Pēc 15 gadiem lietuvieši sagatavoja savu superizlasi, kas paņēma pasaules zeltu. Taču jau pēc olimpiskajām spēlēm Atēnās arī Latvijas pieccīņa tika ielikta augstā plauktā — to noteica Jeļenas Rubļevskas otrā un Denisa Čerkovska ceturtā vieta. Ar šo mērauklu daudziem gribējās un gribēsies vērtēt mūsējo veikumu ikvienās sacensībās. Un nav jau tā, ka tai nav pamata. Rubļevska joprojām ierindojama starp līderēm dāmu konkurencē, kaut šobrīd nevar prognozēt sekas, ko radīja treneru un darba režīma maiņa. Čerkovskis vairs nav vientuļais vilks, bet komandā allaž ir vieglāk (ja šo vārdu vispār var piemērot modernajai pieccīņai) sasniegt vairāk. Un ja vēl procesu vada tāds pieredzējis treneris kā Juris Krastiņš!Pieccīņnieki pirmo reizi Eiropas čempionāta medaļas un olimpiskās ceļazīmes dalīs Rīgā. Olimpiskais centrs un tā apkārtne piedāvās vienu no kompaktākajiem sacensību modeļiem. Tikai nedaudz žēl, ka Latvijas atlētiem tikpat kā nebūs sava laukuma priekšrocību. Baseina nodošana tiek šturmēta kā padomju laikos, un tajā iejusties nāksies visiem. Tāpat kā šaušanas zālē pierast pie mērķiem. It kā jau Olimpiskajam centram vispirms būtu jākalpo sportam. Taču līdz brīdim, kamēr kādam jātaisa nauda ar izstādēm. To priekšā jānoņem cepure ikvienam. Pat tad, ja karstu elpu sejā pūš Eiropas čempionāts.Pieccīņniekus rūda ne tikai pieci veidi, bet arī grūtības, tāpēc ir pamats cerēt, ka, spītējot tām, šīs nedēļas nogalē mums būs iemesls priecāties. «Māls» (lasi — kadri), no kā veidot medaļas un olimpiskās ceļazīmes, mums ir labs.
Kvalitatīvais «māls»
Līdz 1992.gadam par Latvijas pieccīņniekiem daudz nezināja, taču PSRS robežās ar viņiem rēķinājās. Tādus vārdus kā Andris Kalniņš, Vladimirs Kravcovs, Sergejs Černavins, Uldis Putniņš daudzi joprojām atceras. Vēlāk bija Vjačeslava Duhanova laiks. Pieliekot Imri Tīdemanu un Andreju Zadņeprovski, sanāktu lieliska baltiešu izlase.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.