Pirms gadiem desmit Pāvilostā pamēģināju burāšanu, kas uzreiz ļoti iepatikās. Atradām, ka tā ir pieejama arī tuvāk dzīvesvietai, un sāku trenēties. Sākumā tas notika prieka pēc, bet tagad jau kļuvis par nopietnu sportu. Paralēli ziemā nodarbojos ar kalnu slēpošanu, tomēr, kaut gan startēju arī starptautiskās sacensībās, tas vairāk ir prieka pēc – palīdz ziemā saglabāt formu, nodrošina daudzveidīgākus treniņus, lai šajā gadalaikā nevajadzētu iet tikai uz trenažieru zāli.
Ir milzīga bauda siltās un vējainās vasaras dienas pavadīt uz ūdens. Tāpat arī patīk izbaudīt ātrumu, īpaši pēdējos gados, kad esmu sācis braukt ar foilu – šo disciplīnu izvēlējos gan tāpēc, ka tā būs olimpiskajās spēlēs, gan gluži vienkārši ir interesantāka. Es to saucu par zemūdens lidmašīnu – klasiskajā vindsērfingā, slīdot pa ūdeni, vājā vējā nevar attīstīt lielu ātrumu, bet šeit pat ar mazu vēju to iespējams iegūt ļoti lielu. Tāpat forši, ka olimpiskajā klasē visiem ir vienāds inventārs – viena veida bura un dēlis –, kas cīņu padara līdzvērtīgāku. Patīk ar burāšanu ceļot pa pasauli un aizvadīt sacensības, šādi izdevies iepazīt daudzus jaunus draugus.
Man patīk skatīties Formulu 1, kur ar interesi sekoju līdzi, kā braucēji tiek galā ar stresu vai grūtām situācijām, no tā mācos. Dažreiz arī man patīk uzspēlēt golfu, braukt ar riteni un cita aktīvā atpūta.
Mana stiprā puse ir fiziskā sagatavotība – tā burāšanā ir ļoti nozīmīga, jo sacensību laikā, gaidot vēju, var gadīties uz ūdens pavadīt pat 7–8 stundas dienā. Tas nav viegli. Jauniešu sacensībās priekšroku iegūstu stipra vēja laikā, jo tad ar fizisko formu varu labāk saturēt inventāru un parādīt vislabākos rezultātus. Tomēr starp pieaugušajiem vēl nepieciešams palielināt ātrumu – salīdzinot ar citiem sportistiem, esmu viegls un tāpēc to ir grūtāk attīstīt. Šogad pāriešu uz jauniešu grupu, ceru, ka tur man veiksies tikpat labi kā pie junioriem.
Pasaules čempionātā izcīnītā sestā un Eiropas čempionātā ceturtā vieta ir divi rezultāti, ar kuriem lepojos. Tikt Zelta flotē starp pieaugušajiem mazliet palīdzēja veiksme, tomēr tam bija nepieciešama arī meistarība – labs rezultāts, kas parādīja, ka esmu laba līmeņa sportists. Šogad vēlos iekļūt pasaules vai Eiropas čempionāta trijniekā, lielāks karjeras mērķis man ir kvalificēties olimpiskajām spēlēm, bet sapnis – olimpiskais zelts.
Trenējos līdz pat piecām reizēm nedēļā. Nav viegli apvienot ar skolu, īpaši, ja nākamajā dienā gaidāmi pārbaudes darbi, uzdoti mājasdarbi vai kādi projekti, tomēr līdz šim man to izdevies paveikt labi.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!