Žigajevs: Ja tu nāc strādāt ar Latvijas futbola izlasi, tev jārēķinās ar ierobežoto spēlētāju loku

Savas spēlētāja karjeras laikā Žigajevs Latvijas izlasē aizvadīja 35 spēles, kurās guva divus vārtus. Viņš tika atzīts par 2011. un 2013. gada Latvijas Virslīgas labāko futbolistu. Tomēr, kad viņš 2018. gadā beidza spēlēt, nav zinājis, ko darīt tālāk.

“Man tobrīd bija prieks! (Iesmejas.) Pirmo nedēļu bija tiešām liels prieks. Ventspils, vasara, nav jāseko nekādiem grafikiem, nav jāceļas agri, vari aiziet uz jūru, pasauļoties, darīt, ko vien vēlies! Kaut kādas bažas, protams, bija. Tādas ir jebkuram sportistam jau karjeras laikā, kad viņš pārsniedz 30 gadu vecumu. Es nebiju izņēmums. Neteikšu, ka tā dēļ slikti gulēju, bet laiku pa laikam aizdomājos gan. Bet es laikam esmu tāds cilvēks, kurš visu uztver pozitīvi, ka kaut ko jau izdomāšu un viss būs labi. Neesmu muļķis, galvenais, lai ir veselība. Kad mēnesi vēlāk joprojām neko īsti nedarīju, jau kļuva grūtāk – tikai aizved bērnus uz dārziņu, pagatavo ēst, pastaigājies. Sāku mazliet trenēties, taču no tā kļuva slikti, jo visu dzīvi biju to vien darījis kā trenējies,” Žigajevs intervijā atcerējas profesionālam sportistam ļoti ierasto situāciju saistībā ar neziņu pēc karjeras beigām.

Tā nu viņš, iedvesmojoties no kāda ārzemju vlogera, sievas iedrošināts sāka staigāt pa Latvijas klubu ģērbtuvēm un tur filmēt. “Tobrīd tā arī atbildēju: kas es – idiots? ar kameru staigāt un sevi filmēt? Tomēr pēc tam padomāju, ierakstīju arī tviterī, vai cilvēkiem tas būtu interesanti. Tā nu braukāju uz Rīgu, filmēju, mācījos montēt, mācījos runāt kameras priekšā, kas laikam bija pats grūtākais – redzēt, kā izskatos no malas,” atceras Žigajevs, kurš lēnām ieguvis atbalstītājus un varēja šādu nodarbi turpināt. “Godīgi saku, man pašam nebija ticības, ka es kaut ko tādu varētu darīt, būt publiska persona vai runāt kamerā. Beigās redz, kā izvērtās. Sakrita arī īstais brīdis un situācija, jo laikam tobrīd biju vienīgais, kurš kaut ko tādu darīja. Vismaz futbolā noteikti.”

Žigajevs stāsta, ka tobrīd varēts just, ka treneriem, spēlētājiem un vispār futbola cilvēkiem bija patīkami, ka kāds par viņiem interesi izrāda. “Man šķiet, ka ne reizi nebija noraidoša reakcija. Tieši otrādi, teica paldies un ļoti novērtēja. Šobrīd jau ir mazliet citādāk, jo pēdējos gados parādījušies vairāki, kuri dara kaut ko tamlīdzīgu un dažbrīd tas droši vien komandās kļūst par traucēkli. Var teikt, ka man paveicās ar taimingu un to, ka niša bija tukša.”

Neilgi pirms pandēmijas sākuma sekoja ar domubiedriem Kristianu Kareļinu un Aivaru Baranovu radīts projekts "Pa pāris kausiem" (PPK), kas daudzos cilvēkos atgrieza interesi par futbolu, un vēl pēc laika viņi izveidoja savu futbola komandu. "Raidījumam ritēja, šķiet, jau trešais gads. Bija divi varianti: vai nu atvērt PPK bāru, kas joprojām kā laba ideja karājas gaisā, vai arī veidot filmu par futbolu. Nevis komandu, bet filmu. Sapratām, ka mums neviens klubs neļaus darīt tā, kā gribam – līst ģērbtuvēs, čakarēt spēlētājus, parādīt visu, kā ir. Tad taisām komandu paši!” atceras Žigajevs. “Man tobrīd trenēt vēl negribas, bet naudas trenera piesaistīšanai taču nav... Nu labi, man bija kategorija, trenēšu arī. (Smejas.) Jau tad Aivars visu laiku skandēja par Virslīgu kā nenormāls. Atbildēju – kāda Virslīga, beidz! Tomēr redzam, kā viss ir noticis. Katru sezonu kāpjam pa līmenim uz augšu, un nu jau tā Virslīga nemaz tik tālu vairs neizskatās. Skaidrs, ka šobrīd tam vēl neesam gatavi, taču ar laiku – kāpēc ne?”

Daudzi PPK atbalstītāji arī sāka apmeklē Latvijas izlases spēles. Atceroties Daiņa Kazakeviča gadus galvenā trenera amatā, Žigajevs raksturo, ka pirms tam Latvijas izlase atradās pozīcijā, ka sliktāk vairs nevar būt. “Tas vienmēr ir labs atspēriena punkts vismaz kaut kādai attīstībai. Uzskatu, ka kopumā tā bija tāda mīcīšanās uz vietas. Arī šobrīd ir grūti saskatīt, ka mēs uz kaut ko varam pretendēt. Nesaku, ka Paolo Nikolato vadībā būs labāk, bet ir vismaz svaigas idejas, cits skatījums uz komandas spēli. Var redzēt, ka trenerim ir vienalga par to, kas bijis iepriekš. Viņš nāk ar jaunu lapu, uz pirmajām nometnēm izsauca visus, kuri kustas. Arī futbols, ko komanda Nikolato vadībā mēģina spēlēt, man šķiet ļoti pareizs un interesants. Tas ir futbols ar bumbu. Jautājums, ko uzdod eksperti – vai mūsu futbolisti ir gatavi šādi spēlēt? Iespējams, nav gatavi, taču man ir daudz interesantāk skatīties šādu spēli. Šobrīd jautājumu vēl ir daudz, taču jau rudenī būs pirmās atbildes.”

Tomēr Žigajevs izsaka kritiku arī Nikolato, esot pārsteigts, ka treneris paudis šoku par Latvijā ierobežotajiem futbolistu resursiem. “Nikolato ir paudis izbrīnu, ka ir tik maz izlases līmeņa spēlētāju, arī Dainis iepriekš kaut ko tamlīdzīgu teicis... Ja tu nāc strādāt ar Latvijas futbola izlasi, tev ar to ir jārēķinās! Tā tas bija arī pirms 20 gadiem, kad komanda tika uz Eiropas čempionātu. Mums nekad nebūs tā, ka 150 futbolistu spēlē ārzemēs un trenerim atliek tikai braukāt un izlemt, kurus no viņiem izsaukt. Mums vienmēr rezultātu jāmāk sasniegt ar ierobežotiem resursiem, tāpēc ir ļoti svarīgi prast sastrādāties ar visiem, lai kādi raksturi spēlētājiem būtu. Ja tu par to sūdzies brīdī, kad esi jau parakstījis līgumu, tas, manuprāt, nav pareizi. Treneri ļoti labi zina, kur viņi nāk strādāt.”

Ceturtdien Latvijas čempione RFS kļuva par otro mūsu valsts komandu vēsturē, kas iekļuvusi UEFA Eiropas līgas pamatturnīrā, sekojot FK Ventspils piemēram 2009. gadā, kad sastāvā bija arī Žigajevs. ”Tobrīd man tā šķita kā norma, pat pašsaprotama lieta. Tu pelni labu naudu, tu spēlē izlasē, Latvijas čempionvienībā, tu iekļūsti Eiropas kausu grupā, spēlē Berlīnes olimpiskajā stadionā un jūties kā līdzīgs ar līdzīgu ar Vācijas Bundeslīgas spēlētājiem. Tajā brīdī nav iespējams to novērtēt, jo šķiet, ka katru gadu būs tāda iespēja,” atceras kādreizējais futbolists. “Tobrīd neviens nedomāja, ka vēl 13 gadu neviens mūsu klubs tur pat tuvumā netiks. Tikai tad sāc novērtēt to, kas tobrīd tika sasniegts. Tāpēc ir jānovērtē šis brīdis, kad esam ļoti tuvu tam, lai šādas un vēl labākas emocijas varētu izbaudīt regulāri.”

Visu interviju ar Juriju Žigajevu lasiet žurnāla Sporta Avīze augusta numurā, kas vēl pēdējās dienas pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās.