ZOBI NĀK UN IET
Krišjānis Rēdlihs ir no sportiskas ģimenes, kuru mūsu valstī zina ikviens. Viņš pats Latvijas hokeja izlasi pārstāvēja deviņos pasaules čempionātos un trijās olimpiskajās spēlēs, bet jaunākie brāļi Jēkabs un Miķelis kopējo skaitu palielināja līdz iespaidīgām 26 dalības reizēm pasaules čempionātos un sešām – olimpiskajās spēlēs. Tomēr izaudzināt trīs jaunos hokejistus vecākiem nebija viegli. Kā atmiņā paliekošāko gadījumu bijušais aizsargs pastāsta, ka, neskatoties uz ķiveres aizsargrežģi, kas jāvalkā ikvienam jaunajam spēlētājam, aptuveni desmit gadu vecumā viņam tika izsisti zobi. "Tā bija pirmā un ilgākā problēma. Kopš tā laika man priekšējie zobi ir nākuši un gājuši," stāsta Krišjānis un atceras, ka, protams, bijušas arī dažādas citas traumas. 18 gados jaunietis debitēja tā brīža vienīgajā Latvijas profesionālajā komandā Liepājas metalurgs, bet 21 gada vecumā Latvijas izlases sastāvā negaidīti aizbrauca uz pasaules čempionātu. Uzreiz pēc tam Krišjāni Rēdlihu draftēja Nacionālās hokeja līgas (NHL) komanda Ņūdžersijas Devils, un viņš devās savus spēkus pierādīt Ziemeļamerikā. Pēc pāris gadiem aizsargs atgriezās Eiropā, spēlējot Šveices, Krievijas, Zviedrijas un Vācijas klubos, bet kopš 2008. gadā notikušās Rīgas Dinamo atjaunošanas leģionāru gaitās bijis vēl tikai uz 12 spēlēm, kad pārstāvēja Ķīnas vienību Kunlun Red Star. "Lielākais satraukums valdīja vasaras periodos – ja nebija līguma uz nākamo sezonu, tātad nebija arī apdrošināšanas. Kad tika sarunātas kādas pārbaudes vai neoficiālas spēles, diezgan bieži galvā virmoja doma – varbūt nespēlēt? Hokejs ir ātra un bīstama spēle, līdz ar to apdrošināšana no kluba puses allaž karjerā bijusi pašsaprotama – sezonā bez vairākiem gadījumiem uz komandu cauri netiksi."
Pašlaik 42 gadu vecumā Krišjānis Rēdlihs joprojām turpina karjeru, pārstāvot Latvijas čempionāta vienību Mogo, bet paralēli dibinājis arī pats savu bērnu hokeja klubu Grīziņkalns. "Nebija viena tāda mirkļa, kad būtu sapratis, ka vēlos kļūt par treneri. Tas ir tikai loģisks solis, jo tomēr hokejā esmu pavadījis visu mūžu. Es šo spēli pārzinu un mīlu, tāpēc varu savas zināšanas nodot tālāk." Paralēli gan viņš uzsver, ka liela motivācija ir palīdzēt par labu hokejistu izaugt arī paša dēlam. Bieži vien sportisti nevēlas, lai mantinieki nodarbojas ar to pašu sporta veidu, bet Krišjāņa gadījumā tas tā nav un viņš dēlu, kā pats saka, iemānījis tajā. "Paldies liktenim, ka mana karjera turpinās šeit pat, hokejā. Tika būvēta jauna halle un soli pa solim nonācām pie secinājuma, ka tur jātaisa klubs." Pagājušajā sezonā hokeja klubs Grīziņkalns izcīnīja trešo vietu Latvijas čempionātā U9 vecumā, savukārt U13 grupas komanda uzvarēja starptautiskā turnīrā Francijā. Kā saka galvenais treneris, izaugsme ir redzama. "Klubs ir nevis sprints, bet maratons. Pacietīgi un mierīgi ik dienu strādājam, piesaistām atbalstītājus, attīstāmies."
Krišjānis Rēdlihs stāsta, ka bērnu sportā apdrošināšanas izmaksas pārsvarā gadījumu gulstas uz vecāku pleciem, tomēr iespēju robežās klubi cenšas palīdzēt. Savukārt vasaras nometnēs par šo pozīciju atbildību bieži uzņemas nometņu rīkotāji. Reiz vienas nometnes laikā pat divi bērni saņēma apdrošināšanas atlīdzību – vienam bija sagriezts pirksts, otram diezgan liels sasitums. Ja šī pozīcija ir sakārtota, tas viennozīmīgi ir bonuss, kas vecākiem sniedz sirdsmieru, jo ātrākajā komandu sporta spēlē traumas diemžēl ir blakus esoša sastāvdaļa. Tur neko neizdarīsi. Ledus, asas slidas, kontakts, borti arī nav mīksti, tāpēc gadās. Pats galvenais, ko bērniem mācām, ir ķermeņa kontrole – ja labi pārvaldīsi savu ķermeni, tas būs spēcīgs un elastīgs, pastāvēs mazāka iespēja satraumēties."
BRĀLIS SEKO BRĀLIM
Uz hokeja kluba Grīziņkalns pirmo treniņu ieradās seši bērni, divi no viņiem bija brāļi Mikus un Rojs Leperi. Kā stāsta jauniešu tēvs Māris Leperis, hokejs ģimenē ienācis pavisam nejauši. Viņš pats ir no Madonas, kur jaunībā nodarbojies ar skriešanu un distanču slēpošanu, tāpēc reiz ar vecāko dēlu Miku devies uz Uzvaras parku paslēpot. "Tur ieraudzījām ledus laukumu un bērns, tobrīd četrgadnieks, jautāja, vai varot pamēģināt. Teicu, ka var, bet būs ļoti grūti.
Pirmajā reizē viņš gar bortu notipināja trīs apļus un spēka vairs nebija, man vajadzēja gandrīz vai nest uz mašīnu. Šķita, ka tā būs pēdējā reize uz slidām, bet nē, prasīja vēl. Ghetto Games laukumā arī bija ledus un tur varēja tikt pie ekipējuma – lēnām apaugām ar inventāru, un, kad jau bija visa forma, jauneklis vēlējās arī uzspēlēt hokeju. Vēlāk jaunākais brālis, iespaidojies no vecākā, pateica: es arī gribu darīt to un darīšu labāk nekā viņš!"
Kā uzsver Māris, galvenais, lai abiem puišiem nodarbošanās radītu gandarījumu un viņi uz treniņiem dotos ar prieku. Mikus šobrīd ir jau 13 gadu vecs un izvirzījis mērķi kļūt par slavenu hokejistu, bet Rojs nupat nosvinējis desmito dzimšanas dienu. Sākumā, kad treniņi uz ledus bērniem vairāk bija rotaļu veidā, apgūstot slidošanas pamatus, tētis par potenciālajām traumām nav domājis. "Kļūstot lielākiem un redzot, kas notiek ģērbtuvē, kad mazie puikas pēc treniņa, nenovilkuši slidas, uzvedas ļoti haotiski, sāc aizdomāties – viens staigā ar slidām, cits tajā pašā laikā noliecies četrrāpus. Viņi vēl neapzinās riskus. Treniņš ir radījis prieku, rodas vēlme tajā padalīties ar draugiem. Arī spēle viņiem kļūst ātrāka un ātrāka, bet vecāku galvās parādās arvien vairāk domu, ka nepieciešama drošība un miers. Apdrošināšana to vecākiem sniedz – ja nu gadījumā kas notiek, nepaliksi viens un saņemsi atbalstu. Pat mūsu komandā bija precedents, ka vienam puikam pavisam netīšām borta vārtiņos iespieda pirkstu. Satraukums ir ne tikai par bērnu labsajūtu un veselības stāvokli, bet arī to, ka līdz ar negadījumu rastos papildu izdevumi. Šāda drošība vecākiem ir milzīgs atbalsts. Hokejs nav lēts sporta veids, kaut gan esmu dzirdējis, ka ir arī dārgāki. Visvairāk izmaksā inventārs, bet pozitīvi, ka, bērnam augot, vecāki iekšēji klubā ar to mainās." Tomēr aizmirst nedrīkst arī par mācībām. Tēvs stāsta, ka viens no nosacījumiem, kāpēc izvēlējušies Grīziņkalna klubu, bijis treneru uzstādījums – prioritāte ir mācības, tāpēc jaunajiem hokejistiem divreiz gadā nepieciešams uzrādīt sekmju izrakstus. "Tas puišus ļoti motivē – ja skolā sapelnītas nesekmīgas atzīmes, hokeja nebūs, jo mācības ir pirmajā vietā."
Diemžēl nupat Lielbritānijas hokeja čempionātā notika traģēdija, spēles laikā nomirstot vēl nesen NHL spēlējušajam Ādamam Džonsonam. Latvijas jaunatnes čempionāta spēlēs kakla sargi spēlētājiem ir obligāti jau pašlaik, bet visā pasaulē raisījušās diskusijas, vai tos nevajadzētu likt vilkt arī pieaugušajiem. "Manā bērnībā kakla sargi nebija obligāti. Ja līgas regula noteiktu, ka tie obligāti jālieto arī pieaugušajiem, kāpēc ne – pirmajās piecās minūtēs būs diskomforts, pēc tam pieradīsim," stāsta Krišjānis Rēdlihs. Viņš pauž, ka, neskatoties uz problēmām ar zobiem, pie zobu kapes tā arī nav spējis pierast, bet domā, ka ar kakla sargu tik liela diskomforta nebūtu.
BEZ VIENAS KAFIJAS MĒNESĪ
Apdrošināšanas tehnoloģiju uzņēmums Balcia aktīvu darbu Latvijā sāka 2022. gada sākumā un kopš tā laika cenšas mainīt priekšstatu par apdrošināšanu. Viens no šādiem risinājumiem ir Junior nelaimes gadījumu apdrošināšana, kuras ietvarā iespējams apdrošināt bērnus līdz 17 (ieskaitot) gadu vecumam. Polises trīs kategoriju cena ir attiecīgi 39, 59 un 79 eiro gadā. "Pēc mūsu datiem, aktīvākais apdrošināšanas periods ir pirms vasaras sezonas, kad sākas nometnes vai pusaudži paliek mājās vieni. Arī lielākās traumas rodas tieši vasarā. Iespējams, bērni tad jūtas brīvāk, blakus nav trenera, kurš viņus pieskata, pasargā no neapdomīgas darbības," saka uzņēmuma risku parakstīšanas un produktu attīstības vadītājs Renārs Duntavs. "Neapdomājot sekas, bieži vien rodas lielākās traumas – bērni paslīd, paklūp, kaut kur rāpjas. Rudens ievadā, kad atsākas treniņi, valda vēl viens apdrošināšanas bums, bet tas nav tik izteiksmīgs." Kā liecina Balcia statistika, visvairāk traumu bērni gūst tieši ārpus treniņiem, atrodoties brīvsolī. "Tomēr apdrošināšanas būtība nav tāda, ka tā pasargās no traumām. Tā pasargās vecāku maciņus, rodoties neparedzētiem izdevumiem."
Duntavs stāsta, ka Junior programmas vidējās izmaksas ir 50 eiro gadā jeb aptuveni četri eiro mēnesī. "Pāris eiro mēnesī – tas ir kā vienreiz nenopirkt kafiju, bet bērns būs apdrošināts." Programmā netiek šķiroti sporta veidi, un pat tad, ja bērns nodarbojas ar kādu potenciāli bīstamāku ārpusskolas aktivitāti, polise nekļūst dārgāka. "Traumas var notikt gan treniņos, gan ārpus tiem. Būtu diezgan banāli, ja mēs tagad nodalītu laikus, kad atrodies treniņā un kad ne, bet diemžēl tāda prakse tirgū pastāv un gadās, ka liek kaut ko piepirkt klāt vai pēc traumas gūšanas saka, ka šis sporta veids jums nav iekļauts segumā. Citreiz bērns aiziet uz kādiem treniņiem, vecākiem pat nepasakot, un viņi par to uzzina tikai tad, kad notiek pirmās sacensības. Mēs dodam bērnam rīcības brīvību – galvenais nosacījums, ka viņš ievērojis drošības noteikumus, piemēram, skeitparkā uzvilcis ķiveri." Pēc Balcia datiem, traumatiskākais sporta veids, neskatoties uz daudzajiem aizsargiem, ir motokross. Tālāk gana līdzīgi traumas tiek gūtas hokejā, basketbolā un gluži vienkārši brīvā dabā – kāpjot kokos, skrienot un veicot citas aktīvas darbības.
Tam piekrīt arī jauno hokejistu tētis Māris Leperis, kā arī hokejists un treneris Krišjānis Rēdlihs. Māra dēlam pirms divām vasarām pastaiga parkā noslēgusies ar četrām šuvēm uz ceļa, bet Krišjānis atceras, ka viņam 15 gadu vecumā rāpšanās kokā beigusies ar pirmā un otrā muguras skriemeļa deformāciju, kas licis mēnesi gulēt gultā.
Plānojot jaunus un cilvēku dzīvesstilam pielāgotus produktus, uzņēmums sev nemitīgi uzdod jautājumu – iet ar kopējo masu vai mēģināt mainīt apdrošināšanas nozari un klientu viedokli par apdrošināšanu. "Mēs, protams, vienmēr izvēlamies otro ceļu, tāpēc viens no stūrakmeņiem ir atlīdzību izmaksas ātrums un termiņi," uzsver Duntavs, apgalvojot, ka pēc visu medicīnisko dokumentu iesniegšanas apdrošināšanas atlīdzību iespējams saņemt pāris stundās. "Mūsu iekšējais uzstādījums ir, ka atlīdzības regulējam trīs dienu laikā, bet, ja vecāki jau bijuši pie ārsta un spēj dokumentus iesniegt uzreiz, izmaksa var notikt arī pāris stundās. Sev esam izvirzījuši mērķi atlīdzības izmaksāt zibenīgi un arī interpretācijā cenšamies maksimāli stāvēt klienta pusē – ja hokejā nolauž zobu, varbūt pēc noteikumiem būtu, ka nav bojāti mīkstie audi un atlīdzība nepienākas, bet faktiski trauma ir gūta un veicam atlīdzības izmaksu. Tāpat iespējams, ka vecākiem rocība nav tik liela, tad mēs naudu izmaksājam, pirms viņi dodas uz medicīniskajiem izmeklējumiem."
BOTAS KĀ ĢIMENES PRIEKS
Brīvlaikos bērni bieži vien piedalās dažādās nometnēs, kurās dalības maksa mēdz būt ļoti augsta. Tomēr, ja neilgi pirms nometnes dalībnieku piemeklē veselības problēmas, liedzot uz to doties, Junior apdrošināšanas polise konkrētā limita ietvaros kompensē par dalību nometnē samaksāto naudu. Tāpat polisē iekļauta sadaļa Ģimenes prieks – bonuss, ko limita ietvaros vecāki var izmantot pēc saviem priekšstatiem, piemēram, ar bērnu aiziet uz kino vai kādu citu atpūtas vietu. "Mums bija gadījums, kad bērna mamma iesniedza atlīdzības pieteikumu par bērna lauzto roku – kreņķis pamatīgs, trauma nopietna. Dažu stundu laikā izmaksājām atlīdzības summu, kā arī papildus atgādinājām, ka šajā polisē iekļauts Ģimenes prieks – iespēja izmantot konkrētu naudas summu bērna labsajūtas veicināšanai. Šajā gadījumā bērna mamma to izmantoja, lai meitai iegādātos jau sen kārotos sporta apavus. Tas bija priekpilns brīdis kā ģimenei, tā mums, visai komandai," stāsta uzņēmuma pārstāvis.
"Lielākās summas, ko bērns saņēmis, ir gana iespaidīgas – par treniņa laikā lauztu kāju esam izmaksājuši divus ar pusi tūkstošus," saka Duntavs. Uzņēmums uzskata, ka nepilnu divu gadu laikā ieņēmis stabilu vietu Latvijas tirgū, un priecājas, ka klienti, kuriem bijušas atlīdzības izmaksas, atgriežas, lai apdrošinātu arī citus sev svarīgus dzīvesstila aspektus, jo sāk kompānijai uzticēties. "Pie tā rūpīgi strādājam. Priecē, ka arī sporta klubi novērtējuši mūsu Junior produktu un iegādājas to saviem audzēkņiem, piedāvājot pilnu paku – gan sporta aktivitātes, gan apdrošināšanu. Bijuši gadījumi, kad pēc traumas gūšanas vecāki pat aizmirst par apdrošināšanu, un Balcia viņiem to atgādina – tā ir papildus pievienotā vērtība, ka viņi jau preventīvi par to padomājuši, jo vecāki steigā un skrējienā var piemirst." Aptuveni katrs desmitais, kurš nopērk apdrošināšanas polisi, gūst traumu, kas ne tuvu nav zems skaits.
Pēc polises Junior datiem, divas biežākās traumas ir apakšdelma lūzums un potītes lūzums vai arī smagi mežģījumi, turklāt tās notiek neatkarīgi no sporta veida. "Lai spēlētu Latvijas hokeja čempionātā, šobrīd apdrošināšana ir obligāta. Hokejs jau tā nav lētākais sporta veids – jāpērk licences, ir vēl citi izdevumi un beigās arī apdrošināšana. Pirmajā brīdī rodas sajūta – nu cik var! –, bet pēc tam saproti, ka, pateicoties apdrošināšanai, tevī valda iekšējs miers un par to gribas sev pašam uzsist uz pleca, ka esi ko labu izdarījis, zini, ka bērns var ar prieku iet uz treniņu un tur sevi apliecināt," saka jauno hokejistu tētis Māris Leperis.
Junior apdrošināšana jaunajiem sportistiem
Lai palielinātu, spiediet uz attēla!
