No senās rūpniecības līdz mūsdienu tehnoloģijām

Lai izvērtētu Valmieras sociālekonomisko situāciju šodien, jāsāk acīm redzami ir nu jau ar gandrīz trīsdesmit gadu senu pagātni. Atcerēsimies situāciju XX gadsimta deviņdesmito gadu sākumā – sabrūk Padomju Savienība un līdz ar to visa iepriekšējā ekonomiskā sistēma, un ievērojama daļa padomju laika posma uzņēmumu Latvijā izrādās nespējīgi strādāt brīvā tirgu apstākļos, bet ne Valmierā, kur tiek saglabāta būtībā visa rūpniecība. Kas Valmierā šajā laikā notika tāds īpašs?

Es neteiktu, ka notika kas īpašs. PSRS sabrukuma brīdī Valmierā bija vairāki ļoti spēcīgi tā dēvētie vissavienības mēroga uzņēmumi, kuriem bija salīdzinoši spēcīgi, gudri un, manuprāt, arī tālredzīgi vadītāji, kuri saprata, ka lozungs "Kaut pastalās, bet brīvi" ne pie kā laba nenovedīs, jo arī nosacītās pastalas maksā naudu. Pamatā tā filosofija bija tāda, ka vispirms ar ražošanu vai vienalga kā cita darīšanu ir jānopelna nauda, un tikai pēc tam var sekot viss pārējais. Kopumā var teikt, ka Valmierai ļoti paveicās, jo pilsētas uzņēmumus tajā laikā vadīja vairāki šādi, racionāli domājoši cilvēki, kuriem pārmaiņu laikos izdevās saglabāt gan gandrīz visus lielos uzņēmumus, gan attiecīgi arī darba vietas. Process, protams, nenoritēja gluži gludi, taču nebija arī tādu brīžu, kad viss karātos mata galā un būtu jāpieņem kādi liktenīgi lēmumi, jo pamatā pāreja no vienas sistēmas uz otru risinājās mierīgi un pakāpeniski.

Turklāt nevar teikt, ka viss bija viennozīmīgi labi, jo ir kā labie, tā sliktie piemēri. Labie piemēri ir Valmieras Stikla šķiedras rūpnīca, kas tagad saucas par Valmiera Glass, vai Valmieras Piena kombināts, kas tagad pazīstams ar nosaukumu Valmieras piens. Sliktais piemērs savukārt ir Valmieras Gaļas kombināts, kura toreizējais direktors bija savā ziņā neizlēmīgs, kā rezultātā uzņēmums sāka, tēlaini izsakoties, iet no rokas rokā un beigās pārstāja darboties. Tāpat arī uzņēmumu šodienas īpašnieku saraksts ir ļoti dažāds. Stikla šķiedras rūpnīca ir kļuvusi, ja iespējams tā teikt, lielā mērā vāciska, piena kombināts ir pārgājis Krievijas uzņēmēju īpašumā, savukārt mēbeļu kombināts pieder latviešu uzņēmējiem. Arī Valpro, savulaik Valmieras Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīca, principā turpina atrasties pašmāju biznesa apritē. Ja neskaita gaļas kombinātu, tad visi kādreizējie vietējās nozīmes uzņēmējdarbības vaļi – ražojošie uzņēmumi – joprojām Valmierā pastāv un veiksmīgi darbojas.

Ir arī grūti viennozīmīgi atbildēt, kādēļ tieši Valmierai būtībā vienīgajai no Latvijas lielākajām pilsētām izdevās saglabāt gandrīz visus lielos ražojošos uzņēmumus. Man šķiet, ka galveno lomu tomēr spēlēja, kā teica tolaik, vadošie kadri jeb pie uzņēmumu vadības stūres esošie cilvēki. Stratēģiski svarīgās darba vietās tobrīd atradās gudri cilvēki, spēcīgas personības, bet tas bija laiks, kad vajadzēja gan saprast, kas vispār notiek Valmierā, kopumā Latvijā un arī aiz Latvijas robežām, gan izšķirties par izlēmīgiem soļiem, gan turēties pretim spiedienam no malas, turklāt visbiežāk nepavisam ne kriminālajam spiedienam. Piemēram, es labi atceros vienu zaļi domājošo cilvēku piketu pie ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcas, prasot tās slēgšanu. Zaļie bija piemetinājuši pie uzņēmuma ražotajām degvielas kannām spārnus, bet pats pikets notika ar lozungu, ka tie nav tie eņģeļi, kas mūs glābs, vai kaut kā apmēram tā.