās ieceres. Ceru, valsts varēs kaut kādā mērā panākt pretī un uzņēmējus atbalstīt. Šo stāvokli uztveru ļoti nopietni, tāpēc arī attiecīgi rīkojos, cenšoties pasargāt sevi un citus. Daru visu, ko valsts vadība noteikusi, lai krīze ātrāk beigtos.
Nesaklausīju pārdzīvojumu par pārtrūkušo sezonu, kas tev pašam un Ogres komandai veidojās daudzsološa!
Uzskatu, ka šobrīd tas viss ir otršķirīgi. Protams, uzreiz pēc tam, kad tika paziņots par sezonas pārtraukšanu, bija vilšanās un līdz galam nepadarīta darba sajūta, tomēr epidēmija aizgājusi tik globāli, ka vairāk jāuztraucas par šo krīzi. Ceru, tai nebūs tālejošu seku ne uz cilvēku veselību, ne arī finansiālo situāciju – lai būtu iespēja nodrošināt pārtiku, izglītību un visu citu.
Tomēr piekritīsi, ka šo pavasari Ogrē bija pamats gaidīt ar lielām cerībām?
Nemaz nevaru atcerēties, vai man kādreiz bijusi šāda sezona. Iesākām ar uzvarām četrpadsmit vai piecpadsmit (četrpadsmit – aut.) oficiālajās spēlēs pēc kārtas, visu laiku apvienotajā līgā atradāmies pirmajā vai otrajā vietā. Tās bija fantastiskas emocijas. Redzējām iespēju iet uz augstu mērķi. Šobrīd varam tikai domāt, kā būtu, ja būtu. Protams, gatavojāmies nopietnai cīņai ne tikai par iekļūšanu finālā, bet arī uzvaru tajā. Neteikšu, ka bijām pašpārliecināti, bet komandas iekšienē noteikti bija liela pārliecība, ka divreiz uzvarēto Ventspils komandu mēs atkal vinnētu un tiktu finālā. Treneri mūs gatavoja cīņai par čempionu titulu.
Kur smēlāties šādu pārliecību? Pirms gada, lai arī bijāt četriniekā Latvijas – Igaunijas līgā un trešie Latvijas čempionātā, plaisa līdz favorītiem šķita lielāka!
Pirms gada uz Latvijas – Igaunijas līgas finālčetrinieka turnīru Tallinā braucām kā lieli anderdogi (pastarīši – aut.), ja salīdzina ar tām trim komandām, kas vēl tur bija (BK Ventspils, VEF Rīga un Kalev/Cramo). Varbūt parādītais sniegums tur un līdzīgā spēle ar Latvijas un Igaunijas basketbola flagmaņiem jau tad veidoja pamatus Ogres komandas iekšējai pārliecībai, ka tajā līmenī varam spēlēt. Daudzreiz esmu uzsvēris, ka laukumā nespēlē nauda un klubu budžeti. Tie ir cilvēki, kuri spēlē viens pret otru un veido rezultātu. Liela nozīme bija arī trenerim Nikolajam Mazuram, kurš vasarā atnāca un pamainīja dažas nianses, detaļas, lai Ogres komandas mehānisms labi strādātu.
Varētu teikt tā, ka tieši pirms gada Tallinā bija pirmais punkts, kur dabūjām lielu grūdienu pārliecībā, ko pārnesām uz šo sezonu. Treneris Mazurs Ogres komandā ienāca ar augstām ambīcijām. Viņam uzdevumos nebija ierakstīts cīnīties par medaļām. Tur bija rakstīts, ka jācīnās par zeltu.
Vai komandas iekšienē pēc trenera maiņas starpsezonā nebija bažu? Šo kodolu tomēr bija izveidojis Artūrs Visockis-Rubenis, un tieši viņš to pārzināja vislabāk.
Sākumā bija maza rūgtuma sajūta par to, ka Artūrs aizgāja. Pie viņa bijām ļoti pieraduši, taču no profesionālā viedokļa viņu ļoti labi sapratām. Ne tikai katram spēlētājam, bet arī katram trenerim jābūt savām ambīcijām un jācenšas tās realizēt. Pagājušajā vasarā Ventspils komanda noteikti bija solīti augstāk par Ogri, tāpēc atbalstījām viņu šajā lēmumā pāriet uz turieni. Kā nojautu sarunās ar kluba vadību, jauna trenera meklējumi nebūt nebija viegli. Treneris Mazurs praktiski pēdējā brīdī uztaisīja finiša spurtu, lai kļūtu par Ogres komandas galveno treneri.
Vai tev un Kristapam Dārgajam kā komandas kapteiņiem arī tajā procesā bija kāda teikšana?
Neteiktu, ka teikšana, bet kluba vadība vasarā zvanīja arī man un prasīja domas par atsevišķiem treneriem. Nedomāju, ka mani komentāri kaut ko ļoti šajā izvēlē noteica, taču vismaz uzklausīja un, iespējams, mazliet ņēma vērā.
Kā tu raksturotu trenera Mazura komandā ienestās vēsmas?
Praktiski jau no pirmās treniņu dienas varēja just trenera ambīcijas. Ar katru vārdu un katru darbību viņš teica, ka vēlas ar Ogres komandu izcīnīt čempionu titulu, ka vēlas būt vismaz vienā līmenī ar Vefu un Ventspili. Domāju, mentāli tas spēlētājos vairoja pārliecību. Ja jau treneris tiešām tā uzskata, varbūt arī varam būt šajā līmenī. Tik vienkārši gan tas nebija, jo jau pirmās pārbaudes spēles mūs mazliet nosita uz leju. Ja nemaldos, zaudējām gandrīz visas pirmssezonas pārbaudes spēles. Mazliet sāka raisīties arī kādas bažas, iekšēja neticība – kā sāksim sezonu. Par laimi, viss bija kārtībā, par ko jāsaka paldies visam treneru korpusam. Arī fiziskās sagatavotības trenerim un fizioterapeitei, kuri salika kopā galvas un sastādīja tādu treniņu plānu, lai tieši uz sezonas sākumu mēs būtu vislabākajā formā.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!