Advokāts Liepa: Ārvalstu investīciju piesaistei tiesiskā vide ir ļoti svarīga

Piekrītat šādam viedoklim? Runājot par investīciju vidi, parasti min vairākus faktorus, kas ir tiešā veidā saistīti ar to infrastruktūru un jomu, kurā konkrētie ieguldītāji būtu gatavi darboties. Tiek norādīts – Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un formāli atbilst demokrātijas pazīmēm, tāpēc tiesiskie jautājumi ir fons, kam nav primāras nozīmes. Tomēr pēdējos gados mēs redzam, ka notiek tieši otrādi, respektīvi, Latvijas situācijā tieši tiesiskie jautājumi un tiesiskā vide kļūst par dominējošo faktoru, ar kuru Latvija var izcelties, un diemžēl izcelties bieži vien negatīvā nozīmē.  Nesen tika publicēts starptautiskais Latvijas vērtējums konkurētspējas indeksā, ko īpaša domnīca veikusi Davosas forumam daudzu desmitu gadu garumā. Mēs sev par nepatīkamu pārsteigumu atklājam, ka Latvijas vieta ir apbrīnojami zemu, turklāt arī tajās kategorijās, par kurām mums līdz šim bija licies, ka lietas iet uz labo pusi. Te jāuzsver tāds būtisks kritērijs kā tiesas izmantošana neizpildītu līgumsaistību realizēšanai.Ko tas praktiski nozīmē?To, cik efektīvi un cik kvalitatīvi tiesa var palīdzēt darījumu dalībniekiem īstenot viņu tiesības tad, ja līguma partneri savus ar līgumu uzliktos pienākumus nepilda. Kopumā tiesiskās vides vērtējumā Latvija minētajā indeksā ne tikai nav pozitīvā aspektā pirmajās rindās, bet arī noslīdējusi stipri zemāk par Igauniju, Lietuvu un pat Krieviju. Latviju šajā aspektā raksturojošie skaitļi patiešām ir neticami slikti, un es apzināti saku, neticami slikti. Igaunija ir pirmajā trīsdesmitniekā, Lietuva – ap 60. vietu, Krievijas vieta ir mazliet pāri simtam, Latvija ir 112. vietā. Turklāt Latvija atrodas pat zemākā vietā par kādreizējo Kurzemes koloniju Tobāgo.Kāpēc tā?Tāpēc, ka Latvijā ne sabiedrība, ne valdība nav pietiekami rūpīgi vērtējušas to, cik svarīga ir Latvijas kā tiesiskas valsts dimensija, proti, lai tiesas būtu kvalitatīvi aprīkotas ar modernu ekipējumu, lai tiesneši būtu labi atalgoti un varētu kvalitatīvi pildīt savu uzdevumu, turklāt nepastāvētu blakus faktori vai apdraudējumi, kas negatīvi ietekmē tiesas darbu. Svarīgi faktori ir arī tiesas darba ātrums un sabiedrības – gan iedzīvotāju, gan biznesa vides – uzticēšanās tiesām. Tātad Latvijā uzticēšanās tiesām visā sabiedrībā ir zemā līmenī?Situācija nav viendabīga. Latvijā ir tiesas, kuras bauda ļoti augstu uzticēšanās līmeni, jau sākot no izveidošanās brīža. Šāda tiesa ir Satversmes tiesa, kas Latvijā ir, ja tā var teikt, uzticēšanās čempions. Ir tiesas, kuras ļoti cenšas panākt sabiedrības uzticēšanos, bet darba apjoma dēļ to grūti realizēt. Tās ir administratīvās tiesas, kuras primāri nodrošina to, lai gan iedzīvotājiem, gan arī konkrēti uzņēmējiem attiecībās ar valsti būtu iespējams panākt taisnīgu līdzsvaru tad, ja valsts iestādes vai atsevišķas amatpersonas pārkāpj taisnīguma noteikumus. Tomēr nevar noliegt, ka ir situācijas, kas liecina par neuzticēšanos tiesu sistēmai. Pēdējos gados neuzticēšanās problēma tiek saistīta ar maksātnespējas procesu īstenošanu.Kas attiecas uz maksātnespējas procesa regulējumu, būtiski ir tas, cik ātrā laikā aktīvi, kas tiek iesaldēti maksātnespējas procesā, var atgriezties tautsaimniecībā, tātad maksātnespējas procesa ātrums. Svarīgs ir arī maksātnespējas procesa taisnīgs un tiesisks risinājums, kurā optimāli tiek ievērotas kreditora intereses. Vēl viens kritērijs ir tas, cik lielu daļu no kreditoru pieprasītās summas tiešām izdodas atgūt, respektīvi, atgūtās jeb atgrieztās summas proporcija pret kopējo parādu. Latvijā proporcionāli pret kopējo parādu atgūtā summa ir ļoti maza. Maksātnespējas process ir normāla, neizbēgama ekonomiskās dzīves sastāvdaļa, tāpēc maksātnespējas procesus nedrīkst pārvērst par tādu jomu, kurā grupa cilvēku nesamērīgi iedzīvojas tikai no tā vien, ka maksātnespējas process vispār norit. Precizēsim, nesamērīgi iedzīvojas, jūsuprāt, tieši kura grupa cilvēku?Tie maksātnespējas administratori, kuri darbojas negodprātīgi. Es ar pilnu atbildības sajūtu varu sacīt, ka liela daļa maksātnespējas administratoru strādā kvalitatīvi, ātri un profesionāli, taču, ņemot vērā maksātnespējas procesa nepilnības, piemēram, vājo tiesas kontroli un atsevišķu lēmumu pārsūdzēšanas neiespējamību, dažiem negodprātīgiem profesionāļiem pavērusies iespēja negatīvi ietekmēt visu maksātnespējas vidi. Ja kaut viens negodprātības gadījums paliek bez būtiskām sekām tam cilvēkam, kurš vainojams negodprātībā, tas pierāda, ka sistēma nedarbojas optimāli. Maksātnespējas procesu jomā šāda problēma pastāv. Labā ziņa ir tā, ka pēdējā laikā nopietni sarosījušies gan paši maksātnespējas administratori, gan arī likumdevējs, jūtot, ka sistēmā pārmaiņas patiešām nepieciešamas un ka te vairs nevar runāt tikai par atsevišķu juristu problēmu, bet jārunā par sistēmas problēmu. Problēma ir normatīvajos dokumentos, kas regulē maksātnespējas procesu, respektīvi, tiesiskais ietvars atstāj pārāk lielas nišas, kurās negodprātīgie nozares pārstāvji var brīvi rīkoties?Jūs zināt, šāds jautājums ir ļoti loģisks un pareizs un ved pie nākamā jautājuma – ko darīt, lai uzlabotu situāciju? Paradoksālā kārtā nevar sacīt, ka likumdevējs jautājumā par maksātnespējas regulējumu būtu snaudis vai ka normatīvajos dokumentos būtu atstātas īpašas spraugas, pa kurām varētu izlīst negodprātīgie spēlētāji. Tieši otrādi. Maksātnespējas joma ir visai detalizēti regulēta un diemžēl pat pārregulēta. Tāpat kā nepietiekams regulējums nav nekas labs, arī pāmērīgs regulējums ir kaitīgs. Jāatceras, ka maksātnespējas procesu ar pirmajiem likumiem ieviesa XX gadsimta deviņdesmitajos gados vēl Māra Gaiļa valdības laikā, bet kopš tā laika tas kļuvis aizvien sarežģītāks un sarežģītāks. Īpaši jāpiemin tiesiskās aizsardzības process (TAP), kas ir viens no būtiskākajiem elementiemjebkurā maksātnespējas procesā, un to es pats kā pagātnē bijis maksātnespējas administrators varu apgalvot ar pilnu atbildības sajūtu. Ja maksātnespējas administratoram ir pozitīvi stimuli īstenot TAP, tas ir labākais, ko var izdarīt ar uzņēmumu, kas nonācis finanšu grūtībās. Ja maksātnespējas administratoram nav stimula cīnīties par uzņēmuma darbības atjaunošanu, tad viņš arī par to necīnās. Runājot vēl par normatīvo regulējumu, tomēr jāatzīst, ka daži elementi gan varēja būt labāki un atsevišķus tiesas lēmumus vajadzētu pārskatīt augstākā instancē, lai tie nestātos spēkā ar tūlītēju tiesas lēmumu. Par to ir jau diezgan daudz spriests, par to savas atziņas izteikusi arī Ārvalstu investoru padome. Secinājums, kam es noteikti piekrītu, ir tāds, ka ne valsts iekšlietu iestādes, ne tiesas nav pilnībā realizējušas savu kontroli pār tiem procesiem, kuros radušās šaubas par procesa godprātību. Lietuvas, Igaunijas un Latvijas vēsturiskā, politiskā un sociālekonomiskā pieredze ir ļoti līdzīga. Tomēr tiesiskas vides sakārtošanā gan Igaunija, gan Lietuva tikusi tālāk. Kāpēc tā?Man, ikdienā strādājot kopā ar kolēģiem no Igaunijas un Lietuvas, ir iespēja vērot, kā mūsu Baltijas kaimiņvalstīs tiesiskie procesi tiek regulēti un vērtēti tiesā. Attiecībā uz tiesas efektivitāti man Igaunijas pieredze patīk vislabāk. Igaunijā tiesas darbojas ātri un efektīvi, procesi netiek novilcināti un advokāti zina, ka viņi nedrīkst izspēlēt jokus ar tiesu, jo viņi var ne tikai zaudēt konkrētajā lietā, bet arī, ja sāk spēlēt dažādas jokainas spēlītes ar tiesu, var zaudēt tiesas uzticību pilnībā. Igaunijā tiesas procesi ir skaidrāki un vienkāršāki arī tāpēc, ka Igaunija ir mērogos mazāka ekonomika, līdz ar to Igaunijā ir mazāk nopietnu strīdu nekā Latvijā. Vēl jāņem vērā, ka Igaunijā XX gadsimta deviņdesmito gadu sākumā notika pilnīga tiesas reforma, būtiski pārskatot visu tiesu sistēmu un neatkarīgajā Igaunijas Republikā radot tiesu praktiski no jauna. Latvijā šāds process – tiesas radīšana no jauna – noticis tikai ar Satversmes tiesu un administratīvo tiesu, bet mūsu valsts vispārējās tiesas lielā mērā ir padomju mantojuma turpinājums.Par Igauniju skaidrs, bet kas palīdzējis Lietuvai tiesiskās vides sakārtošanā?Lietuvā uzņēmēju kopiena ir daudz monolītāka un vienotāka nekā Latvijā. Mūsu valstī uzņēmēju kopiena ir ļoti sašķelta – ir būtiskas atšķirības starp Rīgu un reģioniem ārpus Rīgas, ir vēl vairākas citas, vēsturiski veidojušās atšķirības. Lietuvas biznesa vide nav sašķēlusies, tāpēc Lietuvā uzņēmēji kā vienots kopums daudz lielākā mērā nekā Latvijā diktē tiesiskuma noteikumus tiesām.  Ja Latvijā neuzticas tiesām, vai problēma ir tikai tiesu darbā? Ir dzirdēts par gadījumiem, kad uzņēmējs, vēršoties tiesā, publiski pauž viedokli, ka tiesa pieņems viņam labvēlīgu lēmumu, lai gan šādām cerībām nav objektīva pamata un tās arī nepiepildās. Jēdziens "uzticēšanās tiesām" ir subjektīvs faktors, jo ir personas vai personu grupas attieksme pret institūciju vai procesu. Tomēr, neskatoties uz to, ka tas ir subjektīvs faktors, uzticēšanos tiesām uzskata par ļoti būtisku kritēriju, pēc kura vērtēt valsts tiesiskumu. Ja tiesas darbojas perfekti un tajās strādā godprātīgi profesionāļi, bet cilvēki tiesām netic, tad tā nav ideāla sistēma. Ir jānodibina saikne starp cilvēku, kurš uz tiesu aiziet divreiz trīsreiz mūžā un kuram katrs no šiem gājieniem var atstāt paliekošu, bieži vien traumatisku iespaidu, un tiesās strādājošajiem profesionāļiem. Gribu uzsvērt, ka tiesneši, prokurori un arī advokāti ir personiski atbildīgi par to, ka cilvēks, kas uz tiesu nāk kā uz vietu, kurā beidzot var atrisināt kādu problēmu, tiesā justos gaidīts un justos tā, ka viņa problēmu ne tikai uzklausa, bet arī saprot, nevis ierauga, ka procesa laikā kāds no tiesu vides pārstāvjiem lasa cita procesa lietu. Tas, vai cilvēki tic, ka viņa problēmu tiesā var risināt, ka advokāts «nenoplēsīs» nesamērīgi augstu honorāru, ka prokurors tiešām cīnīsies par cietušo, ka tiesnesis pieņems godprātīgu lēmumu, izsverot visus lietas apstākļus, ir subjektīvs kritērijs, bet tas ir būtisks kritērijs, jo, ja uzticēšanās ir, tad tiesiskā mašīna darbojas daudz efektīvāk. Protams, var teikt, ja cilvēki neticētu tiesām, tad tiesās nebūtu daudz lietu, bet Latvijā tiesās ir ļoti liels tiesā izskatīšanai iesniegto lietu skaits. Tomēr nav tā, ka cilvēki iet uz tiesu tikai tāpēc, ka viņi tiesai uzticas, ļoti bieži viņiem tas ir vienīgais veids, kādā var risināt noteiktu problēmu. Turklāt krimināllietās jau pat nav izvēles. Ko darīt, lai uzticēšanās tiesām Latvijā pieaugtu?Man par milzīgu prieku pēdējos gados redzu, ka daudzi tiesu iestāžu vadītāji sākuši par to domāt un cenšas informēt sabiedrību, kā darbojas tiesa, nepieļaujot, ka sabiedrības uzmanības lokā no tiesu zāles nonāk tikai ļoti labas ziņas vai arī ārkārtīgi sliktas ziņas. Tiesu sistēmai būtu jābūt pirmajai, kas sabiedrībai stāsta, kāpēc viena vai otra lieta tiek risināta tādā vai citādā veidā, it īpaši gadījumos, kas attiecas uz sabiedrībai nozīmīgām vai tematiski jūtīgām lietām. Tikai pēdējos gados mēs esam atzinuši, ka tiesneši vispār var stāstīt sabiedrībai par tiesā notiekošo, protams, respektējot iesaistīto personu tiesības uz privāto dzīvi. Ja tiesneši vairāk stāstīs sabiedrībai, sabiedrība uz tiesu sāks skatīties ar lielāku uzticēšanos un sabiedrībai liksies, ka tiesas ēka no cietokšņa pārvēršas par stiklotu celtni, kas ir caurskatāma.Arī medijiem ir ļoti būtiska loma. Tiesai sadarbībā ar medijiem vajadzētu nodrošināt to, ka mediji ir tie, kas, metaforu lietojot, paņem aiz rokas un izvadā pa tiesas gaiteņiem, jo parastais iedzīvotājs jau tur nestaigās tāpēc, ka viņam tiesas vide šķiet ļoti drūma. Vēl gan jāpiebilst, ka svarīgi ir tas, lai tiesneši justos droši par to, ka viņus nevar represēt, ja viņi pieņem pareizus, bet nepopulārus lēmumus, ka politiķu ietekme uz tiesu nepastāv un ka politiķi nevar ietekmēt tiesu sistēmu, izmantojot valsts pārvaldes instrumentus.Latvijā bieži runā par ļoti ilgo lietu izskatīšanu tiesās. Vājākais posms joprojām ir civillietu izskatīšana?Situācija tiešām nav viendabīga. Statistika rāda, ka krimināllietas Latvijā tiek ļoti ātri izskatītas – ne tikai salīdzinot ar Dienvideiropas valstīm, kuras, un it īpaši Itālija, ir slavena ar garajiem lietu izskatīšanas termiņiem, bet arī salīdzinot ar Vāciju.Savukārt lietas administratīvajās tiesās un civillietu izskatīšana gan Latvijā iet ilgi. Ir daudz domāts par to, kā paātrināt lietu izskatīšanu. Tas, ko nevajadzētu darīt, – nevajadzētu radīt augstāku slieksni lietu pieņemšanai, jo tas var atturēt cilvēkus no vēršanās tiesā tiešām nopietnu problēmu gadījumā. Advokatūra Tieslietu ministrijai piedāvājusi ieviest tā dēvēto advokātu procesu. Krimināllietās jau patlaban par aizstāvi var būt tikai advokāts, to nevar darīt juristi, kuri nepieder pie advokatūras. To pašu mēs ierosinām arī attiecībā uz civillietām. Ja civilprocesā, kas ir sacīkste starp divām pusēm, iesaistītās puses pārstāvētu tikai advokāti, procesi kļūtu profesionālāki, procesa kvalitātei un ātrumam vajadzētu pieaugt, jo advokāti pieder pie tiesu sistēmas un tiesa drīkst prasīt, lai advokāti pakļaujas tiesu sistēmā pastāvošajiem standartiem, to vidū – nenovilcinātu lietas izskatīšanu.Visai sabiedrībai svarīgās lietās, piemēram, Zolitūdes traģēdijas lieta, no tiesas gaida pēc iespējas ātrāku lietas izskatīšanu. Kur ir kompromiss starp sabiedrības vēlmi, lai tiesas spriedums tiek pasludināts pēc iespējas ātrāk, un to, ka tiesai vajag laiku rūpīgam darbam?**Ir divi viedokļi – viens, ka taisnīgam, bet novēlotam spriedumam nav nekādas nozīmes, un otrs, ka sasteigtā lēmumā var nebūt taisnīguma, jo steigā var neievērot būtiskas nianses. Sarežģītā lietā, kāda ir arī Zolitūdes traģēdijas lieta, tiešām neko nedrīkst sasteigt. Šādas sarežģītas lietas prasa ilgu laiku arī tāpēc, ka tajos ir liels iesaistīto personu skaits, jāiztaujā desmitiem, pat simtiem cilvēku, un aritmētiskā progresijā pieaug to apstākļu skaits, kas ietekmē tiesas darbu. Manuprāt, lielākā problēma ir ar ieilgušajām vidēja mēroga lietām – nevis vienkāršajām lietām, kuras tiek izskatītas ātri, vai sarežģītajām, kurās objektīvi nepieciešama liela uzmanība un rūpība.5