Nesen Lido atvēra trešo restorānu Tallinā. Kāpēc tieši Tallina izvēlēta par vietu, kurā paralēli Latvijas tirgum tiek atvērti jauni restorāni?
Mūs aicina uz Tallinu, nevis mēs tur cenšamies atvērt restorānus. Investori mums dod naudu, lai mēs būtu pievienotā vērtība kādam lielam projektam. Konkrēti par šo nesen atklāto restorānu jāsaka – mūs uzrunāja tāpēc, ka bija jau zināms – divos projektos Tallinā esam sevi veiksmīgi parādījuši, bija redzams, ka Tallinas iedzīvotājiem un viesiem patīk mūsu restorāni un viņi tos apmeklē labprāt. Līdz ar to arī jaunajā Mustamē projektā investori Lido uzskatīja par pievienoto vērtību un iedeva naudu, jo mums uzticējās. Mustamē ir guļamrajons, kurā izveidots vērienīgs tirdzniecības centrs. Ir ietverts arī moderns kinoteātris, man teikuši, ka tik moderna kinoteātra pat Amerikā vēl nav. Mēs lepojamies, ka ēdināšanas biznesa jomā mūsu piedāvājums igauņiem šķiet pievilcīgs. Lepojamies it īpaši tāpēc, ka bieži dzirdam – Igaunijai labāk nekā Latvijai veicas politikā un ekonomikā, arī autoinspekcija Igaunijā labāk strādā, un ir vēl daudz lietu, ar kurām Igaunija Latvijai ir soli priekšā. Savukārt ēdināšanas biznesā mums ir ko piedāvāt Igaunijai, un tas priecē.
Ar apgrozījumu, kāds sasniegts Lido restorānos Tallinā, esat apmierināti?
Jā, apgrozījums pārsniedz plānu, ko esam izvirzījuši. Kad Tallinā atvērām pirmo restorānu, kas atrodas pilsētas centrā, sākumā izjutām igauņu piesardzību, viņi nevarēja saprast, kāpēc mūsu restorānā ir tik zemas cenas, un raudzījās ar bažām – vai tikai restorāna ēdienos nav ķīmijas –, bet bez liekām mārketinga aktivitātēm tomēr pārliecinājām talliniešus, ka ķīmijas mūsu restorāna ēdienos nav. Mēs ķīmiju restorānu ēdienu gatavošanā neizmantojam.
Kā atšķiras restorānu apmeklētāju gaume un prasības Latvijā un Igaunijā?
Atšķirības ir. Igaunijā uz vairākiem Latvijā iecienītiem ēdieniem raugās ar skepsi. Piemēram, Latvijā iecienīti sāļāki ēdieni nekā Igaunijā. No kāpostiem gatavoti ēdieni Igaunijā nav tik populāri kā Latvijā. Vēl būtiska atšķirība ir, ka Igaunijā ir aptuveni par 25% augstāks algu līmenis nekā Latvijā un līdz ar to arī augstākas cenas. Par tādām cenām, kādas ir Igaunijā, Latvijā neko nevarētu pārdot. Igaunija virzās uz to, lai sasniegtu Somijas algu līmeni, lai cilvēki no Igaunijas vairs nebrauktu strādāt uz Somiju augstāku algu dēļ. Iespējams, Igaunija, ņemot vērā igauņiem raksturīgo mērķtiecību, sasniegs tādu algu līmeni, ka somi sāks braukt strādāt uz Igauniju.
Kā vērtējat situāciju ēdināšanas biznesā Latvijā? Konkurence saasinās vai tieši pretēji?
Mums ir sava niša. Ēdināšanas biznesā svarīgi vienmēr ēdienus gatavot tā, it kā gatavotu saviem bērniem. Tikai ar šādu attieksmi var veiksmīgi un ilgstoši darboties ēdināšanas biznesā, turklāt ne tikai ēdināšanas biznesā, arī būvniecībā, piemēram, jāstrādā un māja jābūvē tā, it kā to būvētu saviem bērniem. Svarīgi ir arī visu laiku tiekties uz to, lai būtu līderis savā jomā – līdzīgi, kā tas ir sportā. Jācenšas būt pirmajam, un ir arī visu laiku jāpilnveidojas, jāiet līdzi laikam un tirgus pārmaiņām.
Mums ir trīs vaļi, uz kuriem balstās bizness, – kvalitāte, cena un ātrums. Ja ar kādu no šiem vaļiem rodas problēmas, mēs analizējam situāciju un domājam, kā problēmas risināt.
Man Vācijā reiz jautāja, uz kuru sabiedrības segmentu Lido restorāni ir orientēti, es atbildēju – uz visu tautu. Vācijas pārstāvis sacīja – tas nav iespējams. Es atbildēju, ka varbūt Vācijā tas nav iespējams, bet Latvijā ir. Pie mums nāk ēst gan politiķi, gan pensionāri. Mēs ļoti daudz piedomājam pie restorānu interjera un muzikālā fona. Mums nav modernisma, to mums var pārmest, bet es saku – dāmas vienmēr uz pieņemšanu iet vakarkleitā un augstpapēžu kurpēs, vīriešiem uz pieņemšanu vienmēr ir uzvalks un kaklasaite, savukārt moderna stila drēbes šodien ir populāras, bet rīt jau vairs nav. Mēs pieturamies pie klasiskām vērtībām.
Specifiska nianse tieši ēdināšanas biznesā ir nelietot ķīmiju ēdienos, nelietot, lai kā arī negribētos pelnīt vairāk naudas. Gudrs uzņēmējs nedrīkst domāt tikai par pēc iespējas lielāku peļņu šodien, gudram uzņēmējam jādomā ilgtermiņā. Es varētu šodien savos restorānos radikāli paaugstināt cenas, piemēram, pankūkām, lai nopelnītu vairāk naudas, bet tā būtu īstermiņa domāšana.
Runājot par nozari kopumā, jāatzīst gan, ka ēdināšanas biznesā ir ļoti daudz cilvēku, ir ļoti daudz uzņēmumu, kuri nemaksā nodokļus. Tas saistīts ar to, ka nodokļu slogs Latvijā ir neadekvāti smags. Vācijā tiek gādāts, lai būtu konkurētspējīgas algas un sakārtota biznesa vide, un ēdināšanas jomā nodokļu slogs ir mazāks nekā Latvijā. Plānojam strādāt Vācijas tirgū, esam iecerējuši maijā Berlīnē atvērt trīs objektus (divus restorānus un ražotni), tā ka situāciju tur es tiešām pārzinu.
Latvijā būtu jāmazina pievienotās vērtības nodoklis (PVN) vai arī tie nodokļi, kas saistīti ar darbaspēka izmaksām?
Darbaspēka nodokļus vajadzētu nedaudz samazināt, bet ēdināšanas nozarei tieši PVN ir ārkārtīgi smags slogs. PVN padara dārgāku ēdienu gala patērētājiem, turklāt sadārdzina ievērojami – vairāk nekā par 20%. Valsts ir zaudētāja, jo daudzi mazie ēdināšanas uzņēmumi cenšas nemaksāt šo PVN, bet tie mazie uzņēmumi, kuri godīgi PVN maksā, vienkārši nevar ilgstoši pastāvēt, jo nodokļu slogs sanāk pārāk smags.
Teorētiski pieļausim, Saeima nobalso par PVN samazināšanu līdz 7%. Tad godīgo nodokļu maksātāju kļūtu vairāk, nemaksātāju – mazāk?
Jā, noteikti. Tomēr jāizveido arī efektīva nodokļu nomaksas kontroles sistēma, nevis tāda, kurā dažādos veidos pelna tikai ierēdņi, bet gan tāda, kas tiešām būtu vērsta uz nodokļu nomaksas sekmēšanu. Pagaidām notiek tā – atnāk kontrolieri un prāto, kuru no trim normām piemērot. Vajadzētu būt tā – ja uzņēmumā konstatēta aplokšņu algu maksāšana vai kāda cita veida nodokļu maksājumu apiešana, licence uz desmit gadiem tiek atņemta bez jebkādām diskusijām, un atņemta ne tikai darbam Latvijas tirgū, bet visas ES teritorijā. Turklāt licences atņemšana jāpersonalizē – nevis uzņēmumam jāatņem, bet tiem cilvēkiem, kuri uzņēmumu vada – vai nu tā ir valde, vai padome, kā nu kurā uzņēmumā. Atbildība ir jāizjūt personiski. Ja būtu šāda norma, kurš gan riskētu? Neviens saprātīgi domājošs uzņēmējs neriskētu! Diemžēl Latvijā trūkst politiskās gribas, lai šādu normu ieviestu, un tiek akceptētas bezgalīgas diskusijas par piemērojamiem sodiem.
Kā raugāties uz ideju, ka PVN varētu mazināt kādai pārtikas produktu grupai? Bijušas idejas par PVN mazināšanu gan Latvijas produktiem, gan pirmās nepieciešamības precēm, gan veselīgiem produktiem.
Diskusijas, kam piemērosim samazinātu PVN, kuri būs labāki un priviliģētāki produkti par citiem, nav lietderīgas. Šādas diskusijas tikai paver iespējas neracionālai priekšrocību piešķiršanai.