Nevar salīdzināt lielo un mazo darītavu jaudu: lielās ar savām tehnoloģiskajām iespējām no 100 kilogramiem iesala var iegūt vairāk galaprodukta nekā mazās, kas brūvē tumīgākus, biezākus dzērienus, atstājot dzērienā vairāk nepārraudzētas sausnas. Arī administrēt un pārvadāt milzīgu produkcijas partiju ir daudz lētāk nekā mazu apjomu. Turklāt Latvijā ražots iesals maksā vairāk, jo mēs pat pie labākās gribas nespētu sacensties ar tuvāko konkurentu cenām, ko nodrošina viņu milzīgais ražošanas apjoms. Priekšstatam – LATMALT maksimālā jauda ir 7200 tonnu iesala gadā, Lietuvas iesalnīca Maltosa saražo 30 000 tonnu, bet Somijas Viking Malt – 80 000 tonnu gadā.
Pēc mūsu aplēsēm, Latvijas alus darītāji un maiznieki kopā patērē vidēji 14 000– 16 000 tonnu iesala gadā. Ir skaidrs, ka vieni paši visu nepieciešamo apjomu pagaidām nodrošināt nevaram, tomēr uz to būtu jātiecas.
Pats galvenais iemesls, kāpēc mums būtu jātiecas uz intensīvāku ražošanu pašu mājās, ir pievienotā vērtība un ekonomiskā izaugsme. Alus ir daļa no mūsu kultūrvides, tas apdziedāts dainās, alus darīšana ir latviešu dzīvesveidam piederīga tradīcija, tāpat kā alum tik nepieciešamo miežu audzēšana.
Un tomēr ap 60% Latvijā izdzertā alus, tostarp alus ar Latvijas zīmoliem, tiek ievests no citām valstīm, jo ražošanas pārnešana uz ārvalstīm ir finansiāli izdevīgāka nekā ražošana pašu mājās. Latvijas uzņēmumu saplūšana ar starptautiskajiem koncerniem, no uzņēmējdarbības viedokļa, ir racionāla – ja viena rūpnīca nopērk jaudīgu bundžu pildīšanas līniju, tāda nav jāpērk piecām citām grupai piederošajām rūpnīcām, jo viena apkalpo pārējās, atliek tikai nomainīt etiķeti. Liela apjoma dēļ šāda produkcija ir lētāka un cena veikala plauktā ir mazāka.
Taču līdz ar cenu krītas arī alus vērtība. Nepietiek uzrakstīt uz etiķetes "īsts Latvijas alus", lai tas par tādu kļūtu. Un tomēr ne viens vien alus darītājs rīkojas tieši tā, pat ja viņa alus tapis no lietuviešu iesala un pildīts pudelēs igauņu rūpnīcā.
Latvijas alus darītāju kopiena ir neliela – mums ir vairāk nekā 60 darītavu, taču vairums no tām – maziņas. Konkurence ir milzīga, vietējais tirgus – mazs un, būsim godīgi, pārsātināts. Aina būtu pavisam citāda, ja visi alus baudītāji patērētu tikai uz vietas saražoto alu. Tas droši vien nekad nenotiks, taču nozarei klātos daudz labāk, ja tās spēlētāji arī vairāk turētos kopā.