Es ar to rēķinos. Vienlaikus apsveru iespēju dzīvē arī darīt kaut ko citu un ļaut kādam citam šo tik vieglo kuģi pastūrēt. Trīs gadi šajā medus maizē ir daudz, un to var saprast tikai tie, kuri kaut ko tādu ir darījuši". Kopš 1993.gada 25.novembra, kad stājās spēkā likums Par Valsts ieņēmumu dienestu, VID kuģi stūrējuši jau pieci ģenerāldirektori. Kā viņiem veicies šai medusmaizē? Kurš aizgāja pats, un kuru "aizgāja" citi?
Taisnības labad gan jāmin, ka Latvijas nodokļu iekasētāja flagmaņa stūrētāju bijis vairāk. Pirmais VID priekšnieks bija toreizējais Valda Birkava valdības valsts ieņēmumu valsts ministrs Vilis Krištopans. Vēlāk 2002. gadā, kad toreizējais vēlēšanu uzvarētājs Einars Repše sāka runāt par VID reorganizācijas nepieciešamību, Krištopans atzina: "Varu pateikt to, ka izveidota šī struktūra ir pareizi - tas ir labākais un efektīvākais modelis, ko Latvijas apstākļos var izveidot. Šāds modelis neprasa valstij uzturēt divas dažādas struktūras - muitas pārvaldi un finanšu inspekciju, kas valstij izmaksātu pārāk dārgi. Taču tā kā neesmu pēdējo gadu laikā sekojis līdzi tam, kas notiek VID iekšienē, pieļauju, ka kaut ko šīs iestādes darbā ir nepieciešams mainīt, bet man ir grūti pateikt, ko tieši. Sistēma ir izveidota pareizi, bet ir jāizvērtē, kā tā darbojas.”
Krištopans, Pupčenoks un Griķis
Vili Krištopanu VID priekšnieka krēslā 1994. gada jūnijā nomainīja iepriekšējais Valsts finanšu inspekcijas priekšsēdētājs Jurijs Pupčenoks, kura pakļautībā tika apvienota gan muita, gan nodokļu inspekcija. Pupčenoks šajā krēslā gan nebija ilgi – 1995. gada jūlijā šajā amatā tika apstiprināts Imants Griķis, kurš šajā amatā nostrādāja līdz 1996. gada augustam, kad VID sākās Andreja Sončika – pirmā VID ģenerāldirektora - ēra. Interesanti, ka Griķis vēlāk kļuva par Nodokļu maksātāju tiesību un interešu pārstāvniecības fonda prezidentu, un šī organizācija VID darbību ne reizi vien skarbi kritizēja. 2002. gadā tā paziņoja, ka "Latvija nodokļu iekasēšanas ziņā veidojas par policejiskas darbības valsti ar čekas iezīmēm", bet 2004. gadā pieskārās arī tādam jautājumam, kā VID uzrēķinu plāni. Toreiz Griķis skaidroja: lai arī VID sludinot, ka tam nav uzrēķinu plāna, auditu rezultāti un prakse liecina par pretējo. Esot zināms ne viens vien gadījums, kad VID rīkojas īpaši "prasmīgi" - konsultācijā noskaidrojis uzņēmēja problēmu, drīz tam uzsūta auditu un uzrēķina nodokļu parādu. Griķis norādīja, ka nekorekti nodokļu uzrēķini un gari tiesas procesi, kas tiem seko, biznesu var sagraut pilnībā. Savukārt 2005. gadā fonda vadītājs norādīja – lai arī uzņēmumi nereti paužot savu neapmierinātību ar dažādām birokrātiskām procedūrām un iestādēm, taču atklāti iebilst pret VID rīcību neuzdrošinās neviens. Prakse rādot, ka pēc tam, kad kāds publiski atļāvies paust savu neapmierinātību, gandrīz droši, ka nākamajā dienā, gluži kā atriebjoties, pie uzņēmuma durvīm klauvē VID inspektors. "Uzņēmumu vidū valda paniskas bailes no VID atriebības," toreiz teica fonda vadītājs. Tomēr 2001. gadā fonds ar toreizējo VID ģenerāldirektoru Andreju Sončiku parakstīja savstarpējās sadarbības memorandu, kura galvenais mērķis bija veicināt nodokļu maksātāju labprātīgu nodokļu maksāšanu.
Sončika ēra VID
Sončiks par VID ģenerāldirektoru kļuva 1996. gada augustā. No visiem līdzšinējiem VID ģenerāldirektoriem viņš nodokļu iekasētāju kuģi stūrējis visilgāk – līdz 2003. gadam. Viņu mēdza saukt par "Šķēles cilvēku", un viņa laiks bija arī skandāliem bagātākais. Jau gadu pēc stāšanās amatā toreizējais premjers Guntars Krasts lūdza Sončiku atkāpties no VID ģenerāldirektora posteņa, jo bija neapmierināts ar spirta kontrabandas palielināšanos, un eļļu ugunij vēl pielēja tā saucamā Lansmaņa spirta lieta, kad tika aizturēti seši spirta vagoni, kuros atradās ūdens. Gadu vēlāk izcēlās skandāls par VID Jelgavas nodaļas darbinieku godprātību. Sodīti tika zemāka līmeņa darbinieki, bet Sončiks amatu saglabāja. 1999.gada februārī viņš uz aizdomu pamata atstādināja visas Terehovas muitas punkta amatpersonas, un drīz pēc tam tika nomainīta arī muitas vadība Rīgā.
2001. gads bija zīmīgs ar biežajiem zibens spērieniem Latvijas austrumu robežpunktu novērošanas kamerās un atklājās gaļas kontrabandas lietas. Par vienu no skaļākajiem izvērtās skandāls par galvojuma apliecības izsniegšanu Dinaz naftai, lai gan bijis pamats uzskatīt, ka tai ir nodokļu parādi. Vēlāk šī firma mainīja nosaukumu un tad bankrotēja. Tikmēr Sončiks pieņēma lēmumu atteikties no Dinaz nafta akcīzes nodokļu parāda 997 177 latu piedziņas no uzņēmuma galvotājas apdrošināšanas firmas Baltikums, un rezultātā tika sākta krimināllieta par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. 2004. gadā krimināllietu nodeva tiesai, un Rīgas apgabaltiesa viņam piesprieda maksāt soda naudu 150 minimālo mēnešalgu jeb 12 000 latu apjomā. Šo spriedumu atstāja spēkā arī Augstākās tiesas Senāta krimināllietu departaments.
Savukārt 2002.gada pirmsvēlēšanu diskusijā televīzijā Einars Repše paziņoja, ka Sončikam būs jāatstāj amats, jo “Tautas partijas kontrolētais Valsts ieņēmumu dienests jau hroniski nepilda savus pienākumus”.
Ar šo paziņojumu sākās Sončika cīņa par amatu. 2002. gada novembrī VID šefs paziņoja, ka saņēmis draudus, un pat uzrakstīja iesniegumu kriminālpolicijai. Izskanēja pieņēmums, ka netiešie draudi varētu būt saistīti ar VID darbību muitas noliktavās, taču Sončiks to ne apstiprināja, ne arī noliedza. Savukārt Repšes valdība norādīja, ka Sončika paziņojumi par viņam it kā izteiktajiem draudiem, esot tikai mēģinājums attaisnot aiziešanu. Repšes Ministru kabinets 2003. gada 4.februārī Sončiku no amata atbrīvoja. Sončiks par atjaunošanu amatā vērsās tiesā, un tiesa viņa prasību apmierināja, nolemjot arī, ka viņam pienākas kompensāciju vidējās izpeļņas apjomā - 2900 latu mēnesī. Valsts Civildienesta pārvalde iesniedza apelācijas sūdzību, un Administratīvā apgabaltiesa Sončika prasība par atjaunošanu VID ģenerāldirektora amatā noraidīja. Šo lēmumu atstāja spēkā arī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments.
Klusais Ketnera laiks
Andreja Sončika vietā pie VID stūres 2003. gada martā stājās toreizējā finanšu ministra Valda Dombrovska padomnieks Kārlis Ketners. Viņš jau iepriekš strādāja VID, kur ieņēma Galvenās nodokļu pārvaldes Starptautisko darījumu daļas priekšnieka amatu. Ketners VID vadīja vienu gadu, līdz 2004. gada aprīlim, kad piekrita finanšu ministra Oskara Spurdziņa piedāvājumam turpmāk strādāt par Finanšu ministrijas Budžeta departamenta direktoru. Jāpiebilst, ka šogad, sākoties publiskam skandālam saistībā ar atsevišķu VID darbinieku iespējams negodprātīgo rīcību un noziedzīgajiem nodarījumiem, Kārlis Ketners izteicās, ka "tik masīva kampaņa medijos no malas tik tiešām izskatās pēc atriebības saistībā ar kādu krāpšanu, ko atklājis VID vai Finanšu policija", bet attiecībā uz VID ģenerāldirektori Ināru Pētersoni pauda: "Man ir bijis gods būt gan viņas priekšniekam, gan padotajam, un varu apliecināt, ka viņa abas lomas pildīja labi."
Par ko Jakānam vēl šodien ir kauns?
Pēc klusi un mierīgi pagājušā Kārļa Ketnera valdīšanas perioda VID, dienesta vadību atkal skāra nemierīgi laiki. 2004.gada 14.jūlijā uz piecu gadu termiņu - līdz 2009.gada 13.jūlijam - par VID ģenerāldirektoru tika iecelts Dzintars Jakāns, kurš savulaik bija vadījis VID ģenerāldirektora Andreja Sončika biroju. Neilgi pirms Jakāna pilnvaru termiņa beigām valdība lēma, vai uzticēt viņam dienestu vadīt arī turpmāk. Jakāna pilnvaru termiņš tika pagarināts, taču 2010.gadā Jakānu no VID ģenerāldirektora pienākumu pildīšanas atstādināja toreizējais finanšu ministrs Einars Repše, jo Jakāns uzdotajā laikā "apzināti nav izpildījis finanšu ministra rīkojumus". Viņu pārrotēja Finanšu ministrijas Muitas un nodokļu departamenta vadītāja amatā. Jakāns tā saucamajai "rotācijai" nepiekrita, un 2010. gada martā darba attiecības ar Finanšu ministriju tika pārtrauktas. Viens no finanšu ministra un VID šefa strīdus āboliem bija tolaik strīdīgais un skaļi apspriestais VID reorganizācijas plāns, kurš paredzēja arī ģenerāldirektora vietnieku skaita samazināšanu. Plāns paredzēja, ka līdzšinējo četru vietnieku vietā VID vadītājam turpmāk būs divi vietnieki. Jāatgādina, ka viens no Jakāna vietniekiem tolaik bija arī Vladimirs Vaškevičs, pret kuru prokuratūra jau 2007. gadā bija sākusi kriminālprocesu. Tomēr pēdējo naglu amata saglabāšanas "zārkā" iedzina žurnālistes Ilzes Jaunalksnes telefonsarunu noklausīšanās skandāls, kurā tika vainoti tieši Jakāna vadītā VID finanšu policisti. Vēlāk Jakāns intervijā žurnālam Klubs atzina: "Ilzes Jaunalksnes noklausīšanās skandāls bija lielākais kauna traips manā karjerā. Par to man joprojām ir kauns."
Datu noplūde, komunikācijas katastrofa un kriminālprocess
Kā nākamā VID ģenerāldirektora posteni ieņēma Nelija Jezdakova, kura līdz tam bija pildījusi ģenerāldirektora pirmās vietnieces un Galvenās nodokļu pārvaldes direktores pienākumus. Līdz tam viņa jau trīs reizes bija iecelta par VID ģenerāldirektora amata pienākumu izpildītāju. Pirmo reizi tas bija 2002. gada novembrī pēc Andreja Sončika atstādināšanas, otro reizi – 2004. gada aprīlī pēc Kārļa Ketnera atstādināšanas, trešo reizi 2009. gada oktobrī pēc Dzintara Jakāna atstādināšanas. 2010. gada 16. martā Ministru kabinets viņu apstiprināja VID ģenerāldirektores amatā.
Nellijas Jezdakovas laikā VID piedzīvoja arī skaļus skandālus. Pirmais bija saistīts tā dēvēto "VID datu noplūdes skandālu", kad 2010.gada sākumā atklātībā parādījās informācija par milzīga apjoma datu noplūdi no VID Elektroniskās deklarēšanas sistēmas, ko ieguva nereģistrētā organizācija "Ceturtās atmodas tautas armija" un Neo – IT speciālists Ilmārs Poikāns. Minētā organizācija publiskoja informāciju par atalgojumu dažādās valsts un pašvaldību institūcijās, un skaidrs, ka ieraugot atalgojuma apjomus, tauta "sašūmējās". Šis incidents apliecināja, ka VID nepievērš pietiekamu uzmanību datu uzraudzībai un drošībai. Tika ierosinātas disciplinārlietas un trim augsta līmeņa ieņēmumu dienesta amatpersonām piemēroja visai maigus sodus - algas samazinājumi par divdesmit procentiem.
Nelijas Jezdakovas laiks VID zināms arī kā "komunikācijas katastrofa" saziņā ar medijiem. Piemēram, pēc intervijas Latvijas televīzijas raidījumam De facto VID ģenerāldirektore žurnālistam Jānim Gestem nodeva sveicienu, ka viņš ir "svoločs". Pēc tam finanšu ministrs Andris Vilks Jezdakovai izteica brīdinājumu par nepieņemamu komunikāciju ar medijiem.
Tomēr skaļākais skandāls izcēlās pēc tam, kad Nelija Jezdakova 2013. gada jūnijā jau bija atstājusi amatu pēc pašas vēlēšanās. 2013. gada 13. augustā Jezdakovu aizturēja KNAB, un viņas dzīves vietā tika veikta kratīšana. Latvijas Televīzija toreiz ziņoja, ka Jezdakova zem tiesībsargu lupas nokļuvusi pēc kāda organizēta grupējuma aizturēšanas, kurš, no valsts prasot PVN atmaksu par fiktīviem darījumiem, ilgākā laika periodā apguvis pusmiljonu latu, un kura nelegālās darbības, iespējams, veiktas ar Jezdakovas ziņu. Grupējumu aizturēja VID paspārnē esošā Finanšu policija, bet vēlāk atklājās, ka nekādu Jezdakovas parakstu uz dokumentiem par firmai labvēlīgu lēmumu pieņemšanu nav. Pēc diviem gadiem KNAB pret Neliju Jezdakovu sākto kriminālprocesu izbeidza, bet bijušās VID ģenerāldirektores advokāte paziņoja: jau pašā sākumā bijis skaidrs, ka viņai inkriminētais noziegums ir pārpratums. Tomēr "pārpratums" Jezdakovai maksāja VID ģenerāldirektora ārštata padomnieces posteni. Tajā viņa tika pieņemta īsi pirms skandāla sākuma – 2013. gada 11. jūlijā, bet 19. augustā iesniedza atlūgumu.
Kukuļošanas, neskaidras izcelsmes naudas un “melnā saraksta” skandāli
Ināru Pētersoni 2013. gada 22 oktobrī Ministru kabinets VID ģenerāldirektores amatā uz pieciem gadiem apstiprināja pēc finanšu ministra Andra Vilka ieteikuma. Līdz tam Pētersone gandrīz 15 gadus bija vadījusi VID struktūrvienības, kuru kompetencē ir jautājumi, kas saistīti ar audita un nodokļu kontroles organizēšanu, veikšanu un nodrošināšanu. Tieši Pētersones laikā VID atklājās ne viens vien gadījums, kad VID darbinieki bija rīkojušies negodprātīgi, prasījuši un pieņēmuši kukuļus, kā arī līdzdarbojušies PVN izkrāpšanas shēmu organizēšanā. Atklātībā nāca arī informācija par aizdomīgiem naudas uzkrājumiem un aizdevumiem vairāku, tostarp arī augsta līmeņa, VID amatpersonu deklarācijās. Pēc skandāla sākuma Pētersone finanšu ministrei iesniedza tā saucamo VID darbinieku "melno sarakstu", kurā iekļauti 29 cilvēki. Tajā pašā laikā atzīts, ka atbrīvoties no, iespējams, negodprātīgajiem darbiniekiem VID būšot ļoti grūti birokrātisku iemeslu dēļ. Tika arī pieļauts, ka viens no instrumentiem negodprātīgu darbību novēršanai varētu būt darbinieku rotācija. Tagad VID tiek īstenota rotācija, kuras ietvaros citos amatos tiks pārceltas kopumā 39 VID amatpersonas, tostarp 22 dažāda līmeņa vadītāji.
Acīmredzot, pēdējo mēnešu notikumi Valsts ieņēmumu dienestā, pamatīgā mediju un sabiedrības uzmanība un, diplomātiski sakot, neviennozīmīgie vērtējumi gan par ģenerāldirektores, gan visa dienesta darbu tomēr pamudinājuši 30. maijā Pētersoni pieņemt lēmumu dienestu atstāt. Komentējot savu atlūgumu, šķiet, nu jau bijusī VID vadītāja piebildusi, ka dienestā pēc nesenajiem notikumiem "uzkrājusies nenormāla kolektīvā spriedze" un ka savu atlūgumu neatsauks. Te laikam vietā būtu piebilst, ka vairākas uzņēmēju un tirgotāju organizācijas, tostarp lielākā no tām – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera –, paudušas Pētersonei atbalstu, piešķirot viņai vēl iepriekš nekad nedzirdētu titulu: Pētersone ir labākā VID ģenerāldirektore, kāda Latvijai līdz šim bijusi. Bet bijušais finanšu ministrs Andris Vilks, pēc kura ieteikuma Pētersone arī kļuva par VID vadītāju, publiski paudis: spiedienu uz Pētersoni rada gan organizētā noziedzība, gan valdošais politiskais fons.