Šūpulī ieliktas naglenes
Septiņdesmito gadu otrajā pusē Latvijas mēroga jaunatnes vieglatlētikas sacensībās dalībnieku skaits katrā disciplīnā sniedzās otrajā vai trešajā desmitā. Skolēnu spartakiādē Kuldīgā pēc meiteņu 100 metru priekšskrējiena Murjāņu sporta internātskolas (tolaik tā dēvēja jauno sportistu kalvi, tagadējo Murjāņu sporta ģimnāziju) treneris Leons Luste, ieskatījies hronometrā, noteica: "Tas nevar būt." Agija Plūmīte distanci bija veikusi 12,5 sekundēs. Sekoja finālskrējiens, un hronometrs vēlreiz tika apstādināts pie 12,5 sekunžu iedaļas.
1982. gada vasarā PSRS jauniešu čempionātā Tallinā pazīstamais daudzcīņnieku treneris Andrejs Iecelnieks bija pagalam sašutis. "Kā tas var būt, ka sezonas atbildīgākā starta priekšvakarā sportists saslimst ar slimību, ko parasti izslimo bērnībā?" Iecelnieka audzēknis Ronalds Arājs bija galvenais pretendents uz uzvaru 110 metru barjerskrējienā. Pirmajā dienā startējot ar paaugstinātu 39 grādu temperatūru, Ronalds sasniedza labāko rezultātu un viņa 14,16 sekundes pusfinālā tā arī palika sacensību labākais rezultāts, taču ar zālēm pazeminātā temperatūra bija atņēmusi tik daudz spēka, ka finālā Arājs finišēja trešais.
Agijai un Ronaldam vēl nebija 20 gadu, kad piedzima viņu vecākais dēls Henrijs. "Laikam jau viņai dzīvē citas lietas bija svarīgākas," daudznozīmīgi nosaka Ronalds Arājs, kad vaicāju, kāpēc viņa kundze Agija skrejceliņā pilnībā nerealizēja savu talantu. Arī viņš pieaugušo konkurencē nepierādīja savu potenciālu. 1985. gadā piedzima meita Anija, un bija jārūpējas jau par diviem bērniem. Vēl pēc diviem gadiem ģimenē ienāca trešais bērns Ronalds. Divu dēlu un meitas audzināšana vecākiem izvirzījās pirmajā vietā.
Arāju ģimene dzīvoja Tukumā. 1995. gadā Murjāņu skolas salidojumā Ronalds pirmoreiz kopš skolas beigšanas satika skolasbiedru Intu Pujātu. Izrunājuši vīru lietas, Ints ieminējās, ka Henrijs (Ronalda vecākais dēls) ir gudrs puika un viņam esot jāpārceļas uz Rīgu. Galvaspilsētā iespējas lielākas. Jaunie vecāki ieteikumu ņēma vērā, un bērnu izaugsmes iespējas izmantoja pēc pilnas programmas. Bērni bija nodarbināti no rīta līdz vakaram – skola, treniņi, vēl mūzikas skola, kuras diplomu ieguvuši visi trīs. Jaunākais, Ronalds, ļoti labi spēlēja saksofonu, arī klavieres.
"Mugu (Ronalda juniora iesauka) mēs saucām arī par balodi. Viņš visu var, visu zina un visu prot – jūra viņam bija līdz ceļiem. It visā!" pēc Ronalda vecākā teiktā, trešajai atvasei jau bērnībā pavērušās plašas robežas. "Kad pārcēlāmies uz Rīgu, viņš vēl bija par mazu ģimnāzijai, tāpēc sāka mācīties 6. vidusskolā ar mūzikas novirzienu pie direktora Haralda Bārzdiņa. Režīms bija saspringts. Cēlās sešos no rīta. Dzīvojām Daugavpils ielā, un viņš ar sabiedrisko transportu brauca līdz centrālajai stacijai, pēc tam pārsēdās uz citu transportu, lai septiņos pagūtu uz orķestra mēģinājumu. Pēc tam – mācības, un mājās Ronalds bieži vien pārnāca septiņos vai astoņos vakarā."
Mācoties sestajā klasē, Muga ar skolas orķestri Auseklītis starptautiskā konkursā ieguva pirmo vietu pasaulē. Bārzdiņš bija labs un principiāls skolotājs. 6. klasē skolas orķestris gatavojās festivālam Somijā. Skolai un Bārzdiņam pasākums bijis ļoti svarīgs – vasarā vienu mēnesi gandrīz katru dienu bija mēģinājumi. Tajā laikā Muga jau trenējās vieglatlētikā, bija iekļauts Latvijas jauniešu izlasē braucienam uz sacensībām Zviedrijā. Bārzdiņš nelaida, bet Muga tik un tā pateica, ka brauks. Atbildes gājienā skolotājs sacīja, ka orķestrī neesot vajadzīgs cilvēks, kurš cenšas sēdēt uz diviem krēsliem. Arāju izmeta no orķestra. Viņš to ļoti pārdzīvoja, bet tas bija izšķirošs solis par labu vieglatlētikai.
Jau pēc vairākiem gadiem Amerikā Ronaldam mūzikas kontekstā bija interesants atgadījums. Kāds draugs no turīgu vecāku ģimenes uzaicināja uz jubileju lielā privātmājā. Vienā no istabām atradās klavieres. Vairāk gan kā interjera priekšmets, jo mājas iemītnieki neprata spēlēt. Tās stāvēja gadījumam, ja nu ierodas kāds muzikāli apdāvināts ciemiņš… Liels bija viesu izbrīns, kad Ronalds piesēdās pie klavierēm, lai atsvaidzinātu iemaņas taustiņinstrumenta spēlētprasmē. Sportists un vēl spēlē klavieres! Amerikā jauniešiem neesot pieņemts rauties divās frontēs – mūzikas un sporta jomā.
"Mugam ir absolūtā dzirde un ar solfedžo viņam vispār nebija nekādu grūtību," atceras tēvs. "Mūzikas skolu viņš varēja pabeigt bez problēmām, bet, tā kā Bārzdiņš bija arī mūzikas skolā, pēdējo mācību gadu Muga brauca uz Kandavu, kur par pasniedzēju strādāja mana māsa. Tur viņš arī absolvēja mūzikas skolu."
Sportošanas vietā Ronalds varēja virzīties pa mūzikas ceļu. "Nenožēloju savu izvēli," šādu iespējamību viņš pats noraida sprintera ātrumā. "Mana sirds un dvēsele tomēr ir sportā. Nedomāju, ka lielāku gandarījumu dzīvē būtu guvis kā muzikants. Jā, sportā visādi gājis, un es pilnībā nerealizēju savu talantu, taču nevaru bez sporta. Mana mamma teica – varbūt sports nebija mans lielais stāsts, es biju tikai kā pakāpiens saviem bērniem. Patiesais stāsts par rekordiem un virsotnēm būs viņu sasniegumi. Mūzika joprojām man ir tuva sirdij un dvēselei. Brīžos, kad nav noskaņojuma, kad ir kāda sāpe, apsēžos pie klavierēm un spēlēju. Mūzika ir mans patvērums. Mans instruments bija saksofons. Būs pagājuši kādi astoņpadsmit gadi, kopš neesmu to spēlējis. Saksofonu spēlēt nav tik vienkārši kā klavieres. Ja arī pirksti vairs nav tik veikli, klavieres var uzspēlēt. Saksofonam vajag uztvert toni, bet lūpas jau sen atrofējušās. Būtu jātrenējas vismaz pāris mēnešu, lai atkal dabūtu kaut cik skanošu toni."
Sarunas par 1000 dolāriem
Uz Ameriku Ronalds aizbrauca 16 gadu vecumā, pēc 10. klases Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Izlasījis avīzē sludinājumu, ka apmaiņas programmas ietvaros piedāvā mācības Amerikā, tēvs izlēma šo iespēju izmantot. Lai Ronalds jaunākais pārliecinātos, ka dzīvē jūra nav tikai līdz ceļiem. Tā bija laba iespēja pilnveidot arī angļu valodas zināšanas. "Mājās viņam pavaicāju – uz Ameriku gribi braukt? – Ko tur darīt? – sekoja pretjautājums. Teicu, ka ir iespēja mācīties. Jā, var. Būtu interesanti – viņš sacīja. Tikai pēc gadiem viņš man atzinās, ka īsti noticējis vien tajā brīdī, kad bija jāsāk krāmēt somas."
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!