Turkāt šoreiz bija visi priekšnoteikumi, lai uz atvadām no lielās svarcelšanas (negribas ticēt, ka viņš būs gatavs mocīties vēl četrus gadus) pamātu visiem ar čempiona troni galvā. Neilgi pirms spēlēm no starta atteicās monstrs Hoseins Rezazade, kura klātbūtnē citiem atliktu tikai cīņa par sudrabu. Bulgāru komandas diskvalifikācijas dēļ nebija Veličko Čolakovs, kas allaž bijis medaļu tīkotāju pulkā. Pēdējā brīdī no sacensību protokoliem pazuda eksbulgārs ar Kataras pasi Salems Džabers. Līdz ar to uz medaļām palika trīs reāli pretendenti: Viktors Ščerbatihs, krievs Jevgeņijs Čigiševs un kā komēta smagajā svarā ienākušais vācietis Matiass Šteiners. Atlika tik noskaidrot, kādā secībā viņi sarindosies. Pasaules čempions cīnījās līdz pēdējam, bet palika trešais. Toties nopelnīja pirmo medaļu Latvijai Pekinā. Tika cerēts, ka būs zelta, taču arī bronza ir medaļa. Gribētos pat teikt, ka rūgtums par bronzu ātrāk ir jāaizmirst, jo kopš neatkarības atjaunošanas šī mums ir tikai 12.medaļa, tāpēc jāpriecājas. Neesam ne Ķīna, ne Amerika.
Bet Viktoram pateiksim paldies — viņš daudzus gadus patiešām bijis Victor — uzvarētājs. Bijis tas, kas piepilda cerības. Piepildīja arī šoreiz. Deputāts arī šoreiz godam cīnījās par Latviju.
Ļausim Viktoram izsāpēt šo mirkli. Kaut ko ļoti līdzīgu diska mešanas sektorā šajā vakarā piedzīvoja arī lietuvietis Virgīlijs Alekna. Un patika, kā stadionā priecājās igauņi (cik viņu bija daudz un cik vienoti bija). Bija par ko — viņiem vieglatlētikā atkal olimpiskais čempions. Priecāsimies arī par kaimiņiem. Un gaidīsim ceturtdienas rītu.