Viņš norādīja, ka kopš 2016.gada ēnu ekonomika ir augusi un tas nav labs signāls.
"Ja mums nav izdevies būtiski mazināt ēnu ekonomiku laikā, kad ekonomika iet uz augšu, vēl grūtāk to būs izdarīt tagad, kad ekonomika ies uz leju. Prognozēju, ka 2020.-2022.gada rādītāji būs vēl sliktāki nekā pērn," sacīja Sauka.
Vienlaikus Lietuvā ēnu ekonomikas īpatsvars pērn samazinājies par 0,5 procentpunktiem - līdz 18,2%, bet Igaunijā ēnu ekonomikas īpatsvars sarucis par 2,4 procentpunktiem - līdz 14,3%.
No atsevišķiem ēnu ekonomikas faktoriem 2019.gadā Latvijā aplokšņu algu izmaksas veidoja 22,3%, neuzrādītie ienākumi - 16,6%, savukārt darbinieku neuzrādīšanas īpatsvars sasniedza 10,9%. Aplokšņu algas Latvijā veidoja 44,1% no kopējā ēnu ekonomikas apmēra.
Aplokšņu algas Lietuvā un Igaunijā 2019.gadā, salīdzinot ar 2018.gadu, samazinājās - Igaunijā par 5,2 procentpunktiem, bet Lietuvā par 1,4 procentpunktiem, kamēr Latvijā pieauga par 0,8 procentpunktiem.
"Atbilstoši pētījuma rezultātiem palielinās plaisa starp aplokšņu algu līmeni Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Ņemot vērā tuvākajos gados sagaidāmo ekonomikas lejupslīdi, steidzami ir nepieciešama rīcība, lai ar šo problēmu Latvijā tiktu galā," uzsvēra Sauka.
Pozitīva tendence Latvijā vērojama ienākumu (peļņas) neuzrādīšanas jomā. Proti, Latvijā vidējā ienākumu daļa, ko uzņēmēji slēpj no valsts 2019.gadā samazinājās par 1,3 procentpunktiem un veidoja 16,6%. Savukārt Igaunijā ienākumu neuzrādīšanas apmērs 2019.gadā sasniedza 10,6% (pieaugums par 0,7 procentpunktiem), bet Lietuvā - 14,4% (pieaugums par 0,6 procentpunktiem).
Darbinieku neuzrādīšanas apmērs jeb vidējais darbinieku īpatsvars, kas tiek nodarbināti bez līguma, 2019.gadā palielinājās visās trijās Baltijas valstīs, sasniedzot 10,9% līmeni Latvijā (pieaugums par vienu procentpunktu), 8,3% Lietuvā (pieaugums par 2,9 procentpunktiem) un 5,7% Igaunijā (pieaugums par 0,3 procentpunktiem).
"Šis rādītājs ir lielā mērā saistīts ar darbaspēka trūkumu Latvijā un tā nelegālu ievešanu no citām valstīm. Vietējā darbaspēka trūkuma jautājums, sevišķi tā dēvēto "zilo apkaklīšu" darbaspēka pieejamība gan lielā mērā zaudēs aktualitāti gadījumā, ja notiks ekonomikas lejupslīde," skaidroja Sauka.
Lielākais ēnu ekonomikas īpatsvars pērn bija Rīgā - 24,2%, bet mazākais Latgalē - 18,1%. Savukārt nozaru dalījumā lielākais ēnu ekonomikas īpatsvars bija būvniecībā (33,3%) un vairumtirdzniecībā (26,1%).
Pēc pētījuma datiem, Latvijā vispārējais kukuļdošanas līmenis 2019.gadā veidoja 8,1% (samazinājums par 0,2 procentpunktiem salīdzinājumā ar 2018.gadu), Lietuvā - 8,5% (samazinājums par 1,4 procentpunktiem), bet Igaunijā - 3,9% (samazinājums par 1,1 procentpunktu).
Iesaistīšanās ēnu ekonomikas aktivitātēs ietekmē vairāku apstākļu kopums, un no pētījumā apskatītajiem faktoriem, tā visvairāk ir saistīta ar neapmierinātību attiecībā uz biznesa regulējuma kvalitāti un Valsts ieņēmumu dienestu, kam seko apmierinātība ar nodokļu politiku un valsts atbalstu uzņēmējiem, skaidroja Sauka.
Vienlaikus aptaujā secināts, ka uzņēmumi Baltijas valstīs joprojām ir relatīvi apmierināti ar ieņēmumu dienestu darbību, tostarp visās trijās Baltijas valstīs 2019.gadā apmierinātība ar ieņēmumu dienestu ir nedaudz palielinājusies - skalā no viens līdz pieci, kur pieci nozīmē ļoti lielu apmierinātību, Latvijā uzņēmēju apmierinātība ar VID vērtēta ar 3,5 (3,39 - 2018.gadā), savukārt Lietuvā ieņēmumu dienests novērtēts ar 3,7 (3,53), bet Igaunijā ieņēmumu dienests novērtēts ar 3,8 (3,57).
Visās trijās Baltijas valstīs, bet sevišķi Lietuvā un Igaunijā, palielinājusies arī apmierinātība ar valsts nodokļu politiku. Ja 2018.gadā Igaunijā, Lietuvā un Latvijā uzņēmēji apmierinātību ar nodokļu politiku novērtēja ar attiecīgi 2,36, 2,85 un 2,41 punktu, tad 2019.gadā vērtējumi bija 3,1, 3,1 un 2,6 punkti.
Visās trijās Baltijas valstīs ir nedaudz pieaugusi arī apmierinātība ar biznesa regulējuma kvalitāti, kas 2019.gadā bija robežās no 3,01 līdz 3,35 punktiem. Savukārt apmierinātība ar valsts atbalstu uzņēmējiem Baltijas valstīs 2019.gadā bija aptuveni tādā pašā līmenī kā 2018.gadā - robežās no 2,42 līdz 2,85.
Pētījuma rezultāti apliecina, ka uzņēmēji, kas izvairīšanos no nodokļu maksāšanas uzskata par pieļaujamu rīcību, ēnu ekonomikā iesaistās vairāk. Pētījumā arī secināts, ka jo augstāka ir pieķeršanas varbūtība un lielāki sodi, jo mazāka iesaistīšanās ēnu ekonomikā, norādīja Sauka.
"Šie rezultāti norāda uz iespējamām politikas iniciatīvām un instrumentiem ēnu ekonomikas apmēra samazināšanai, proti, palielinot varbūtību, ka tie uzņēmēji, kas iesaistās ēnu ekonomikā, tiks pieķerti un par to pienāksies adekvāts sods," skaidroja Sauka.
Vēl viens būtisks faktors, kas nosaka iesaistīšanos ēnu ekonomikā, ir uzņēmuma lielums, jo mazāki un jaunāki uzņēmumi ēnu ekonomikas aktivitātēs iesaistās vairāk nekā lielāki uzņēmumi, liecina pētījums.
"Pētījuma rezultāti norāda uz nepieciešamību turpināt reformas un citas politikas iniciatīvas ēnu ekonomikas mazināšanai gan Latvijā, gan pārējās divās Baltijas valstīs. Sevišķi būtiski ir šādas reformas īstenot un pārskatīt pieeju ēnu ekonomikas apmēra ierobežošanai, ņemot vērā tuvākajos gados sagaidāmo ekonomikas lejupslīdi," norādīja Sauka.
Kopš 2009.gada, kad tiek veikts pētījums, lielākais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā tika konstatēts 2010.gadā - 38,1% no IKP, bet mazākais ēnu ekonomikas īpatsvars bija 2016.gadā - 20,7% no IKP, kam sekoja ēnu ekonomikas īpatsvars pieaugums 2017. un 2018.gadā.
Ēnu ekonomikas īpatsvars 2018.gadā Latvijā pieauga par 2,2 procentpunktiem un sasniedza 24,2% no IKP.
papildināts viss teksts
spriidiic