Basketbols ir viens no populārākajiem Latvijas sporta veidiem. Kā tev sanāca tajā nokļūt?
Man bija draugs Reinis, kurš gāja spēlēt basketbolu. Es aizgāju līdzi uz treniņu, jo vienkārši man patika ar viņu draudzēties. Sāku trenēties pie gadu vecākiem džekiem un soli pa solim iemīlēju basketbolu. Paldies Reinim!
Reinim neizdevās kļūt par profesionāli?
Nē, viņš šobrīd basketbolu spēlē priekam. Nekas vairāk viņam nesanāca.
Nāc no Gulbenes, kas deviņdesmitajos gados, divtūkstošo gadu sākumā bija gandrīz vai Latvijas basketbola meka.
Savulaik tiešām ažiotāža bija liela, un basketbols pilsētā bija cieņā. Arī šobrīd tas tur ir cieņā, bet finansējuma trūkuma dēļ ažiotāža nedaudz noplakusi.
Pats arī fanoji par Bukiem?
Man īpaši atmiņā ir sezona, kad no Brocēniem bija izīrēts Kristaps Purnis. Viņš spēlēja nenormāli labi, meta trīnīšus, un es gribēju mest kā Purnis. Tajā sezonā tika aizvadīta ļoti sīva pusfināla sērija pret Ventspili. Kaut gan tas bija ļoti sen, man šī sezona pamatīgi iekritusi atmiņā.
Tobrīd sapnis bija, ka spēlēsi Bukos vai gribēji braukt uz vēl augstāku līmeni?
Teikšu godīgi, man nebija sapņa spēlēt Bukos. Man tobrīd vispār nebija sapņa spēlēt basketbolu profesionāli.
Kas bija tavs elks?
Man tas bija Bagijs (Ainārs Bagatskis – aut.). Kādu laiku pat spēlēju ar 11. numuru, kā viņam. Man patika, kā viņš spēlē, gribēju būt kā viņš. Pasaules basketbolā patika tie paši, kas visiem – vispirms jau Maikls Džordans. Tāpat man ļoti patika, kā spēlēja Grants Hils, mājās bija Detroitas Pistons bumba.
Varbūt arī šobrīd kāds tāds ir?
Šobrīd īsti nē. Protams, sekoju līdzi visām lielajām zvaigznēm, skatos spēles, to apskatus, bet nav tā, ka par kādu fanotu.
Pēc būšanas ASK un VEF sistēmās uz ārzemēm aizbrauci 21 gada vecumā. Tas bija optimālais laiks?
Kad biju ASK Rīga, pat vēl nebiju sapratis, vai vispār gribu spēlēt basketbolu, – 18 gados uz profesionāļa karjeru netēmēju. Tāpēc jāsaka, ka, dodoties uz Spāniju, tas bija pirmais nopietnais piedāvājums.
Esi spēlējis Spānijas, Itālijas, Ukrainas, Latvijas, Igaunijas, Turcijas, Grieķijas, Polijas un Krievijas komandās. Vai tik plaša ceļošana daļēji ir arī apzināta?
Tā vienkārši sakritis. Ir bijušas reizes, kad klubs mani vēlas paturēt, bet nevaram vienoties par nosacījumiem, gadās, ka nāk labāks piedāvājums no citas valsts. Un tā nu ir sakritis, ka sanācis pabraukāt. Bet tas nav slikti, esmu daudz redzējis, iepazinis dažādas kultūras.
Kurās valstīs esi piedzīvojis lielāko troksni spēļu laikā?
Vistrakākie fani laikam bija Turcijā. Arī Grieķijā bija spēles, kurās gāja traki. Kopumā katrā valstī ir kāda komanda ar iespaidīgu fanu bāzi – arī Polijā Vloclavekas Anwil vienmēr ir pilna zāle, visi skatītāji auro un rada lielisku atmosfēru.
Pašlaik esi nostiprinājies VTB Vienotajā līgā. Kādreiz to uzskatīja par otru stiprāko nacionālo čempionātu aiz Spānijas, kā ir šobrīd?
Manuprāt, nekas daudz nav mainījies. Varbūt līmenis nedaudz kritīsies tagad bez Khimki, bet domāju, ka ne daudz, jo tāpat ir citi lieli klubi ar lieliem budžetiem. Trīs vadošās līgas ir Spānija, Turcija un Krievija, tas nav mainījies jau gadus desmit.
Šovasar atteicies no spēlēšanas izlasē, jo ģimene ir pirmajā vietā?
Dēls piedzima pavisam neilgi pirms treniņnometnes, tāpēc izlasei nebiju gatavs ne mentāli, ne fiziski. Vienam bērnam ir nedaudz virs gada, otrs tikko piedzimis, tāpēc man vajadzēja būt mājās. Šoreiz izvēle krita par labu ģimenei.
Kā valstsvienība izskatījās Lukas Banki vadībā? Ko jaunu viņš ir ienesis?
Man patika izlases sniegums, bet nevaru arī teikt, ka zīmējumā būtu bijis kas jauns, neredzēts. Mačā pret Baltkrieviju, kas ritēja punkts punktā, varēja redzēt, ka tiek spēlēts tāpat kā visā Eiropā – sniegums balstīts uz pikenrolu, kamēr kāds atveras. Mūsdienās neko daudz mainīt nav iespējams, vienīgi atšķiras izpildītāju meistarība. Kad atrodies vadībā, mēģini spēlēt interesantāk, bet, cīņai kļūstot sīvākai, sākas primitīvs uzbrukums. Jebkur Eiropā galotnēs šobrīd tiek spēlēts pikenrols ar garo. Tomēr atsauces par treneri ir labas. Visi džeki, ar kuriem esmu runājis, saka, ka treneris esot ļoti sakarīgs kā cilvēks, ar viņu viegli komunicēt un izveidojusies laba atmosfēra. Neko sliktu neesmu dzirdējis.
Vai Latvijai ir talantīgi jaunie spēlētāji un basketbolam mūsu valstī ir nākotne?
Rezultāti šobrīd rāda, ka visas mūsu izlases jaunatnes čempionātos ir B divīzijā – tas nav labs rādītājs. Kas pie tā vainīgs? Mēs īsti nezinām. Esmu klausījies vairākus raidierakstus, kuros treneri stāsta, ka īsti nav vienotas sistēmas, kas jādara, lai izaugtu labi spēlētāji. Mērķim nav jābūt uzvarēt spēles sporta skolā, nepieciešams domāt par nākotni – būtu jāmaina viss koncepts, kā tiek strādāts ar jaunatni, kā tā tiek trenēta. Bērnībā ir nevis jāmāca kombinācijas, bet jāattīsta individuālā meistarība – tā notiek visās lielajās valstīs. Mums daudzi talantīgi džeki ir laukos, bet viņi netiek pamanīti, jo izlase ir kā slēgtais loks – tur tiek ņemti dažu sporta skolu bērni un pārējie īsti netiek pie teikšanas. Dimanti ir jāmeklē, bet uzskatu, ka daudzi labi džeki laukos tiek aizmirsti, viņu vietā iebīda savējos.