papildināta - Krūmane: atbildība un riski ir jādala solidāri bankām un kredītņēmējiem

VIDEO: Ko par Aināra Šlesera priekšlikumu domā viņa partijas biedrs premjers Ivars Godmanis?

Sanda Purviņa, SEB bankas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja:

Nenoliedzami, ka, pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, pieaug gan privātpersonu, gan uzņēmēju kavēto kredītmaksājumu skaits. Šajā situācijā bankas mēģina kopīgi ar klientiem, kuriem radušās problēmas ar kredītu atmaksu, rast risinājumus, piemēram, kredīta pamatsummas maksājumu atlikšana uz kādu periodu, kredītu termiņa pagarināšana u.c. Bankai nav vēlēšanās kādu izlikt no mājokļa un atņemt viņam dzīvesvietu, un vairumam kredītņēmēju nav problēmu ar kredītmaksājumu veikšanu par saņemto aizdevumu. Tomēr nenoliedzami, ir kredītņēmēji, kuri kredītus ņēmuši, neizvērtējot iespējamo situācijas maiņu ekonomikā un savā ģimenes budžetā.

Ideja par valsts palīdzību finansiāli sarežģītos brīžos uzņēmējiem un mājokļu pircējiem kopumā būtu vērtējama pozitīvi, tomēr nevar novelt visu atbildību par pašreizējo situāciju uz bankām. Bankas jau iepriekš ir izrādījušas savu iniciatīvu, piedāvājot dažādus konstruktīvus risinājumus situācijas uzlabošanai, piemēram, atbalsts dažādām sociālajām grupām mājokļa iegādei nodokļu atlaižu veidā, valdības garantijas eksporta veicināšanai utt.

Uzskatu, ka vienpusēji noteikt, ka bankām nav tiesību piemērot sankcijas nemaksātājiem, tajā skaitā arī ļaunprātīgajiem nemaksātājiem, ir nedaudz absurdi, jo bankas ir arī atbildīgas savu noguldītāju priekšā par viņu bankā noguldītajiem līdzekļiem. Ja valsts ir gatava atbalstīt kredītņēmējus ar garantijām, nodokļu atlaidēm vai arī atrast finansējumu, lai segtu kredītņēmēju maksājumus, tad atbalstāms ir arī moratorijs par kredītņēmēju neizlikšanu no mājokļiem.

Bankas sevi uzskata par tādiem pašiem uzņēmējiem kā ražotāji, pakalpojumu sniedzēji, tirgotāji. Ekonomiskā situācija šobrīd nav īpaši labvēlīga gandrīz nevienai no nozarēm, tāpēc nebūtu korekti tikai no bankām gaidīt ekonomikas stimulēšanas lomu. Latvijā par uzņēmējdarbības vides attīstību atbild Ekonomikas ministrija, kurai tad arī būtu jāatbild par kopējām nostādnēm uzņēmējdarbības vides uzlabošanā un papildu stimulēšanā, kā arī dažādu atbalsta garantiju nodrošināšanai. Par to nebūtu jāatbild bankām. Šobrīd izskatās, ka visi un ikviens sagaida, ka bankas glābs Latvijas ekonomiku.

Ivars Svilāns, Swedbank sabiedrisko attiecību vadītājs:

Satiksmes ministra publiskotais viedoklis ir bez konkrēta mehānisma vai faktiem, lai būtu iespēja to kaut kā komentēt vai vērtēt.

Bet varētu jau pieņemt arī likumu, ka visu gadu Latvijā jābūt siltai vasarai. Vai tas reāli darbotos? Tāpat arī ekonomikas jautājumu risināšana ar totalitārām metodēm nedod ilgtermiņa rezultātus.

Protams, ikviens būtu priecīgs, ja sarežģītām problēmām būtu iespējami vienkārši, populistiski risinājumi. Pašreizējā ekonomikas situācija prasa kompetentus, izsvērtus risinājumus, kas nodrošinātu ilgtermiņa attīstību, nevis atrisinātu īstermiņa politiskās konjunktūras jautājumus, novēršot uzmanību no svarīgākām lietām. Vienīgais risinājums ir - kopējās ekonomikas aktivitātes pieaugums, kas jāveicina valstij. Jo naudas aprite ne jau tikai banku sektorā ir svarīga, bet daudz plašākā mērogā - uzņēmumu, privātpersonu utt.

Un vēl - krīzes situācijā ceļu uz priekšu nodrošina tikai vienotība un skaidri mērķi. Savstarpēja strīdēšanās, vainīgo meklēšana nerisina problēmas. Valstij un sabiedrībai ir nepieciešama skaidra vīzija - kā mēs rīkosimies, ko darīsim, kā spēsim diskutēt un uzklausīt viens otru. Lai sadzirdētu, ir jāsarunājas, nevis tikai jārunā.

Tatjana Volkova, Banku augstskolas rektore:

Ir labi, ka notiek diskusija par to, ka komercbankām jāpilda arī sociāla funkcija. Peļņa ir laba lieta, bet jāatceras, ka iepriekšējos gados kredīti tika doti ne tik finansiāli izglītotiem cilvēkiem. Ir pozitīvi, ka tagad finanšu izglītotības līmenis ir būtiski pieaudzis, bet arī aizdot vajag atbildīgi. Visiem ir jāuzņemas atbildība - gan pašiem cilvēkiem, gan bankām, un tas ir labs signāls, ka no visām pusēm domā par to, kā šo situāciju risināt. Otrs jautājums ir, vai var šādu moratoriju uzlikt? Vai valsts var šādā veidā iejaukties banku darbībā? Ir jāapsver dažādi varianti: piemēram, ir pieejami līdzekļi banku sektora atbalstam, iespējams, tos var novirzīt "slikto" kredītu pārkreditēšanai.

Teodors Tverijons, Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents:

Būtu labi piestādīt rēķinu Šlesera kungam un valdībai par gāzes pedāļa spiešanu grīdā iepriekšējos gados. Bet, ja nopietni, man nav nekas iebilstams pret to, ka jāsniedz palīdzība kredītņēmējiem, un visas bankas to arī dara: neviena ģimene ar bērniem tagad ziemā uz ielas nav izlikta. Problēmas ar kredīta atdošanu tagad ir ap 7% ģimeņu, un bankas viņiem visādos veidos nāk pretī. Visiem problemātiskiem kredītiem tiek veidoti uzkrājumi vai no tekošās banku peļņas, vai no pašu kapitāla. Ja pagājušā gada jūlijā šie uzkrājumi veidoja 0,6% no kopējās kredītu summas, tad patlaban tie jau ir vairāk nekā 2%. Tādēļ, lai realizētu Šlesera ideju, ir nepieciešams finansējums. Problēma ir zināma, un diskusija par to, kā palīdzēt grūtībās nonākušajiem kredītņēmējiem, notiek. Arī nodomu protokolā ar SVF Latvija apņemas izveidot attiecīgu instrumentu. Ekonomikas ministrs, piemēram, piedāvājis piešķirts kredītņēmējiem nodokļu atlaides - un kāpēc nē, ja valsts to var atļauties? Tiks sniegta arī palīdzība uzņēmējiem, un par to valdība vēl lems. Skaidrs, ka tagad notiek cīņa par to, kurš būs tas ziņnesis, kurš sabiedrībai atnesīs labo ziņu.

Arnis Kaktiņš, sociologs:

Medijos arvien aktīvāk tiek apspriests lielais jautājums par to, kurš ir vainīgs pie tās situācijas, kurā Latvija ir nonākusi. Notiek vainīgā meklējumi, un viens uz otru rāda ar pirkstu. Vairāki avoti pauž viedokli, ka vainīgi ir Latvijas politiķi, un skaidrs, ka šiem cilvēkiem to ir grūti pieņemt. Šajā saspēlē Šlesers kā uz vainīgajiem rāda uz bankām, tā ir tāda spēle uz publiku. Neviens jau neatzīsies: "Jā, es esmu vainīgs", tādēļ tiek meklēti grēkāži.

Inesis Feiferis, Latvijas Hipotēku un zemes bankas valdes priekšsēdētājs*:

Ideja bankām neļaut trīs gadus Latvijas iedzīvotājus izlikt no mājokļiem ir atbalstāma, un jācer, ka šādu likumu izstrādās, iesaistot visas ieinteresētās puses un plānojot citas izmaiņas likumos, kas nepieciešamas, lai jaunais likums varētu darboties. Pie likuma izstrādes jāparedz, kā nošķirt kredītus - tā varētu būt atsevišķa meitaskompānija, kam noteikti saudzīgāki Finanšu un kapitāla tirgus komisijas noteikumi. Svarīgi ir arī saprast, kur var rast finansiālo nodrošinājumu. Iespējami dažādi risinājumi. Jāattīsta mājokļu garantiju sistēma, piemēram, sniedzot garantijas tiem, kas kļuvuši bezdarbnieki. Atbildība jāuzņemas gan bankām, gan aizņēmējiem.

Kaspars Gerhards, ekonomikas ministrs*:

Jautājums ir par to, kādas konsekvences izraisa katrs pasākums. Es nedomāju, ka mums vajadzētu aizvērt Latvijas vārtus ciet. Šādi pasākumi varētu atraidīt gan bankas, gan ārvalstu investorus no Latvijas uz ilgiem laikiem. Likt viņiem mazāk domāt par Latviju. Tas, ka šinī laikā ir nepieciešami risinājumi, ir viennozīmīgi. Ekonomikas ministrija piedāvās savus risinājumus - gan likviditātes līdzekļu konkursu bankām, gan priekšlikumu iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājuma atvieglojumiem hipotekāro kredītu ņēmējiem. Iespējams, iesim arī tālāk. Protams, mūsu resursi ir stingri ierobežoti. Jāskatās gan, kā pildīsies budžets, gan jāizvērtē iespējamie ienākumi.

Ilmārs Jargans, Aizkraukles bankas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs**:

A.Šlesera piedāvājums radītu nopietnus riskus ekonomikai. Ierobežojot banku iespēju vērsties pret kredītu nemaksātājiem, strauji pasliktinātos maksājumu disciplīna. Daudziem trīs gadi liksies pietiekami ilgs termiņš, lai varētu atļauties kādu laiku par to neuztraukties, un vienmēr atradīsies citi, tobrīd aktuālāki maksājumi. Tāpēc "iekšējā apņemšanās" sākt maksāt tiks atlikta uz arvien tālāku laiku. Nemaksātāju piemērs būs liels kārdinājums arī disciplinētajiem kredītņēmējiem kā jebkura nevienlīdzīga attieksme.

Kredītņēmēju situāciju šāds likums pasliktinās, jo parādi iekrāsies un agrāk vai vēlāk kredīts tomēr būs jāatdod. Jo vēlāk tiek atmaksāts kredīts, jo lielāki ir aizņēmēja procentu izdevumi. Turklāt jāņem vērā, ka bankas kredītos izsniedz nevis savu, bet galvenokārt noguldītāju naudu. Šāds likums var nopietni apdraudēt Latvijas un tās banku kredītreitingu, jo tiešā veidā apdraud noguldītāju tiesības saņemt savus depozītus un procentus par noguldījumiem līgumā paredzētajā kārtībā. Bankas ir privātstruktūras. Tāpat kā jebkuru citu uzņēmumu, tās nevar piespiest sniegt kādu pakalpojumu, ja likums ļauj pakalpojuma saņēmējam izvairīties no samaksas vai atlikt to uz nenoteiktu laiku. Dažādos laikos un valstīs ir notikuši mēģinājumi piespiest uzņēmējus strādāt sev neizdevīgos apstākļos un ekonomiskās sekas vienmēr ir bijušas dramatiskas.

(* BNS; ** LETA)