Tādu ainu iezīmē AS Fertilizer Group valdes loceklis Ģirts Cēlājs, kura vadītās uzņēmumu grupas apgrozījums bija 63 milj. eiro, no tiem Latvijas ražotnēs vien 15 milj. eiro, un ekonomists, SIA Primekss īpašnieks Jānis Ošlejs.
"Pandēmija salīdzinoši maz skārusi ražošanu un eksportu, vienlaikus sarežģītākas kļuvušas starpkontinentālās piegādes, dažos sektoros pat tās uz kādu brīdi bija pārtrūkušas, tādējādi radot nepieciešamību izvietot pasūtījumu ražošanu tuvāk patērētājiem Eiropā. Tā ir iespēja arī Latvijai, taču pagaidām dažādu iemeslu dēļ investoriem Latvija nav vairs tik pievilcīga," situāciju skaidro Ģ.Cēlājs.
Viņš kā uzņēmuma vadītājs redz vairākus investīciju ražošanā bremzējošus faktorus Latvijā. "Par to, ka Latvijai ir beidzot jāīsteno pasākumi, kuri ieinteresētu gan ārvalstu, gan pašmāju uzņēmējus vai nu paplašināt ražošanu valstī un/vai investēt jaunās ražotnēs, eksportētāju asociācija The Red Jackets runājusi dažādu līmeņu ierēdņu un lēmumu pieņēmēju politiķu kabinetos, bet pagaidām nekādas kustības nav," secina Ģ. Cēlājs.
Viņš kā būtiskāko Latvijas nepilnību redz izpratnes trūkumu, kam seko nepareiza rīcība. "Kāpēc speciālās ekonomiskās zonas Brazīlijā un tepat netālu esošajā Polijā ir kā magnēts investoru piesaistei, bet Latvijā tā nebūt nav?" jautā Ģ. Cēlājs. Viņaprāt, šis jautājums būtu jādiskutē Ministru kabineta un Saeimas līmenī. "AS Fertilizer Group pašlaik būvē rūpnīcu Ganā (valsts Āfrikā), kur speciālās ekonomiskās zonās ir liela valsts pretimnākšana (ieskaitot valsts garantētu iepirkumu ražotajai produkcijai), lai ieinteresētu investorus nākt un samazinātu viņiem risku un arī izmaksas," stāsta Ģ. Cēlājs. Viņš uzskata, ka Latvijā, piemēram, pašvaldības vai valsts speciālajās ekonomiskajās vai industriālajās zonās var būvēt potenciālajiem investoriem ražošanas un noliktavu ēkas, it īpaši, ja pašlaik pasaulē ir ļoti daudz lētas (likme zemāka par 1%, bet inflācija daudz lielāka) naudas.
"Piemēram, ir potenciālie investori no Ukrainas, kuri būtu gatavi ražot Latvijā, bet nav atbilstošas ēku infrastruktūras," tā Ģ. Cēlājs. Viņš norāda, ka ar industriālajām telpām investorus cenšas piesaistīt arī Lietuva, Polija un citas ES dalībvalstis, kuru struktūras piedāvā šādas telpas un citu infrastruktūru, kas nepieciešama potenciālajiem investoriem, nevis kā Latvijā (ar nelieliem izņēmumiem), kur tas viss ir uz investora pleciem.
Izdevīgāk investoram
"Ražošanas un noliktavu ēku būvniecība ir ļoti nepieciešama gan speciālajās ekonomiskajās zonās, gan ārpus tām," tā J. Ošlejs. Viņš atgādina, ka investīcijas mēdz būt gan vienkāršākas (piemēram, atvērt restorānu, jo nav ļoti lielas izmaksas), taču ietekme uz ekonomiku un tautas labklājības pieaugumu būs ļoti neliela, gan arī sarežģītākas (piemēram, rūpnīcas izveidei vajadzīgi miljoniem vērti kapitālieguldījumi iekārtās, ražošanas uzsākšanai un arī pašu produktu izstrādei, pārdošanai), kuru īstenošana ir daudz riskantāka.
"Uzsākot rūpnīcas būvniecību, ražotājs nezina, vai pilnībā izdosies realizēt iecerēto risinājumu, vai iecerētajam produktam būs vieta tirgū un vai kāds cits, piemēram, Ķīnā jau nebūs uzbūvējis attiecīgu ražotni ātrāk un nepiedāvās produkciju tirgū par zemāku cenu. Tie visi ir būtiski riski. Secinājums – investīcijas ražošanā ir riskantākas par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, restorānā u.tml.," tā J. Ošlejs.
Viņš atzīst, ka vienīgais risinājums, kā paaugstināt darba ražīgumu (labklājību) valstī, ir panākt investīciju pieplūdumu preču un pakalpojumu eksporta jomās. Viens no risinājumiem, kā samazināt risku investoriem, ir piedāvāt viņiem īrēt ražošanai nepieciešamās telpas. “To varētu darīt, būvējot ražošanas ēkas ne tikai industriālajos parkos, bet arī speciālajās ekonomiskajās zonās un citās vietās,” tā J. Ošlejs. Viņš norāda, ka pašvaldībām, kuras radītu – būvētu potenciālajiem investoriem – ražotājiem nepieciešamās telpas, risks būtu ļoti mazs, jo tās var izīrēt vienam vai vairākiem uzņēmumiem, un pat arī tad, ja vienam bizness neizdevās, tā vietā būs cits, kam varēs tās izīrēt.
Banku prasības
Kā vēl vienu būtisku bremzi investīcijām Latvijā Ģ. Cēlājs min pārspīlēti augstās valsts izvirzītās prasības attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu bankām, kuras to prasa no uzņēmumiem. “Nesaprotu šo Latvijas fenomenu – izvirzīt tādas prasības, kā dēļ jau strādājošajiem eksportētājiem ir problēmas pat ar naudas saņemšanu no daudzu gadu laikā pārbaudītiem partneriem, kā dēļ norēķinu konti jāatver kādas citas ES dalībvalsts kredītiestādē,” tā Ģ. Cēlājs. Jāņem vērā, ka grupas ražošanas uzņēmums no Liepājas savus produktus eksportē uz 28 valstīm. AS Fertilizer Group valdes loceklis atzīst, ka šī problēma arī piespiedusi kompāniju jau pirms diviem gadiem savus lielākos pārdošanas uzņēmumus pārcelt uz Īriju un Spāniju, kur tādu pārspīlētu prasību no bankām nav. “Uz kādām investīcijām Latvijā var cerēt no trešajām valstīm atbraukušais investors, ja viņš nespēj atvērt kontu Latvijas bankās vai arī šī procedūra aizņem ļoti daudz laika un vajag atnest daudz dažādu izziņu,” retoriski jautā Ģ. Cēlājs. Viņaprāt, iespējami divi risinājumi – zaļais koridors visiem Latvijā strādājošajiem ražotājiem – eksportētājiem un otrs – noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas prasību piemērošanas mīkstināšana. “Zinu uzņēmumus Latvijā, kuri izvietojuši savas struktūras ārpus Latvijas, lai tikai varētu norēķināties (saņemt maksājumus) ar saviem klientiem, kuri atrodas valstīs, kam banku uzraugi uzstādījuši ļoti augstas AML prasības,” tā J. Ošlejs. Viņaprāt, visvairāk izmaiņas vajadzīgas tieši normatīvu piemērošanā, jo normatīvi ir līdzīgi visā ES, vienlaikus Latvijā strādājošie uzņēmumi nespēj izpildīt šos uzstādījumus Latvijā, bet spēj šos nosacījumus izpildīt, piemēram, Vācijā. Tas nozīmē, ka veids, kādā tiek piemēroti normatīvi Latvijā, ir nepareizs.
Darbaspēka jautājumi
Potenciālo viesstrādnieku no trešajām valstīm nodarbināšana tiek bremzēta, lai slāpētu viņu imigrāciju Latvijā, un vienmēr būs politiskie spēki, kas par to iestāsies, vienlaikus ir kompānijas, kurām ir vajadzīgi darbinieki. “Latvijā ir ļoti garš un birokratizēts process (jautājums par algas saņemšanas konta atvēršanu Latvijas bankās) legālai trešo valstu viesstrādnieku nodarbināšanai, kas atkal atbaida potenciālos investorus un arī esošos ražotājus īstenot vērienīgākus paplašināšanās plānus,” tā Ģ. Cēlājs.
Viesstrādnieku nodarbināšanas process Latvijā ir sarežģīts, tāpēc nereti to īsteno, izmantojot Polijā reģistrēto uzņēmumu pakalpojumus, lai iegūtu to pašu strādnieku no Ukrainas, tikai par to samaksājot starpniecības naudu Polijai. Latvijai nav nepieciešams importēt ļoti zemas kvalifikācijas (zemu algu saņēmējus) darbiniekus, bet vajag viesstrādniekus – augstas kvalifikācijas speciālistus. J. Ošlejs vērš uzmanību uz Izraēlas risinājumu: darba vīzas ieguvējam ir jāmaksā divas reizes lielāka alga par vidējo valstī. “Tādējādi tiek importēti tikai augstākās kvalifikācijas speciālisti, kuriem arī visu dokumentu (atļauju saņemšana) nokārtošana ir vienkāršāka,” tā J. Ošlejs. Bez eksporta Rietumeiropu nenoķersim “Ja vēlamies saglabāt cerību vēl mūsu paaudzes laikā noķert Rietumeiropas dzīves līmeni, tad Latvijas eksporta ienākumiem ik gadu jāaug par 30%, bet, lai to izdarītu, ir būtiski jāsamazina eksportējošo uzņēmumu izmaksas – samazinot nodokļu slogu, elektroenerģijas izmaksas, vienlaikus palielinot eksportētāju spēju pārdot labāk un vairāk,” uzsver J. Ošlejs. Lai arī daudzi priecājas par gaidāmo ES Attīstības un noturības mehānisma līdzekļu ieplūdi, ar ko varēs uzlabot ekonomikas stāvokli, tomēr J. Ošlejs par to ir bažīgs gadījumā, ja tie netiks iztērēti pareizajā veidā. “Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Ziemeļjūrā Nīderlandes teritorijā tika atklātas lielas dabasgāzes ieguves atradnes, un cilvēki nosprieda, ka dzīvos labi, bet pēc laika pamanīja, ka šajā valstī strādājošie ražojošie uzņēmumi kļuva arvien vājāki, bija spiesti atlaist darbiniekus un tautsaimniecībā iestājās stagnācija, ko ekonomisti nosauca par holandiešu slimību,” stāsta J. Ošlejs.
Viņš norāda, ka, ja ekonomikā ieplūst nauda no ārpuses, kas nav īsti nopelnīta, tad tā veido izmaksu pieaugumu (aug cenas), bet vietējiem eksportējošiem uzņēmumiem kļūst vēl grūtāk saglabāt savu konkurētspēju. “Ieplūdinot naudu no ārpuses, īstermiņā uzdzīvojam, bet paģiras pēc tam ir daudz smagākas. Uzskatu, ka Latvijā ir risks šo ANM naudu novirzīt tūlītējiem patēriņa projektiem – valsts infrastruktūras ēkām, ja vienlaikus neattīstīsim eksportējošo uzņēmumu izaugsmi, tādējādi nesasniegsim eksportētāju pelnītspēju, lai bankas vēlētos kreditēt viņu izaugsmi, un nonāksim stagnācijā pēc 3–5 gadiem, līdzīgi, kā tas notika Grieķijā, kura 90. gados ieguva daudz ES struktūrfondu naudas un uzbūvēja brīnišķīgas šosejas un citu infrastruktūru, bet neattīstīja eksporta ražošanu,” tā J. Ošlejs. Ģ. Cēlājs uzskata, ka ES struktūrfondu naudu nevajadzētu apēst, bet gan ieguldīt tur, kur tā kalpotu kā sava veida ilgtspējīgs dzinējs eksporta produkcijas ražošanai. “Tas ir iespējams ne tikai Latvijas tradicionālajās (lauksaimniecība+pārtikas pārstrāde un mežsaimniecība+kokapstrāde, kūdra+tās pārstrādes produkti, arī farmācijas, ķīmijas, metālapstrādes, mašīnbūves utt.), bet arī jaunajās – Latvijai netradicionālajās nozarēs,” tā Ģ. Cēlājs.
Investē, lai pelnītu
“Jāsaprot, ka uzņēmēji investē, lai varētu nopelnīt. Mums ir svarīgas nevis jebkuras investīcijas, bet gan tajos sektoros, kas Latvijai dotu iespējas pelnīt, eksportējot preces un tādējādi iegūstot naudu ekonomikai,” skaidro SIA Primekss īpašnieks. J. Ošlejs norāda, ka par eksportu saņemtā nauda ļautu palielināt kopējo naudas daudzumu valstī, tādējādi padarot bagātākus šeit dzīvojošos. “Varbūt investoriem šķiet, ka Latvijā eksportspējīgiem uzņēmumiem nav pietiekami augsta pelnītspēja,” uz jautājumu, kas bremzē investīcijas Latvijā, atbild J. Ošlejs. Viņš norāda, ka pelnītspēju var paaugstināt, samazinot izdevumus vai paaugstinot ienākumus. “Samazināt izdevumus uzņēmumiem Latvijā ir nepieciešams, jo eksportējošie uzņēmumi ir sliktākā situācijā nekā Lietuvā vai Igaunijā strādājošie, jo darbaspēka nodokļu slogs Latvijā ir lielāks nekā kaimiņvalstīs,” norāda J. Ošlejs. Kā vēl vienu faktoru viņš min to, ka Latvijā energoresursu cenas ir augstākas nekā kaimiņos. “Ir vairāki faktori, kādēļ gan Latvijas, pašmāju, gan ārvalstu investoram Latvijā nav tik izdevīgi investēt,” tā J. Ošlejs. Savukārt otrs virziens, kā vairāk pelnīt, ir paaugstināt pārdošanas cenu, taču to var izdarīt tikai tad, ja ir tapis inovatīvs, tirgū pieprasīts produkts, kura radīšanai ir nepieciešams zinātnes atbalsts jaunu tehnoloģiju izstrādei. “Arī šajā segmentā investoram Latvijā nav tik laba situācija, kāda ir kaimiņvalstīs. Tādējādi secinājums – izdevīgāk investēt ir citā valstī,” secina J. Ošlejs. Tieši tāpēc, viņaprāt, ir vajadzīgas pārmaiņas. Ģ. Cēlājs norāda, ka šī situācija ir jāmaina, citādi izaugsmes vietā iegūsim stagnāciju, kura draud ar, iespējams, lielākiem nodokļiem un mazākām valsts budžeta iespējām nodrošināt tai uzticētās funkcijas.