Kādas atziņas pārvedi no Lionas pēc debijas Eiropas spēcīgākajā klubu turnīrā?
Piedzīvoju to, ar ko arī pirms braukšanas uz ASVEL rēķinājos. Skaidrs, ka viss man tur bija jauns. Ne tikai Eirolīga, tā pati par sevi, bet arī Francijas čempionāts, kas ievērojami atšķīrās no Latvijā spēlētā. Es ļoti izbaudīju šo iejušanos, bet žēl, ka vīrusa dēļ sezona netika pabeigta. Nekas, priekšā nākamā sezona. Ja skatos pēc sava individuālā snieguma, uzskatu, ka bija labs gads.
Nekremt, ka pirms cerētās sezonas kulminācijas biji labā ritmā?
Tā jau visiem. Neesmu vienīgais, kurš ir šādā situācijā.
Nav daudzi, kuri uz Eirolīgas klubu pārcēlušies uzreiz no Latvijas čempionāta. Vai tevi nebiedēja straujais lēciens?
Jā, arī pats iepriekš skatījos, ka praktiski visiem pēc LBL bija vēl kāds pakāpiens citā ārzemju klubā. Tā kā esmu maksimālists, man pašam tas nebija liels pārsteigums vai negaidīts pavērsiens. Apkārtējiem – droši vien.
Tomēr vasaras sākumā publicētā īsfilmā apgalvoji, ka aģents pirms paziņošanas par līgumu ar ASVEL aicinājis tevi apsēsties!
Protams, pats pirmais brīdis, kad uzzināju, bija spilgts, lai gan jau iepriekš gaidīju un cerēju uz to. Sajūta, kad saņemta ziņa par līgumu ar Eirolīgas klubu, ir pavisam cita, nekā vēl tikai cerot uz to.
Iepriekšējās sezonas laikā jau bija kādas indikācijas par iespējamo pāreju uz Eirolīgu?
Noteikti nē. Aģentam esmu noteicis, lai sezonas laikā mani ar ziņām par interesi no citiem klubiem netraucē. Vienalga, liela vai maza interese, bet, ja nav tā, ka tiešām uzreiz var pārrunāt līgumu, labāk lai nemaz nesaka. Cenšos maksimāli koncentrēties tam, kur esmu un ko daru tajā brīdī.
Tātad visi pārdzīvojumi bija vasarā?
Pēc sezonas biju aizbraucis atpūsties, kad aģents man atrakstīja, ka ir kaut kādi varianti. Sākumā pat pakaitināja – teica, ka esot kaut kas liels, bet līdz nākamajai dienai neko konkrētu neteica.
Sarūpēja negulētu nakti?
(Smejas.) Nē, tik traki nebija, bet, protams, daudz domāju, kas tad tur būs. Pēc tam jau uzrakstīja, izstāstīja, kas un kā.
Dzirdēts, ka savu pirkstu tavā nokļūšanā Lionā pielicis arī Dāvis Bertāns, kurš savulaik ar ASVEL īpašnieku Toniju Pārkeru kopā spēlēja Sanantonio Spurs!
Negribu samelot, bet, kā saprotu, Pārkers bija par mani vaicājis Dāvim. Parasti jau tā notiek – ja kāds spēlētājs interesē, par viņu tiek ievākta informācija no sev uzticamiem avotiem. Svarīgas ir ne tikai basketbolista prasmes, bet arī cilvēciskās īpašības, spēja iejusties komandā. Pārkers ļoti koncentrējas uz spēlētāju personību un vienmēr uzsver, ka neviens spēlētājs nav augstāk par klubu. Tāpēc arī viņi sezonas gaitā šķīrās no Francijas izlases spēlētāja Edvīna Džeksona, kurš bija nesmuki izteicies. Saprotu, ka Pārkers bija interesējies pie Dāvja par mani.
Ja jau esi Lionā, atsauksmes droši vien bija labas!
Ja viņš būtu pateicis, ka esmu sūdīgs džeks un lai neņem mani, tagad nebūtu Eirolīgā. Tad es tagad zvanītu Dāvim un pateiktu kādu stiprāku vārdu. (Smejas.)
BK Ventspils vismaz pāris sezonu spēlējuši vēl trīs no pagājušās sezonas latviešu Eirolīgas piecnieka, tomēr viņi šajā līmenī ielauzās caur VTB Vienotās līgas klubiem. Šī taciņa tev bija aktuāla?
Apdomu līmenī karjeras attīstībai bijuši dažādi varianti, bet izdomāt jau var visu ko. Cita lieta ir konkrētā brīža piedāvājumi. Es jau varu nolemt, ka iešu caur turieni un tikšu līdz tam mērķim, bet piedāvājumu tā arī nesagaidīt. Ja saņemu konkrētu piedāvājumu, varu domāt, kādas man ir iespējas sevi attiecīgajā vietā parādīt, lai spertu nākamo soli. BK Ventspils tādā ziņā bijusi pateicīga vieta, jo vienmēr spēlēja pietiekami laba līmeņa starptautiskos turnīros. Manos gados tā bija Čempionu līga, kurai uzmanību pievērš arī augstākā līmeņa klubi.
Paraksturo atšķirību sajūtās starp Čempionu līgu un Eirolīgu!
Ātrums. Noteikti ātrums. Ne tikai spēles ātrums, bet visa lēmumu pieņemšana, rīcība. Iepriekš varēju padomāt, kā rīkoties, bet Eirolīgā dots pavisam neliels laika sprīdis. Ja nokavē, vaino pats sevi. Tā ir galvenā atšķirība. Sākumā nebija vienkārši, vismaz man pašam tā likās, bet no malas vērotāji teica, ka bijuši pat pārsteigti, cik drīz man izdevies pielāgoties šim līmenim. Visi bija gaidījuši, ka man vajadzēs ilgāku laika posmu, lai pierastu pie Francijas čempionāta tempa, kur nu vēl Eirolīgas, bet sanāca iekļauties diezgan ātri.
Kā juties Francijas basketbolā, kur atlētisma un droši vien arī sadzīves dēļ līdz šim latviešiem tomēr nav bijis vienkārši iejusties?
Man tieši patīk, ja ir izaicinājums. Ja daudzi saka – tev taču nesanāks, pussezonā būsi atpakaļ –, saņemu papildu motivāciju apliecināt pretējo.
Kāds tā tiešām teica?
Nē, nē, es tikai saku kā piemēru. Neskatījos uz to, ka varbūt kādam no Latvijas basketbolistiem tur līdz galam nav izdevies iespēlēties un tāpēc nevajadzētu tur braukt. Es kā mazais spēlētājs šo atlētismu tik ļoti neizjūtu. Basketbols ir viens un tas pats.
Aizbrauci uz Lionu, tur priekšā nesenā Nacionālās basketbola asociācijas zvaigzne Tonijs Pārkers, droši vien arī cita līmeņa organizācija un ažiotāža. Galva pirmajās dienās nereiba?
Ja godīgi, mazāk, nekā pats pirms tam biju gaidījis. Protams, pirms braukšanas jau iztēlojos, kā tur būs, kā iejutīšos, bet mani uzņēma ļoti silti, visi bija tik draudzīgi – personāls, komandas biedri. Jau lidostā, kad mani sagaidīja, jutos ļoti labi, tikpat kā mājās. Tas palīdzēja. Turklāt arī pats neesmu baigi kautrīgais un vārdi kabatā nav jāmeklē. Ātri sapazinos, sadraudzējos, un komandā ar visiem izveidojās labs kontakts. Pret Pārkeru sākumā, protams, bija kaut kāda nedrošība. Nezināju, vai vispār uz mani paskatīsies, runās, taču ātri vien izrādījās, ka viņš ir foršs, parasts džeks. Viņš bieži bija turpat līdzās, lai gan laiku pa laikam uz ilgāku brīdi aizbrauca uz mājām Amerikā. Kad atradās uz vietas, nāca ģērbtuvēs kā komandas biedrs, bieži jokoja, kopā pasmējāmies.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!