Ikviens ir VIP viesis
Pieredzējusī viesmīle Lorella savas dzimtas mājā Palermo ir atgriezusies pēc astoņu gadu darba Maltas Republikā. Lorella tic, ka Covid-19 pandēmija drīz beigsies un viņa varēs dzimtajā pilsētā īstenot savu sapni – atvērt sicīliešu ēdienu restorānu. Pērn no Sicīlijas netālajā Maltā viņa strādāja trijos darbos, lai kaut kā savilktu galus, – vakaros apkalpoja viesus izsmalcinātā, bet pustukšā restorānā, agri no rīta to rūpīgi iztīrīja, bet pa dienu vēl palīdzēja vīram – miesniekam – sagatavot piegādei filejas, šķiņķīšus un kebabus. "Sicīlijas vulkāniskais skaistums, ziedi un pludmales vienmēr ir vilinājušas viesus no visas pasaules. Tūrisms atgūsies, un mēs ar vīru viņus visus gardi pamielosim!" ir pārliecināta Lorella, kura, tāpat kā daudzi sicīlieši, lai kur dzīvotu, ir savas salas patriote un, tā sakot, elpo vienā ritmā ar šīs zemes mūziku, vēstures labirintiem un kurpju papēžu atbalsīm bruģētajās ieliņās. Kad Lorellai vaicāju, ko Sicīlijā noteikti ieteicams apmeklēt, viņa manu e-pasta pastkasti piepilda ar desmitiem attēlu un interneta vietņu saitēm.
Ne tik optimistiska ir Sicīlijas krievu tautības iemītniece Svetlana, kura kopā ar vīru sicīlieti vada no vīramātes pārņemto kafejnīcu, kas atrodas netālu no Etnas vulkāna. Citus gadus, tūrisma sezonai beidzoties, Svetlana kopā ar vīru brauca pārziemot uz Svetlanas dzimto Sanktpēterburgu, jo tur atšķirībā no Sicīlijas ir tādas mājas, kurās ir kārtīga apkure, bet šogad ierastā Sanktpēterburgas ceļojuma plānus izjauca divu avioreisu atcelšana. Cits aviomaršruts liktu ceļā pavadīt apmēram 40 stundu un izmaksātu ļoti dārgi. Arī nauda par atceltajiem avioreisiem vēl nav atgūta. Bizness apsīcis, un tādēļ līdzekļi jātaupa. Jūlijā un augustā Svetlanas un viņas vīra kafejnīcā viesu nav trūcis, jo vīramātes receptes esot izslavētas arī vietējo vidū, turklāt daudziem ēdieniem tiek lietoti pašu dārzā augušie labumi.
"Par Covid-19 ir ļoti daudz dažādas informācijas. Vienubrīd daži itāļi ievēroja ne tikai divu, bet pat sešu metru distanci, un savā kafejnīciņā to nekādi nevarējām nodrošināt," sūrojas Svetlana un piedāvā gardu maizīti ar tomātu salātiem un baklažānu kārtojumu, fonā skanot krievu romancēm. Vēl viņa filozofiski piebilst: "Visvairāk darba pērn bija apbedītājiem."
Izejot no kafejnīciņas, uz ēku sienām tiešām pamanu daudzus sēru ziņojumus, bet mazliet atstatus no pilsētas laukuma stāv katafalks. Apbedītāji darbu paveikuši, pie sēru auto ēd sviestmaizes un čalo. Traģikomisko ainu papildina divi kaķi, kas pašlaik reti sastopamos tūristus vēro ar tikpat izbrīnītiem skatieniem, kā es vēroju pie sēru auto pusdienojošos kapračus.
Sicīlija, kas pieradusi pie tūristu pūļiem, šoziem ir visai tukša. Te atpūšas galvenokārt paši itāļi. Taormīnas viesnīcā, kurā ir vairāk nekā simt numuriņu, manā viesošanās reizē ir aizpildīti tikai četri. Dažas viesnīcas ziemā vispār ir slēgtas, jo ir secināts, ka tā ir rentablāk. Vakariņoju viesnīcas restorānā, jo pēc sešiem vakarā pilsētā viss ir slēgts. Tā vien šķiet, ka sniegbaltie galdauti un smalkās drapērijas pie logiem ar skatu uz apelsīnkokiem un Etnas vulkānu ilgojas pēc viesu pārpilnības. Tagad restorānā strādā tikai viens pavārs un viens jauniņš viesmīlis, kurš, spītējot situācijai, saģērbies smalkā smokingā un apkalpo nedaudzos viesus gluži kā karaļnama pārstāvjus.
Arī ozolkokā darinātās recepcijas darbinieks ir noilgojies pēc darba – viņš gatavs palīdzēt uz katra soļa. Agrāk viesnīcā regulāri notika starptautiskas konferences un dažādas VIP sanāksmes, tagad VIP statusā ir ikkatrs viesis, pasmaidot saka darbinieks.
Bez steigas
Vietējās picērijas darbinieks izliek pie durvīm ziedu rakstiem apdarinātu velosipēdu ar ēdienkarti un, iespējams, jau miljono reizi ieslēdz populārās mafijas filmas Krusttēvs mūziku. Aizpērn, kad te pusdienoju, man galdiņu atteica, jo nebija brīvu vietu, bet šogad mani gaida atplestām rokām – pašlaik katrs klients ir svarīgs, ne tikai visturīgākie viesi, kas vasarā Taormīnas mirguļojošos līčos piestāj ar savām miljoniem eiro vērtajām superjahtām.
Vērojams, ka pandēmija ir palēninājusi tūrismu, – agrāk pūļi auļoja no viena skatu punkta uz nākamo, pavirši knipsējot skaistos skatus, tagad daudz populārāks kļūst tā dēvētais staycation – respektīvi, iespaidu baudīšana, paliekot ilgāku laiku vienā viesnīcā, ienirstot apkaimes atmosfērā, malkojot kādu no Sicīlijas vīniem un secinot, ka ģeogrāfijas stundās ir dzirdēts par Itālijas "zābaku", bet nekad par tās varenajām un lepnajām salām – Sicīliju un Sardīniju. Taormīna šādai lēnai ceļošanai ir ļoti piemērota visos gadalaikos, secinām kopā ar vientulības pārņemto viesnīcnieku.
Iepērkas itāļi
No rīta ziemas vēsā saule iespīd atvērto Taormīnas veikaliņu skatlogos un dažu apmeklētāju sirdīs. Pāri visam slejas mūžsenā Etna. Sniegs ir, tomēr nesen slēpošanas sezona beigsies pat nesākusies. Līdz ar to slēpošanas kūrorti cieš zaudējumus.
Tikmēr delikatešu veikala pārdevēja Džūlija, kura gandrīz nav saredzama aiz siera rituļiem un desu virtenēm, sevi mierina ar to, ka siers, olīvas un žāvējumi cilvēkiem garšo arī pandēmijas laikā. Tagad gan lielākā daļa pircēju ir paši vietējie itāļi un vien daži ārvalstu tūristi.
Daudzi smalku apģērbu, smaržu un apavu veikali vilina ar milzu atlaidēm – sezonas kolekcija jāizpārdod, lai ar jaunām cerībām un pilniem plauktiem sagatavotos vasarnieku pieplūdumam. Šūdinātu suvenīru veikala durvīs, tāpat kā pirms pandēmijas, sēž rokdarbniece viesstrādniece, kas ar šujmašīnas skaņām un savu slāvisko graciozitāti piesaista garāmgājēju uzmanību.
Sicīlijas etniskie suvenīri ir gaumīgi un pārlaicīgi, jo vietējie juvelieri, keramiķi, gleznotāji un kulināri nodod savu prasmi paaudžu paaudzēs. Tagad vietējie amatnieki cer, ka Covid-19 krīze neliks jauniešiem pamest mājas, lai ienirtu citās, ātrākas un ne vienmēr pilnībā legālas peļņas iespējās. Suvenīru klāstā ir arī 2020. gada pandēmijas ienestais obligātais un, iespējams, arī nīstais aksesuārs – sejas maska. Līdzās mutes un deguna aizsegiem ar kristāliņiem un dažādiem musturiem ir arī motivējoši uzraksti "Jā, es velku masku", kā arī cīņas pilni uzsaukumi, piemēram, itāļu dziesmas Bella ciao vārdi, kam pretošanās kustību romantizējošais seriāls Money Heist (tulkojumā – Papīra māja) no jauna radīja globālu popularitāti.
Migrantu pieplūdums
Līdz ar romantiskām melodijām Sicīlijā, tēlaini formulējot, ieskanas arī drūmi akordi, kas diktē savus izaicinājumus šās trijstūrveida salas dzīvē. Jau vairākus gadus te akūta problēma ir migrantu plūsma no Āfrikas. Šovasar pēc 38 dienu dreifēšanas jūrā 27 migrantiem, kas atradās uz dāņu tankera Maersk Etienne, tika atļauts izkāpt Sicīlijas krastā. Kuģa kapteinis medijiem sūtīja izmisuma pilnus vēstījumus par to, ka uz kuģa sākušās nekārtības un ka šis kuģis nav aprīkots tā, lai būtu piemērots ilgstošai daudzu cilvēku pārvadāšanai.
Šo situāciju nevalstiskā organizācija Mediterranea nosauca par "ilgāko un kaunpilnāko situāciju jūrniecības vēsturē". Sicīlijas prezidents Nello Musumeči pauda satraukumu, ka jūlijā un augustā vien salā nonākuši vairāk nekā 10 000 migrantu, kas turklāt palielinājuši Covid-19 izplatības risku, jo migrantu izmitināšanas centri jau iepriekš bija pārpildīti.
Tie migranti, kuri sāk patstāvīgu dzīvi, meklē dažādus gadījuma darbus pilsētās un lauku fermās, smagajā darba sviedru ikdienā izšķīstot sapnim par labākas dzīves meklējumiem Eiropā. Tomēr gadās arī veiksmes stāsti. Piemēram, Palermo, kur mājas atraduši daudzi senegāļi, gambieši un nigērieši, no migrantu vides nākošais jauneklis Kriss Obeho kļuvis par slavenu mūziķi, pat izdevis savus albumus un saņēmis Sicīlijas Mūzikas balvu. Āfrikas tautu kultūra atstāj savas pēdas Palermo vidē skanošajā mūzikā, ēdienu un kokteiļu pasniegšanas stilā, kā arī apģērbu un frizūru modē.
Digitālie iemītnieki
Līdz ar Covid-19 pandēmiju globālā mērogā ieviestais attālinātais darbs cilvēkiem, kuru profesija ļauj strādāt digitāli un attālināti, nodrošina iespēju dzīvot tur, kur viņi jūtas viskomfortablāk, vai arī tur, kur dzīvot ir finansiāli visizdevīgāk. Tāpat kā citviet Eiropas dienvidos, arī Sicīlijā pārziemo tie eiropieši, kuriem darbs vairs nenotiek birojā, bet gan attālināti. Digitālie iemītnieki ar savu datoru strādā kafejnīcās, kādā senatnīgā palazzo iekārtotā hostelī vai kādā villā. Šādu uzturēšanās vietu piedāvājumus var atrast internetā, un cenas svārstās no pārdesmit līdz daudziem simtiem eiro par diennakti.
Turklāt Sicīlijā joprojām var iesaistīties vilinošajā projektā, kas mudina iegādāties māju par vienu eiro attālākos un visai pamestos salas nostūros. Piemēram, vairāki piedāvājumi ir no Katānijas 170 kilometru attālajā Musomeli pilsētiņā. Projekta attīstītāji uzsver, ka «tas nav nekāds joks», tāpēc jārēķinās ar nopietniem ieguldījumiem mājas renovācijā un vēlmi mitināties pagaidām visnotaļ mazapdzīvotā vietā.
Garneļu cena – cietums
Laikā, kad uzturos Sicīlijā, ziņu degpunktā ir Madzāras del Vallo osta, no kurienes uz Lībijai tuvējiem ūdeņiem pagājušā gada septembrī garneļu zvejā devās 18 cilvēku. Divu zvejas kuģu apkalpe Lībijas krasta apsardzes rīcības dēļ nonāca Lībijas cietumā, lai gan abi kuģi – atbilstoši starptautiskajiem līgumiem – zvejoja starptautiskajos ūdeņos aptuveni 40 jūdžu no Bengāzī, kas atrodas Lībijā. Strīdīgo situāciju raisījis tas, ka 2005. gadā toreizējais Lībijas līderis Muammars Kadāfi nolēma pagarināt valsts jūras robežu no 12 jūdzēm līdz 74 jūdzēm. Pērn pēc trim mēnešiem Lībijas cietumos visus 18 zvejniekus īsi pirms Ziemassvētkiem ar ovācijām sagaidīja mājās.
"Sicīlietim nav nekā svarīgāka par savām mājām," atminos viesmīles Lorellas vārdus, kad televīzijā redzu, kā saviļņojošo notikumu – zvejnieku atgriešanos – godina ar visu ostā esošo kuģu tauru skaņām.