Vai grāmata jāuztver kā prece vai kā garīga vērtība?

Tas raisīja diskusijas sociālajos tīklos – vai grāmata var tapt nosaukta par "preci", vai grāmata nav kaut kas vairāk? Tajā pašā laikā izdevējiem, grāmatu autoriem, redaktoriem, māksliniekiem un arī citiem iesaistītajiem jāsaņem normāls atalgojums, jāmaksā nodokļi, un ar to sajūtu, ka grāmata ir "kaut kas vairāk", nepietiek. Ir nepieciešami pārdošanas rezultāti. LTA projektu vadītāja Jolanta Nagle Dienai apstiprināja, ka grāmata Gada preces titulu ieguvusi pirmo reizi. Kritērijs apbalvojumam ir pārdošanas rezultāti. Grāmata netiekot salīdzināta ar sviestu, taču organizatori pamanījuši, ka 2016. gadā šī grāmata uzrādījusi ļoti labus pārdošanas rezultātus. LTA pārstāve gan paskaidro, ka, lai iegūtu objektīvu informāciju, jāgūst arī ražotāja, šajā gadījumā izdevniecības, piekrišana piedalīties. Ne visi piekrītot.

Lai skaidrotu, kā grāmatizdevēji lūkojas uz šādu apbalvojumu un kā grāmatas pārdošana atšķiras no citu preču tirdzniecības, Diena uz sarunu aicināja Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas (LGA) valdes priekšsēdētāju, Jāņa Rozes apgāda izpilddirektori Renāti Punku.

Kā jūs vērtējat to, ka šogad arī grāmata iekļuvusi labāko preču sarakstā?

Šķiet, ka Latvijā ierasts uz grāmatām lūkoties kā uz ko īpašāku. Izdevējiem, protams, gribētos, lai grāmatai cilvēka dzīvē būtu īpaša vieta, un es uzskatu, ka grāmata to pelnījusi. Vai grāmatai pašlaik tā īpašā vieta Latvijas cilvēku prātos ir, tas gan ir cits, diezgan sāpīgs jautājums. Ja papēta pieprasījumu un grāmatnīcu visvairāk pārdoto grāmatu sarakstus, tad jāsaka, ka latvietis arī grāmatu jomā dod priekšroku dažādām praktiskām lietām. Mēs priecājamies un lepojamies ar to, ka, pateicoties apgāda Dienas grāmata veidotajai vēsturisko romānu sērijai, saraksta augšgalā pietiekamā skaitā ir latviešu autoru prozas darbi, bet tajā pašā laikā tur ir arī tādi dižpārdokļi, kas citu valstu kolēģu vidū izraisa izbrīnu – ezoteriskas grāmatas, kas citās valstīs pārdotāko grāmatu vidū neatrastos.

Ja skatāmies vēsturiski, tad latviešu attieksmi pret grāmatu kā pret kultūras produktu noteikusi padomju laikos piekoptā valsts politika, ka nevienas kultūras preces cenai nebija saistības ar tās izmaksām. Grāmatas cena salīdzinājumā ar cilvēku ienākumiem bija neliela. Cita lieta, ka tajā laikā šis produkts bija ekskluzīvs, jo, lai gan metieni bija daudz lielāki nekā tagad, cilvēkiem bija maz iespēju izvēlēties ko citu, pieprasījums bija milzīgs un daudzas grāmatas izpirka zibenīgi. Grāmatai bija ekskluzivitātes aura. Tas, ka grāmatas cena bija zema, cilvēku apziņā nosēdies vēl līdz šai dienai. Izdevējiem gribētos, lai grāmata būtu regulāra pieprasījuma "groza" sastāvdaļa, taču jāsaprot, ka tā tomēr pieskaitāma pie augstvērtīgākiem kultūras produktiem, par kuriem jāmaksā attiecīga cena. Vai mēs šo cenu esam gatavi maksāt? Viņš un viņa gan pierāda, ka par atsevišķām lietām grāmatniecībā cilvēki ir gatavi maksāt.

Kopumā šobrīd naudas ziņā ir pretrunas – grāmata tiek vērtēta kā iecienīta un populāra prece, bet maksāt mēs par to negribam. Taču man ir prieks par šo diskusiju un to, ka grāmata šajā pieprasītāko preču sarakstā ielauzusies. Ja šādā sarakstā dominē tikai sviests un margarīns, tas par sabiedrību kopumā runā sliktāk nekā tas, ja tur parādās grāmatas. Nevajag sašust par to, ka grāmata tiek nosaukta par "preci". Taču jāuzdod sev jautājums, cik es esmu gatavs maksāt par precēm, kuras izlietoju vienreiz un pērku atkal, un cik es esmu gatavs maksāt par kaut ko tādu, kas ir paliekošs. Grāmata noteikti ir tāda prece, ko es varu lietot atkārtoti un ar ko es varu dalīties. Mūsdienu pasaulē jau vairs īpaši nešķiro pakalpojumus un preces, mūsdienās mēs runājam par to, ka nevajag pārspīlēt ar pragmatiskiem pirkumiem, ko sapērkamies par daudz un pēc tam neizlietojam, jo svarīgākais ir gūtā pozitīvā pieredze. Šādā aspektā atkal parādās grāmata – iespēja piedzīvot, dalīties piedzīvotajā, piedzīvot atkārtoti un citādi. Ir taču grāmatas, ko, izlasot pirmoreiz, rodas viens iespaids, bet pēc pāris gadiem, atkārtoti lasot, jau tu saredzi ko citu.

Un arī labi stāv grāmatu plauktos!

Jā, grāmata veido pozitīvu vidi. Grāmatā ir vērts investēt gan savu laiku, gan līdzekļus. Pašlaik mēs saskaramies ar attieksmi, ka par teātra biļeti cilvēks gatavs maksāt 20 un 30 eiro, nerunājot par to, cik esam gatavi maksāt par populāras mūzikas grupas koncertu Latvijā, kamēr par grāmatu 10 vai 15 eiro šķiet ārkārtīgi dārgi. Bet grāmatas tapšanā tāpat ieguldīti lieli līdzekļi, vesela grupa cilvēku ieguldījusi mēnešiem un, iespējams, gadiem ilgu darbu. Turklāt, ja lasām dzimtajā latviešu valodā, mēs baudām ekskluzīvu piedāvājumu, kas pieejams nelielā skaitā eksemplāru. Tomēr tērēt desmit vai padsmit eiro šķiet nesamērīgi dārgi. Tik paradoksāla ir situācija šobrīd.

Kā ir citur Eiropā, ja mēdz teikt, ka Latvijā ir ļoti dārgas grāmatas?

Šis apgalvojums nav patiess. Lēta un pavirša ir mūsu attieksme. Mēs nenovērtējam to, kas mums ir. Nenovērtējam iespēju lasīt savā dzimtajā valodā. Bieži dzirdam, ka, lūk, angļu valodā grāmata mīkstos vākos maksā sešus vai astoņus eiro, bet jāatceras, ka ne visas grāmatas tā maksā un ka šai grāmatai, kas pašlaik ir pieejama mīkstajos vākos, pirms tam bijis cieto vāku izdevums, kas maksājis 20 un 25 eiro, izdevējs to jau pārdevis un zina, ka būs cilvēki, kas pirks vēl. Turklāt angļu valodā ir daudz, daudz vairāk lasītāju. Jo mazāk mēs lasīsim latviešu valodā, jo šim tirgum īpaši veidotās grāmatas būs dārgākas.

Taču grāmatu izdevējiem jādzīvo. Kā jūs sabalansējat vēlmi izdot šīs augstās kultūras grāmatas un to, ka grāmatas arī jāspēj pārdot?

Lielākā daļa Latvijas izdevēju mēģina vērtīgas literatūras piedāvājumu sabalansēt ar plašākam lasītāju lokam veidotiem izdevumiem. Gandrīz katra izdevēja portfelī mēs atradīsim grāmatas, kas nemaksā dārgi un ir pietiekami pieejamas. Katrs to risina citādi. Vieni mēģina piesaistīt dažādu fondu līdzekļus. Tie, kas strādā tulkotās literatūras laukā, cenšas sadarboties gan ar dažādiem ārvalstu fondiem, kas atbalsta savu valstu literatūras tulkojumus, gan piedalās Eiropas Komisijas rīkotajos Radošās Eiropas konkursos. Savukārt latviešu autorus mēdz atbalstīt gan vietējie uzņēmēji, gan pašvaldības. Te ir nacionālās identitātes jautājums. Būtu skaidri jāpasaka, ka lasīšana dzimtajā valodā tik skaitliski nelielai tautai ir ļoti atbalstāma lieta. Pašvaldībām, piemēram, vajadzētu atvēlēt vairāk līdzekļu grāmatu iepirkumiem, lai bibliotēkās nebūtu tikai vieglās literatūras. Dažās bibliotēkās, protams, grāmatu kolekcija ir ļoti laba, taču ne visur. Tāpat arī Kultūrkapitāla fondā literatūras nozare nav starp dāsnāk atbalstītajām, daudz potenciāli interesantu projektu paliek idejas līmenī, jo, ja izdevējam pašam jāatpelna visas izmaksas, galarezultāts sanāk dārgs, un mūsu pircējs par to maksāt nav gatavs. Lai gan visas šīs radošās aktivitātes jau arī rada pievienoto vērtību. Jo mēs būsim lepnāki, pašpietiekamāki, jo mēs interesantāki būsim arī pārējai pasaulei.

Kas ir veiksmes faktori, kas palīdz grāmatu pārdot? Ir kādas paredzamas lietas?

Pilnīgi paredzēt nevar. Protams, ir autori, kuriem ir savs pircējs. Tas pats Juris Rubenis. Arī ezoterika ir tēma, kas ir pieprasīta satraucošos, turbulentos laikos. Neapšaubāmi mēs tādos dzīvojam. Te gan gribētu piebilst – ezoterika, iespējams, var mierināt, taču labas daiļliteratūras lasīšana dod pozitīvāku enerģiju. Labas populārzinātniskas literatūras lasīšana var dot ierosmes. Varbūt, ka esmu skarba, bet, ja paskatās, kas ir pieprasītākās grāmatas Vācijā, Igaunijā, Dānijā, redzam, ka ezoterika nebūs tik augstā vietā. Tur daudz lasa nopietnākas populārzinātniskas lietas, arī literatūras klasiku un, protams, daudz lasa detektīvus. Fakts, ka pēc Eurostat datiem Latvija ir viena no tām Eiropas Savienības (ES) valstīm, kur grāmatu iegādei tērējam stipri mazāk nekā vidēji Eiropā (mazāk tērē tikai Bulgārijā, Rumānijā un Lietuvā), diez cik glaimojošs nav. Mums jāatceras, ka ienākumi un pārticība saistās arī ar domāšanu. Esmu ilgāku laiku sekojusi, kādas summas un cik laika dažādās valstīs atvēl lasīšanai. Ticiet vai ne, bet lasīšanas aktivitāte saistīta arī ar ekonomiskajām aktivitātēm, ar radošumu, ar labklājību. Valstīs, kur tas ir pētīts, šī korelācija parādās.

Jo vairāk lasa, jo cilvēks kļūst turīgāks?

Ilgtermiņā jā. Lasot viņš trenē spriestspēju un uzkrāj citu cilvēku pieredzi. Ir ļoti daudz veiksmīgu uzņēmēju, kuri nav pabeiguši augstskolu, tajā pašā laikā intervijās izskan, ka viņi daudz lasa. Protams, šobrīd cilvēkiem ir problēmas fokusēt uzmanību ilgāku laiku, spējam koncentrēties tikai uz īsām ziņām. Taču, iespējams, cilvēki, kuri piespiež sevi izlasīt garākus, apjomīgākus tekstus, ir trenēti smagāk strādāt, ģenerēt idejas un sasniegt vairāk. Ir tāds teiciens, ka tie cilvēki, kas lasa, vienmēr vadīs tos cilvēkus, kuri skatās televīziju vai sērfo internetā.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) statistika rāda, ka nedaudz palielinās izdodamo darbu skaits.

Es gan teiktu, ka tas stāv uz vietas jau 3–4 gadus.

Samazinās kopējā tirāža.

Jā un nē. Bibliotēkas dati ir ļoti neparocīgi pētīšanai. Neviens neatkarīgs avots neanalizē pārdošanas datus, jo tā ir komercinformācija, un mūsu tirgus ir pārāk mazs, lai kāds ar to nodarbotos profesionāli. LNB datus ir grūti apstrādāt, jo tie tiek apkopoti bibliotēku, nevis tirgus izpētes vajadzībām. Tas, ka sākotnējā tirāža samazinās, ir fakts. Izdevēji ir piesardzīgi. Tas cieši saistīts ar grāmatas vietu sabiedrības vērtību skalā. Atkal jāatgriežas pie jau pieminētajiem priekšstatiem par grāmatas cenu, gatavību maksāt noteiktu summu par kādu konkrētu grāmatu. Izpratni neveicina padomju mantojums un nesenā krīze, kad 2009. gadā valdības kļūdaina lēmuma dēļ tika uz astoņiem mēnešiem četrarpus reižu palielināts pievienotās vērtības nodoklis un grāmatas nenovēršami sadārdzinājās. Bija daudz negatīvas ar grāmatniecību saistītas informācijas, turklāt tobrīd lielākie izdevēji, lai vispār kaut kā noturētos virs ūdens, savus krājumus sāka izpārdot zem pašizmaksas, un pircēji pierada. Izpārdošanas cena nav grāmatas īstā vērtība, bet daudzi Latvijas pircēji nav gatavi par vērtīgu grāmatu maksāt pilnu cenu un gaida šīs pārdošanas akcijas. Tas ir ceļš uz nekurieni.

Tiešām ir tā, ka cilvēki cenšas sagaidīt, kad grāmatas cena krīt? Es, piemēram, tagad drudžaini gaidu Elenas Ferrantes ceturto grāmatu.

Kaut tādu kā jūs būtu vairāk! Protams, ir lasītāji, kas traucas uz grāmatnīcu, lai jaunumu izlasītu pirmie. Taču šo cilvēku nav pietiekami daudz.

Cik sarežģīti ir veidot grāmatas otro un trešo tirāžu?

Tas nav sarežģīti. Sarežģīti ir saprast, vai un cik šo otro un trešo tirāžu pirks.

Tulkojums un makets taču jau ir.

Jā, taču tipogrāfijai jāsamaksā jau uzreiz. Minimālā ekonomiski sakarīgā tirāža arī papildu metienam ir vairāki simti grāmatu. Pastāv gan iespēja drukāt digitālajā drukā, taču tur viena eksemplāra izmaksas ir augstas. Jebkurā gadījumā grāmatu par samērīgu cenu var piedāvāt tikai tad, ja ir tā saucamā mēroga ekonomika.

Arī tulkojumu gadījumā tas tā ir? Nav ierobežojošas vienošanās, ka var izdot tikai vienu tirāžu?

Tas atkarīgs no līguma ar autora pārstāvjiem. Tulkojums no visām izmaksām sastāda tikai 10–15%. Otrreiz nav jāveido makets, taču tās ir samērā nelielas izmaksas. Grāmatas tāpat būs jāglabā, būs jāstrādā ar veikaliem, būs jāturpina reklamēt, lai cilvēki zina, ka šī grāmata joprojām ir pieejama. Nevar pateikt, cik šai grāmatai būs pircēju. Kad tirāža beigusies, lēmums par papildmetienu ir ļoti, ļoti riskants. Vēl jāņem vērā, ka lieli draudi izdevējiem var būt nepārdomāti lēmumi digitalizācijas jomā, jo šobrīd ir liels spiediens no bibliotēkām, lai tām atļautu digitalizēt visu, kā nav komercapritē, proti, nav pieejams pārdošanā. Tas būs normālas izdevējdarbības gals! Ja tas tā notiks, klasiskā literatūra vairs faktiski netiks izdota. Arī autoriem prāvu daļu ienākumu sastāda darbu papildmetieni un atkārtoti izdevumi.

Kāda tagad ir laba tirāža? 2000 eksemplāru?

Tas skaitās ļoti labi. Pēc LNB statistikas, vidējā tirāža pērn bija 1300 eksemplāru. Taču tur tiek uzskaitīti visi vienā katlā, arī visi paši sevi izdodošie autori. Cilvēki, kas izdod grāmatas paši par saviem līdzekļiem, iespējams, dāvināšanai un līdz grāmatnīcām tās nenonāk, taču kopējā statistikā viņi ir. Objektīvi par tirāžām un to, vai tās kopumā samazinās, varētu spriest pēc tā, ja mēs analizētu pēdējo desmit gadu tirāžas.

Ja skatās uz grāmatu kā preci, kas ir tas, kas ir līdzīgs ar sviesta un olu pārdošanu un kas ir atšķirīgs?

Grāmatu reklamēt ir sarežģītāk. Katrai grāmatai ir savs vāciņš, seja, ko piešķir izdevējs, ir katras grāmatas individuālais stāsts. Ja sviestam svarīga cena vai ražotājs, tad grāmatas gadījumā ir svarīga vesela kritēriju buķete. Pircējs jāpārliecina, ka šī ir tā grāmata, ar ko viņš gribēs pavadīt kopā ilgu laiku. Grāmata dzīvos pie pircēja. Tās ir personīgas attiecības. Protams, ir arī standarta mārketinga komplekts – jācenšas nodot ziņu, ka šāda grāmata vispār parādījusies, un tas mūsdienu fragmentētajā mediju pasaulē ir sarežģīti, turklāt ne visi mediji raksta par grāmatām.

Vislabāk strādā personiskā pārliecināšana – līdzcilvēku ieteikumi?

Principā jā. Protams, ir izdevniecības, kam ir nopietns reklāmas budžets. Taču pastāv risks, ka, ja tu piemānīsi pircēju un viņš nopirks ne to, ko tu viņam esi solījis, tad tu riskē viņu atbaidīt un nākamreiz viņš vairs neuzticēsies. Nedrīksti solīt kaut ko tādu, kā tajā grāmatā nav.

Labi grāmatu reklamēšanā strādā radio. Tāpēc esmu ārkārtīgi priecīga par Latvijas Radio raidījumu Mazā lasītava. Pasaulē ļoti populāri ir, ka autori grāmatnīcās uzstājas ar saviem lasījumiem un klausītāji maksā par to naudu. Tas vairs nav grāmatas reklamēšanas pasākums, bet kultūras pieredze. Lasītājiem patīk satikties ar rakstniekiem. Radošās personības šarms ir kas tāds, pēc kā cilvēki tiecas. Protams, ir introverti rakstnieki, kam tas šķiet slogs.

Kā tas Latvijā strādā? Cik ļoti autori iesaistās grāmatas pārdošanā?

Šajā ziņā nedaudz grēko mediji – runā par tiem, kas jau grozās televīzijā un grib būt zvaigznes. Cilvēki, kas grib nopietnāk runāt par to, kas notiek ar mūsu prātiem un dvēselēm, medijiem nešķiet atraktīvi.

Labs palīgs ir arī Bērnu žūrija, kas lasīšanā iesaista bērnus. Ir arī skolotāji, kas bērnus cenšas iesaistīt lasīšanā. Taču daļa skolotāju nepietiekami pārzina šodien iznākušās bērnu grāmatas. Kad prasa, ko skolotāji atzīst par labu bērnu grāmatu, atbildes brīžiem ir tādas "putekļainas". Man gribētos skolotājus rosināt sekot tam, kas notiek 21. gadsimta lasošo bērnu pasaulē.