Tukšs trauks un nesamaksāts rēķins

GLĀBŠANAS OPERĀCIJA Kārtējā sērija tika izspēlēta piektdien līdztekus mačam ar Kalev/Cramo, kad ar ASK Rīga saistītas personas kuluāros izplatīja visai atšķirīgu informāciju gan par Sanda Valtera aizbraukšanu vai palikšanu, gan visa kluba perspektīvām. Pēdējais interesēja īpaši — kontekstā ar publiskajā telpā izskanējušo ziņu par Rīgas domes atteikšanos finansēt profesionālās komandas. Tas nozīmēja, ka sabrūk pēdējais no ASK Rīga lielajiem trim balstiem (pirmie divi bija Parex banka un Aizsardzības ministrija). Šajās runās graudus no pelavām uz karstām pēdām atsijāt nebija iespējams, tāpēc simtprocentīgi ticamas skaidrības par ASK Rīga nākotni nav un tuvākajā laikā, visticamāk, nebūs. Arī tāpēc, ka situācija mainoties ik pa dienai. Taču te nu ir vērts nodalīt ASK Rīga epopejas divus aspektus. No vienas puses, komandas pašreizējais modelis ar saliedēto spēli un sportiskajiem rezultātiem janvārī (piecas uzvaras pēdējās sešās spēlēs) pelna patiesu cieņu. Zināmā mērā var pat teikt, ka tādas komandas pajukšana būtu trieciens ne tikai spēlētāju personiskajam budžetam, bet arī Latvijas basketbola kopīgajām interesēm (jauno Ernesta Kalves un Daira Bertāna ieguvumi, cīnoties līdzās Uvim Helmanim un Aigaram Vītolam, nav naudā izmērāmi!). No otras puses, projekta ASK Rīga attīstībā iepriekš ir pieļautas pārāk būtiskas kļūdas, lai cerētu, ka ievērojami prāva basketbola sabiedrības daļa tagad skries uz barikādēm, lai to aizstāvētu. Citiem vārdiem sakot — pīrāgs patlaban izskatās gana garšīgs, tomēr īsti neatbilst tam, kas tika solīts receptē. Ja vien kāds atceras, kas tika solīts.SKAISTIE NODOMI Par laimi vai nelaimi, ASK Rīga dibināšanas (atjaunošanas?) laiku noskaņas saglabātas ne tikai subjektīvajās atmiņās, bet arī rakstītajos medijos, kuros var izlasīt, piemēram, šādas rindas: "Galvenie darītāji — Rīgas dome, Nacionālie bruņotie spēki un Parex banka — basketbolā ienākuši nevis tikai tāpēc, lai rīt uz brokastu laiku dzertu šampanieti no Latvijas čempionu kausa, bet gan tāpēc, ka vēlas sakārtot visu Rīgas basketbola saimniecību" un "Basketbola akadēmijas Rīga līdzdalība ASK Rīga dibināšanā liecina, ka jaunais klubs ir pilns apņēmības nopietni darboties jauno talantu meklēšanas, mērķtiecīgas attīstīšanas un slīpēšanas druvā." Atceroties 2006.gada pavasara norises, nudien nešķiet, ka minētie formulējumi bija tikai skaistas frāzes. Viens no idejas enerģiskākajiem caursitējiem bija Guntis Šēnhofs — Rīgas lielākās basketbola skolas vadītājs un neapšaubāms jaunatnes sporta patriots. Reālo lēmēju ausīm tolaik tuvu stāvēja Valdis Valters, kuram var pārmest daudz ko (piemēram, nepietiekamu cieņu pret pieredzējušajiem basketbolistiem), tikai ne vienaldzību pret jaunu talantu meklēšanu. Visbeidzot politiķu oža (vai labi konsultanti) publiskajām personām pateica priekšā pareizo runu toņkārtu un tēzes par stabilas basketbola piramīdas celtniecību bira gan no toreizējās aizsardzības ministres, gan kluba pirmā prezidenta Aivara Aksenoka mutes. Diemžēl stratēģiskos mērķus drīz vien aizēnoja ikdienas rūpes. Un, protams, sportiskais azarts.PRAKTISKĀ ALKATĪBA Izšķirošais pagrieziens ASK Rīga attīstībā notika siltajās 2007.gada maija dienās, kad kluba oficiālo amatpersonu un neoficiālo likteņa lēmēju galvas vēl skurbināja tikko nobaudītais Latvijas čempionu šampanietis. Zelta medaļas gan daļēji bija izcīnītas uz krīta (jau bija sākusi augt gan algu, gan nodokļu parādu aste), un vēsākās galvas kluba administrācijā vedināja piebremzēt sportisko apetīti un labāk saskaņot vēlmes ar iespējām. Taču stratēģiskā kursa izvēle praksē iemiesojās dilemmā: "Paturam vai nepaturam Ramūnu Butautu? Pēc septiņu gadu pārtraukuma Latvijas čempionu titulu atguvušajai Rīgai tas bija pārāk smags pārbaudījums. "Kur mēs vēl tādu treneri dabūsim?!" retoriski jautāja G.Šēnhofs, ar to domādams gan Butauta profesionālās kvalitātes, gan darbu atvieglojošo radniecīgo mentalitāti, gan relatīvi pieejamo cenu. Katrs punkts atsevišķi izskatījās pārliecinoši, un paša Butauta vaļsirdīgi paustajam credo — "Trenerim — leģionāram vienmēr svilst pēcpuse, un tādā situācijā man nav laika domāt par jauno basketbolistu audzināšanu" — netika pievērsta nekāda uzmanība. Turpinājums bija likumsakarīgs. 2007.gadā Latvijas čempionu tituls tika izcīnīts ar kluba budžetu 1,5 miljoni latu. 2008.gada sezonā tas pieauga līdz 2,4 miljoniem latu un junioru komandas pastāvēšana jau tika uzlūkota kā lieku tēriņu objekts, šosezon budžets iecerēts apmēram tāds pats. Individuālo rekordu esot sasniedzis Kērtisa Miladža līgums — 270 000 eiro pērnsezon, kad amerikāņu saspēles vadītājs ne tuvu nebija tik labs, cik debijas gadā. (Tiesa, skaļi bļaut, ka relatīvi viegli nākošā nauda izlaidusi ASK Rīga menedžmentu un rīdzinieki pārmaksājuši pilnīgi visiem spēlētājiem — tas izklausās pēc lēta populisma. Spēlētāju cenas regulē Eiropas basketbolistu tirgus, un, kā ikvienā komandā, arī ASK Rīga bija savi veiksmīgie un savi neveiksmīgie "iepirkumi".) Bet, pasarg Dievs, šādā komandas komplektācijas praksē vainot Butautu! Viņam ļāva strādāt (ne velti apstākļus Rīgā Butauts Lietuvā slavējis gan oficiālās intervijās, gan kuluāru sarunās), un viņš strādāja — no sirds, bet tā, kā uzskatīja par labāku. Toties, akli uzticējušies Butautam, būtībā nestrādāja tie, kuru pienākums bija skaidri nospraust kluba stratēģisko kursu un neļaut trenerim un ģenerālmenedžerim no tā novirzīties. Proti, kluba valde.KOLEKTĪVĀ (NE)SPĒJA ASK Rīga mājaslapā izlasāmajā valdes locekļu sarakstā ir pazīstami vārdi: priekšsēdētājs Jānis Birks, kā arī Guntis Šēnhofs, Almers Ludvigs, Iluta Gaile, Jānis Straume, Jānis Ķuzulis, Agris Lībergs, Ieva Prikule, Leons Bemhens. Tiesa, būtu pārspīlēti teikt, ka minētie cilvēki ir lielas autoritātes basketbolā. Izteikti politizēta valde — vismaz pa vienam pārstāvim no visām Rīgas pozīcijas partijām. No šā viedokļa amizanti lasīt visbasketboliskākā — LBS valdes locekļa G.Šēnhofa — atklāsmi, ka ASK Rīga aizraušanās ar leģionāriem viņam jau sen, redz, neesot patikusi, bet situācijas izmainīšana neesot bijusi viņa spēkos. Nudien esmu gatavs saderēt, ka zem šiem vārdiem tagad parakstīsies katrs atsevišķi uzrunātais valdes cilvēks. Tikai visiem kopā, redz, gadījies kolektīvais prāta aptumsuma brīdis... Turklāt pēc kolektīvās turēšanās pie karoga kātiem uzvaru brīdī tagad, šķiet, radusies kolektīva vēlme ieturēt distanci no aptraipītā projekta. Neba nu basketbols izšķirs pašvaldību vēlēšanu iznākumu Rīgā, tomēr lieks skandāls nevienu nesajūsminās gan. Vai — gluži otrādi — neveiksmes radītais troksnis varētu šķist izdevīgs tiem, kuri alkst ASK Rīga nelaimes izgaismot kontekstā, piemēram, ar pašreizējā valdes priekšsēdētāja partijas piederību. Savukārt kāds iespējamo palīdzību basketbolam varbūt traktēs kā nesimpātiskas partijas tēla spodrināšanu un tāpēc lietas labā nekustinās ne pirkstu. Kaut arī patiesībā ASK Rīga pašreizējo situāciju varētu uzlūkot kā nelielu testu koalīcijas spējai atrisināt pašu radītu (vai vismaz laikus nenovērstu) krīzes situāciju. Turklāt neaprobežojoties tikai ar pašreizējā komandas modeļa saglabāšanu līdz sezonas beigām. Jo ASK Rīga dibināšanas laikā piesauktie ilgtermiņa mērķi un pienākumi nav zaudējuši aktualitāti un nepieciešamība sakārtot basketbola (un visa sporta) saimniecību Rīgā ir tikpat nopietna kā 2006.gadā. Ja netiks galā šie, būs jādara nākamajiem.