Šobrīd atskatoties, tie gadi tiešām bija «jāvelk»?
Redz, esmu izvilcis un vēl pat spēju cīnīties par vietu izlases sastāvā. Man šķiet, ka ļoti palīdzēja atgriešanās mājās pirms nu jau diviem gadiem. Pēc desmit sezonām ārzemēs ar pavisam citām sajūtām un citu enerģiju varēju vienkārši trenēties, dzīvot mājās, bērni sāka iet skolā un dārziņā. Tas tiešām atviegloja visu, tāpēc nepalika sajūta, ka šie gadi būtu jāizvelk.
Atgriešanās bija apzināts solis arī valstsvienības kontekstā?
Lēmumā tobrīd viss salikās kopā. Secināju, ka tas ir labākais risinājums visiem – man, sievai, bērniem...
Arī valstsvienībai, ņemot vērā, ka spēlēšana Eiropas līgā droši vien sportisko līmeni palīdz uzturēt augstāku?
Es patiesībā nebiju gaidījis, ka, noejot to nosacīto līmeni zemāk un spēlējot vietējā un Latvijas–Igaunijas līgā, būs tik grūti. Īpaši sākumā šķita, ka ar manu iekrāto pieredzi, zināšanām un to, ko spēju basketbolā izdarīt, laukumā klāsies mazliet vieglāk. Līmeņa atšķirība, protams, ir jūtama. Nav noslēpums, ka augstākā līmenī spēlēt ir pat vieglāk, jo apkārt atrodas ļoti spēcīgi, pat Eirolīgas līmenī rūdīti basketbolisti. Šeit vajadzēja pierast un man pašam tas noteikti bija ļoti labs izaicinājums, iespēja uzņemties pavisam citu lomu komandā. Domāju, ka tas noderēs arī valstsvienībā. Īpaši jau otrā sezona Rīgā, manuprāt, izdevās ļoti laba. Bija labas spēles gan Čempionu līgā, gan vietējā mērogā. Savu spēles līmeni šeit varu noturēt.
Grūtums slēpās tajā, ka no tevis bija citas gaidas un atbildība par rezultātu?
Pat ne tas. Kā lai izstāsta? Ir tomēr liela starpība, ja pēc sadarbības bumba tev ielido tieši rokās un atliek vienkārši trāpīt, vai arī tajā brīdī, kad esi jau izskrējis caur diviem aizsegiem, piespēle nav līdz galam precīza un bumbu vēl kaut kā jānoķer. It kā šķiet – tāds sīkums –, bet tas ļoti daudz ko maina un ietekmē.
Arī iepriekšējais izlases kapteinis Jānis Blūms līdzīgā karjeras posmā atgriezās Rīgā, tomēr pēcāk vēl izmeta pāris loku Eiropā. Vai tevi nevilināja prom?
Ik pa laikam dažādi piedāvājumi bija, taču nekā tāda, lai es atkal ar visu ģimeni būtu gatavs pārcelties. Tāpēc šīs iespējas īsti pat neizskatījām. Šobrīd es diezgan pārliecināts varu teikt, ka esmu šeit uz palikšanu.
Eiropas čempionātu Rīgā gaidi kā savu pēdējo lielo uznācienu, vai tā ir tikai pietura vēl tālākam ceļam izlasē?
Esmu tādā karjeras posmā, ka tiešām vairs tālu uz priekšu neko neplānoju. No vasaras līdz vasarai, pa sezonai uz priekšu. Tāpēc arī šobrīd esmu vienojies ar VEF uz vēl vienu sezonu. Izlases kontekstā tagad visa uzmanība ir uz gatavošanos Eiropas čempionātam un, cerams, dalību tajā. Tālāk skatīsimies. Pēc tam būs jauns treneris. Ja viņš nāks un teiks, ka viņam mani vajag, un es redzēšu, ka varu tiešām kaut kā palīdzēt komandai, tad noteikti neatteikšu. Laiks rādīs.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze augusta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!