Ar čupu naudas vien nepietiks

Satrauc augstumu koncentrācija

Jānis Asaris, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks:

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, kas pieprasīja Daugavas kreisā krasta koncepcijas izstrādi, satrauc trīs lietas. Pirmkārt, augstumu koncentrācija Ķīpsalas dienvidu galā. Ķīpsalas detaļplāns, kas vēl ir spēkā, paredz, lai šajā vietā nebūtu tikai vienlaidu apbūve, lai tā neveidotos kā mūris, lai ir augstumu variācija. Otrkārt, nav skaidrs, kādā veidā šī attīstība notiks, un, treškārt, — kad šī vīzija varētu sākt īstenoties, vai apbūvi var sākt veidot paralēli infrastruktūras izbūvei. Ja tā rezultātā radīsies vēl vairāk sastrēgumu, tas taču izsauks plašas sabiedrības neapmierinātību.

Jāveido platforma, uz kuras būvēt

Jānis Krastiņš, Rīgas Tehniskās universitātes profesors:

Daudz un pamatoti runāts par infrastruktūru šajā vietā. Liela daļa cilvēku gribētu kaut ko no visām vīzijām redzēt dabā, tomēr jāsaprot, ka to nevar darīt, kamēr nav sakārtots transporta jautājums. Citviet pasaulē vismaz četrus stāvus zem namiem atrodas pazemes stāvvietas, taču pie mums to nedrīkst darīt ģeoloģijas dēļ. Mums atliek vien veidot aptuveni četru stāvu augstu jaunu platformu ar apzaļumotu jumtu, zem kuras būtu stāvvietas, bet virs tās taptu jaunās augstceltnes. Daudz jādomā arī par izvērstas sabiedriskā transporta shēmas izveidošanu. Piemēram, Hāgā trešā stāva līmenī namiem cauri iet tramvaji un tad pa estakādēm nonāk zemes līmenī. Infrastruktūras maksājums, ja tas būs 2—3% (šāds variants patlaban apspriests starp Rīgas domi un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju — red.) no visām būvniecības izmaksām, ir smieklīga summa, jo tur šīm investīcijām jābūt daudz lielākām. Svarīgi izveidot arī pievilcīgu siluetu. Ja visas augstbūves būs 121 metru augstas, tāpat kā Hansabankas administrācijas ēkas smaile, nebūs labi, jo tas būs viens liels un neizteiksmīgs blāķis. Ja augstbūvēm nav tēla jeb silueta, tad tās nav pievilcīgas. Arī attīstītājiem nav jēgas ielikt naudu kvadrātmetros, ja šīs ēkas un vide nav emocionāli pievilcīga.

Jāpamato savs viedoklis

Rolands Ozols, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretārs:

Ir vairāki likumi, lēmumi un konvencijas, kas nosaka UNESCO viedokli jautājumā par jaunu attīstību pasaules mantojuma sarakstā iekļautajās teritorijās un to aizsardzības zonās. Manuprāt, pēdējām jākalpo tiešām kā aizsargteritorijām, kā centra turpinājumam. UNESCO mērķis nav iekonservēt kādu nozīmīgu pilsētas teritoriju. Tas, par ko ir bažas, ir divu centru veidošana. UNESCO ir konservatīva attieksme pret paaugstinātu apbūvi vēsturisko centru tiešā tuvumā. Tieši tāpēc svarīgi Rīgai ir pamatot savu viedokli, kāpēc tā vēlas šeit tieši tādu attīstību. Rīga jau nav vienīgā, tomēr tā līdz šim ir ieņēmusi nogaidošu pozīciju. Ceru, ka diskusiju ceļā izdosies atrast kompromisu, pretējā gadījumā Rīgai draud ieslēgšana apdraudēto kultūras pieminekļu sarakstā.

Jāmeklē kompromiss

Andis Cinis, Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs:

UNESCO nostāja varbūt ir konsekventa, tomēr samērā vienpusēja. Nav atšķirības, vai tādu pašu intensitāti būvē horizontāli vai vertikāli. Tik un tā infrastruktūra būs nepieciešama tikpat ietilpīga. Tāpēc diskusijām par intensitāti jēgu īsti nesaskatu. Pieļauju, ka patlaban spēkā esošais Ķīpsalas detaļplāns, ko savulaik akceptējusi arī UNESCO, ir viens no kompromisiem, pie kā mums apstāties.

Trūkst viedokļu no malas

Gvido Princis, Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta pilsētplānošanas nodaļas vadītājs:

Līdz šim jautājums bija par to, ko šajā vietā attīstīt, tagad vajadzētu runāt par to, kā to attīstīt. Manuprāt, šai diskusijai pietrūkst ekspertu viedokļa. Piemēram, par to, vai pazemē ir vai nav iespējams izvietot stāvvietas. Arī par publisko telpu runājam rozā briļļu vīzijā, it kā kāds Ķīpsalā tagad sēdētu un vērotu Vecrīgas siluetu (daži izsaka bažas par to, ka augstceltnes varētu to aizsegt — red.). Arī par transportu trūkst profesionāļu viedokļa. Vajadzētu uzzināt, vai cilvēki ar sabiedrisko transportu ir gatavi doties pazemē vai arī grib braukt virszemē, sēžot pusstundu sastrēgumos, vai arī vispār pārcelties dzīvot citur. Varbūt mēs pārāk bieži spekulējam ar šiem jautājumiem.

Pateiksiet apjomus, lemsim par ceļiem

Juris Dreimanis, kompānijas Hanner valdes loceklis, investoru apvienības Jaunais Rīgas centrs pārstāvis:

Neskaidrības ap to, kā nākotnē attīstīt Daugavas kreiso krastu ilgst jau kopš 2005.gada. Domāju, ka līdz ar mūsu apvienības izveidošanos visas puses iegūs nopietnu sarunu partneri. Esam gatavi piedāvāt arī konstruktīvu pieeju infrastruktūras jautājumu risināšanai. Tomēr, lai sāktu par to runāt, piemēram, par nepieciešamo stāvvietu skaitu, vispirms jādefinē siluets, iespējamie būvapjomi un platības.

Jārada mehānisms, kā vīziju īstenot

Andris Kronbergs, arhitektu biroja Arhis vadītājs, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības padomes vadītājs:

Tas nav nekas jauns, ka cilvēki šajā vietā vēlas kaut ko attīstīt. Pirms pāris gadiem bija starptautisks plenērs. Mūsu birojs (Arhis — red.) tajā guva panākumus un izstrādāja vīziju, kurā tika attīstīta ideja par jauna Rīgas centra veidošanu. Piedāvājām dažādas domiņas par to, ko šodien saucam par infrastruktūru — transportu, tiltiem, viaduktiem, ūdensmalas un akvatorijas izmantošanu. Lielā mērā šī rajona attīstības veiksme ir atkarīga tieši no šīm lietām. Sazīmēt jau šodien var visu, tomēr būtiskākais jautājums, kā mēs to īstenosim — kā to naudu akumulēt un šo infrastruktūru saprātīgi pilnveidot. Mēs jau varam savākt čupu naudas, taču, kas garantēs, ka viss nepieciešamais secīgi tiks arī izveidots. Vai tā varētu būt kāda domes struktūrvienība, kāds uzņēmums, konsorcijs? Kam tos sapņus taisīt, ja nav skaidri zināms mehānisms, kā tas materializēsies?

Skaidrs būs rudenī

Jānis Dripe, Rīgas pilsētas arhitekts:

Apspriežot Daugavas kreisā krasta nākotni, mums jāvadās pēc četriem principiem: pēctecība, vērtība, atbildība un attīstība. Pašreizējā situācijā arhitekti ir kā dzinējs, taču mašīna (attīstības koncepcija — red.) nav gatava. Šā gada oktobrī esam paredzējuši prezentēt visloģiskāko šīs teritorijas attīstības vīziju, bet pirms tam tās autorus 10.—12.septembrī vēl konsultēs Stokholmas kolēģi, kuriem ir lielāka pieredze vērienīgu projektu īstenošanā un uzraudzībā.

Jāizvērtē plānu ietekme

Mārcis Sakalovskis, sabiedriskās organizācijas Kreisā krasta kustība pārstāvis:

Tas, ko vēlas mūsu kustība, ir, lai attīstība dotu pievienoto vērtību videi. Cilvēki no šīm attīstītāju investīcijām vēlas redzēt to, ka viņu dzīves telpa pilnveidojas. Tomēr patlaban investoriem īsti nav stimulu ieguldīt savu objektu un pilsētas ilgtspējīgā attīstībā. Risinājumi, ko mēs saskatām, ir lēmumu pieņemšanas kārtības pārskatīšana un pilnveidošana. Piemēram, būvnoteikumos, līdzīgi kā padomju laikos, vajadzētu iekļaut sadaļu par konkrētā projekta ietekmēm uz apkārtējo vidi, infrastruktūru u.c. Vajag ieviest arī taisnīgu infrastruktūras maksājumu kārtību. Vai tas ir pareizi, ka citkārt ļauj projektu sākt realizēt pirms infrastruktūras sakārtošanas? Manuprāt, labi, ka mēs sākam par to diskutēt, tomēr šeit nevajadzētu neko sasteigt. Mēs nevaram neko nokavēt, drīzāk sabojāt. Steigai nav arī pamata, jo koncepcija nav nekāds gals — arī pēc tās apstiprināšanas būs nepieciešams Ķīpsalas detāļplānā veikt izmaiņas.