Kargins, kurš kādreiz tik nelabprāt komunicēja ar presi, SestDienai apskaužami aizrautīgi stāsta, kāpēc šobrīd daudz aprunātā Parex restrukturizācija, viņaprāt, ir atriebes plāns, cik patiesībā naudas zaudējis, un atklāj, ka punkts sarunām par viņa atgriešanos bankā vēl nemaz neesot pielikts! Par biznesu, politiku, dzīvi un arī absurda teātri.
Jūs tikāties ar bankas atstādinātajiem darbiniekiem?
Kādus mēnešus nebiju tiecies. Bet Rīga ir maza, nesen kafejnīcā satiku Parex valdes locekli Gunti Beļavski, kurš, ieraugot mani, šausmās paslēpa seju. Cilvēki paniski baidās. Tas izskatās pēc absurda teātra.
Konsultanti no Nomura piedāvāja divus plānus, viens no tiem paredzēja dibināt slikto aktīvu fondu, kas ir ierastā prakse visā pasaulē – valdība gaida, kad aktīvu vērtība palielināsies, un pēc dažiem gadiem, kad rodas iespēja, tos dārgi pārdod. Taču šajā gadījumā tika akceptēts nevis naudas atgūšanas, bet atriebes plāns.
Kam atriebjas? Jums?
Tai skaitā. Tas ir atriebes plāns.
Par ko jums atriebjas?
Grūti pateikt, neesmu radis domāt tādās kategorijās. Bet tas ir acīmredzami, jo, īstenojot otru plānu, valsts atgūtu daudz vairāk naudas. Turklāt netiek ņemtas vērā jaunās bankas izveides izmaksas, tiek runāts par 100 miljoniem, kurus ieliks kapitālā, bet netiek runāts par to, cik vajadzēs iztērēt, lai izveidotu jaunu banku. Cik vispār cilvēku Latvijā ir dibinājuši jaunas bankas? Izmaksas ir milzīgas. Viņi saka, ka izmantos vecās bankas infrastruktūru, bet "sliktajai" bankai taču būs likvidators, kreditori pieprasīs savu naudu. Kā jaunā banka varēs strādāt uz citas bankas drupām? Tas nav iespējams. Izlasīju Viktors Krasovicka interviju Telegraf un piekrītu – tas ir uzticības bizness. Ja tici, tad nes naudu. Taču šiem es neticu, jo mani uz katra soļa māna, no manis slēpj skaitļus un mani draud sūdzēt tiesā.