Tā ir viena no atziņām, kas izskanēja vienā no inženiertehnisko augstskolu studentu un mācībspēku diskusijām, kuras jūlija beigās notika Rīgas Tehniskajā universitātē. Dažādu Eiropas valstu studentu, pasniedzēju un darba devēju pārstāvju diskusijas par jaunajiem inženieriem nepieciešamajām prasmēm, mūsdienu lektora profilu, universitātē iegūto zināšanu pielietojumu, kopīgu studiju programmu īstenošanu vairākās universitātēs, kā arī par projektos balstītām studiju programmām bija daļa no RTU studentu organizācijas BEST-Riga rīkotā starptautiskā izglītības foruma Kā samazināt plaisu starp universitāti un profesiju. Radušies priekšlikumi tiks apkopoti vērienīgā publikācijā, ko BEST Izglītības komiteja iesniegs Eiropas Komisijas institūcijām, lai pilnveidotu inženieru studiju programmas un inženiertehniskās izglītības sistēmu Eiropā.
Saikne ar praktisko
Foruma diskusija, kurā klāt bija arī Diena, bija veltīta universitātes pasniedzēju vēlamajam profilam, un sarunā piedalījās gan inženierzinātņu studenti no Latvijas un citām Eiropas valstīm, gan eksperti: RTU zinātņu prorektors Tālis Juhna, profesore Ana Lukasa no Lisabonas Universitātes, Latvijas Universitātes asociētais profesors Andris Broks, kā arī Kuhn Nagel IT centra menedžeris Kirils Linniks no Igaunijas.
Tad kādam ideālā gadījumā būtu jābūt augstskolas pasniedzējam? "Studentiem bieži vien nav ne jausmas, kā un kur tas, ko viņi studē, noderēs dzīvē, - to viņi nereti atskārš tikai pēc studijām. Ideālam profesoram jāiezīmē, kā tas, ko viņš pasniedz, būs izmantojams praktiski," saka Linniks un piebilst, ka arī Igaunijā diezgan regulāri nākas saskarties ar to, ka pasniedzēji māca lietas, kas darba devēju uzņēmumos nestrādā, notiek citādi. Gan eksperti, gan studenti diskusijā atzina, ka, mācot tieši topošos inženierus, pasniedzējiem par lielāko izaicinājumu kļūst teorijas un praktisko piemēru "iz dzīves" apvienošana. Juhna norāda, ka profesoriem akadēmiķiem mēdz trūkt saiknes ar uzņēmumu realitāti, taču augstskolas to cenšas kompensēt, par pasniedzējiem aicinot nozaru profesionāļus. Tiesa, ņemot vērā, ka arvien biežāk lekcijās piedalās arī studenti no ārzemēm, jāprot viņiem sniegt tādus praktiskus piemērus, ko saprot arī no citas zemes nākuši jaunieši, turklāt jāmāk darīt to tiešām labā angļu valodā, lai nav tā, ka liela daļa lekcijā paustās informācijas kvalitātes "pazūd tulkojumā".
Lukasa norāda, ka studenti ir ļoti prasīgi, sevišķi lietās, kas skar studiju kvalitāti un savienojamību ar reālo dzīvi. Pasniedzējiem ir grūti tam turēt līdzi, arī augstskolām kopumā vēl daudz jāstrādā pie teorijas un prakses, pētniecības un industrijas dimensiju integrēšanas. Pasniedzēju sniegumu iespaido arī politiski, ekonomiski faktori vai situācija augstskolā, taču tas neattaisno sliktas kvalitātes lekcijas, saka Lukasa. Viņasprāt, to, cik labs ir universitātes mācībspēks, lielā mērā nosaka gan viņa motivācija, gan pieredze attiecīgajā jomā.
Arī Broks norāda, ka labs profesors ir tāds, kurš ir speciālists savā nozarē, turklāt visu laiku atrodas attīstībā, seko līdzi jaunajam. "Traģēdija ir tad, ja formāli esi profesors, bet apstājies, vairs neaudz," viņš teic. Savukārt Juhna piebilst, ka universitātei un pasniedzējiem nevajadzētu izbojāt studentu gatavību mācīties visa mūža garumā, bet gan iedvesmot viņus uz to. "Pasniedzējam jāmāca, kur jums, studentiem, skatīties, bet ne tas, kas jums jāredz," uzsver arī Lukasa.
Zinātnieks, kas pasniedz
"Labākās lekcijas man izdodas par tām tēmām, ko pats esmu izpētījis līdz dziļumiem," saka Juhna un akcentē atšķirības starp lektoru un profesoru. Lektors, kas parasti nāk no industrijas, sniedz informāciju, bet nav zinātnieks, savukārt profesors ir pētnieks savā lauciņā, tāpēc potenciāli spēj viest dziļāku skaidrību par likumsakarībām arī studentos, vairāk viņus iedvesmot uz kādas tēmas izzināšanu. "Dažkārt studenti nesaprot tēmu nevis pašu vainas dēļ, bet tāpēc, ka to kārtīgi nesaprot arī pats lektors," Juhna novērojis. Viņš uzskata, ka inženiertehniskajām augstskolām kā profesori jāpiesaista labākie dažādu jomu pētnieki un viņiem ar zinātni jāturpina nodarboties arī paralēli pasniedzēja darbam. Turklāt pētnieku publicētie zinātniskie raksti ir vienīgais, kas apliecina, ka viņi ir eksperti savā laukā, Juhna norāda un iesaka arī studentiem pievērst uzmanību, cik un kādas zinātniskās publikācijas ir viņu profesoriem. "Es nesaku, ka pētnieki automātiski ir labāki pasniedzēji. Nobela prēmijas laureāts Nešs, piemēram, bija draņķīgs pasniedzējs. Bet zinātniskās publikācijas rāda pasniedzēja kā pētnieka kvalitāti. Tas ir kaut kas līdzīgs testam."
Arī A. Lukasa piekrīt, ka zinātnisko rakstu skaits dod zinātnisku ticamību tam, ko profesors māca studentiem, turklāt būt pētniekam ir labākais veids, kā sekot līdzi aktualitātēm savā jomā. «Tomēr bieži gadās, ka jūti - profesors ir ļoti zinošs, taču tu neko no viņa nespēj iemācīties, jo viņam nav pasniedzēja talanta,» viņa saka un stāsta, ka augstskolu pasniedzējus nekur neapmāca tā, kā tiek sagatavoti skolu pedagogi, taču ir svarīgi, ko dara pati augstskola, lai viņu mācībspēki spētu pasniegt labi. Kāda beļģu studente diskusijā šajā sakarā min labas prakses piemēru - kāda Beļģijas universitāte, apzinoties, ka starp viņu pasniedzējiem ir daudz pētnieku, viņus reizi nedēļā iesaista brīvprātīgajā darbā citā jomā, lai viņi gūtu arī citu, no zinātniskā darba atšķirīgu pieredzi.
Vērtējuma spēks
Daudzviet Eiropā (droši vien arī pasaulē) profesora darbs tomēr nav tik prestižs un labi atalgots kā nozares profesionāļa darbs, tāpēc daudzi potenciāli labi pasniedzēji izvēlas augstskolā nestrādāt, norāda Linniks. Juhna uzsver - tas ir apburtais loks: ja augstskolās nav labu pasniedzēju, nav arī labu studentu un vēlāk nav labu profesionāļu. Tāpēc valstīm izglītībā un zinātnē jāinvestē vairāk.
Tomēr pasniedzēju tapšanā par labiem mācībspēkiem neiztikt arī bez studentu līdzdalības. Juhna norāda, ka atgriezeniskās saites no studentiem gan trūkst. Arī paši jaunieši uz anketām, ko viņiem mēdz lūgt aizpildīt par pasniedzēju darbu, raugās skeptiski - jūtot, ka tās neviens īsti neņem par pilnu, vai baidoties par to, ka kritizētais pasniedzējs "atspēlēsies" atzīmju formā, aizpilda tās vien formāli. Turpinājums gan ir loģisks - tā kā tās nesniedz nopietnu vērtējumu, tās arī nav par pilnu ņemamas… Lukasa stāsta, ka zina tādas augstskolas, kurās studenti skrupulozi novērtē katru studiju kursu un katru pasniedzēju, rezultāti pieejami publiski visai augstskolai un mācībspēki ar zemākajiem vērtējumiem tiek lūgti savu kursu uzlabot, taču pagājuši aptuveni četri gadi, līdz šī sistēma nostiprinājusies un tās plusus sākuši novērtēt gan studenti, gan pasniedzēji.
Jautāti, ko viņi sagaida no pasniedzējiem, studenti atkal uzsver lielāku pietuvinātību realitātei. "Augstskolā vēlos saņemt 75% praktisku nodarbību un ap 15% diskusiju. Zināšanas es varu atrast pats. Negribu, lai pasniedzējs lekcijās tikai lasa priekšā grāmatu," diskusijā saka kāds jaunietis. Lukasa gan piebilst, ka ne visi studenti ir gatavi vai motivēti teoriju mācīties patstāvīgi mājās un ne visi vispār saprot, ka patstāvīgajām studijām universitātē jāvelta pilna astoņu stundu darba diena.