Šādus balvu pasniegšanas pasākumus izbaudi vai arī esi no tiem, kuri no ceremoniju skatuves labāk turas pa gabalu?
Tie sniedz gandarījumu. Pēc šādām apbalvošanām ir laba sajūta, ka esmu novērtēts. Svinīgi pasākumi nav ierasti, taču grūtākais ir līdz tam brīdim, kad tevi izsauc uz skatuves. Piemēram, Trīs Zvaigžņu balvas ceremonijā sēdēju kā uz adatām, nervozēju, domāju, ko teikt, kā izturēties. Pēc tam jau forši var izbaudīt to visu.
Cik svarīgs tev ir šāds novērtējums?
Godīgi sakot, tieši šī Trīs Zvaigžņu balva bija mazliet atšķirīga no citām. To tiešām gribējās saņemt, jo tā ir prestiža atzinība. Par citām... Protams, ir patīkami saņemt dažādus apbalvojumus. To noteikti novērtēju. Tomēr nav tā, ka tie manā dzīvē kaut ko būtiski ietekmētu.
Kas veido tā zelta ķieģelīša prestižu?
Tas vēriens, kad redzi apkārt praktiski visus ievērojamākos Latvijas sportistus, un arī viņi cer šo balvu saņemt. Ja starp viņiem visiem izceļ tieši mani, tas ir augsts novērtējums. Arī motivācija pēc tam apliecināt, ka es tik tiešām biju šo balvu pelnījis.
Saņēmi gan individuālo balvu, gan kopā ar pārinieku Mārtiņu Pļaviņu. Kurš ķieģelis bija smagāks?
Ir grūti salīdzināt, bet es laikam vairāk priecājos par Uzlecošās zvaigznes balvu. Tā man nav ne ar vienu jādala. (Smejas.) Lieliski, ka mēs beigās dabūjām divas balvas, jo ar Mārtiņu katrs varējām paturēt pa vienam ķieģelītim. Nebija jādomā, kā to sadalīt vai glabāt uz maiņām.
Pats jūties kā Latvijas sporta uzlecošā zvaigzne? Patiesībā tas var būt diezgan mulsinošs raksturojums gados vēl ļoti jaunam sportistam.
Piekrītu, lai gan šobrīd ar to jau mazliet esmu apradis. Apzinos, ka uz mani šādi raugās jau ilgāku laiku, un sākumā tas tiešām bija mulsinoši. Neatceros tieši, kur, jo volejbola balva tā noteikti nebija, bet pirms gadiem trim es kādā apbalvošanā tiku nosaukts par uzlecošo zvaigzni. Tad vēl mācījos Murjāņos, un tur jau pārējiem daudz nevajadzēja, lai par to zvaigznes statusu pavilktu uz zoba. Arī man pašam toreiz tas vārds "zvaigzne" šķita pat tāds nepatīkams. Tagad jau tam vairs nepievēršu tik lielu uzmanību. Varbūt vienkārši vairāk izprotu šī apbalvojuma jēgu. Tā ir tikai atzinība, bet tās nozīmi tālāk jācenšas pašam attaisnot.
Tas jaunam sportistam rada spiedienu?
Spiedienu izjutu arī bez visiem šiem apbalvojumiem. Jau kādu gadu pēc aiziešanas mācīties uz Murjāņiem es tiku saukts uz jaunatnes izlasēm, tiku aicināts spēlēt pie gada un divus vecākiem, tad bija pirmās medaļas U18 Eiropas čempionātā. Cerības nemitīgi kāpa un kāpa, un man bija jādzīvo līdzi tam, ko citi no manis gaida. Tas ne vienmēr ir vienkārši. Es domāju, ka jaunam sportistam tas noteikti ir spiediens, taču neteiktu, ka tas man ir kādā brīdī traucējis vai liedzis kaut ko sasniegt. Man šķiet, ka jau no samērā agra vecuma esmu pie tā pieradis un iemācījies koncentrēties uz lietām, ko un kā pats gribu izdarīt, bet par pārējo īpaši nedomāju.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!