Covid-19 pandēmijas laikā, kad jau gandrīz gadu tiek popularizēta uzturēšanās mājās un distancēšanās, sociālajā tīklā Facebook.com dažādās adītāju grupās tiek atrādīti darbiņi – cimdi, zeķes, džemperi. Solveigai Škaparei adīšana vienmēr bijusi sirdslieta, no hobija tā pārtapa par iespēju nopelnīt. Galvenais – nezaudēt radošumu un prieku par darba tapšanas procesu – tāds ir viņas padoms.
Adīšana vienmēr dominēja
Solveigas Škapares dzīvē laikam pirmais impulss adīšanai bija iespēja redzēt, ka rokdarbus mācējusi mamma, bet adīšanas prasmi Solveiga apguva nevis kursos, bet pašmācības ceļā – pētot žurnālus. ''Tas ir azarts – redzēt adījumu un mēģināt to realizēt, liekot klāt savas radošās idejas. Protams, arī uzslavas motivē. Pirmais pasūtījums, lai kaut ko uzadu, man bija jau četrpadsmit gadu vecumā,'' atceras Solveiga Škapare un turpina: ''Tā, ko saņēmu par šo adījumu, bija pirmā pašas nopelnītā nauda.''
Vispār jau pēc profesijas Solveiga Škapare ir bibliotekāre, beigusi Kultūras darbinieku tehnikumu. Pēc tam mācījusies divās augstskolās – gan Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, kur gūtās zināšanas šobrīd lieti noder, vadot savu biznesu, gan privātajā augstskolā SPPI, kur apguvusi grafisko dizainu. ''Bija tāds laiks, kad daudzi cilvēki būvēja mājas, un, kad četrus gadus biju to vien darījusi, kā interjerus zīmējusi, uzklausījusi, piedāvājusi un iekārtojusi, tad sapratu, ka vairs negribu citiem taisīt interjeru, ja nu vienīgi tikai pati sev. Taču tad sākās globālā finanšu krīze – tas bija 2008. gadā. Dzīvojot pa māju un klausoties radio, bieži tur izskanēja aicinājums – pievērsties uzņēmējdarbībai.
Sauklis – ''Tā ir jūsu lielā iespēja – sākt savu biznesu'' – bija populārs.
Es sāku domāt – ko gan varētu iesākt, ko es zinu, ko māku, kas man patiktu?'' stāsta Škapare un piebilst, ka ''tagad šim nodarbes veidam ir īpašs apzīmējums, to angliski dēvē par ''flow'' – dari to, kas sagādā prieku, un pati svarīgākā nav nauda, ko saņem par galarezultātu, bet gan prieks un gandarījums par darbības procesu''.
Soli pa solim
''Adīšana vienmēr bija glābusi mani no grūtām situācijām, jo esmu piepelnījusies, veicot privātus pasūtījumus draugiem un paziņām, bet, ja darbojies vienatnē, neiekļaujies organizācijā, kura tevi virza, tad pašam vien ''jāiet ārā'' un jāpaplašina savu adījumu pircēju loks. Kas atlika? Iet cilvēkos un piedāvāt savus adījumus,'' par ne tik vieglo uzņēmējdarbības sākumu stāsta Solveiga un piebilst: ''Tā tikai šķiet, ka esmu atvērta un komunikabla, bet patiesībā esmu vienpate – tāpēc jau varu adīt.''
Pirmais solis bija iešana pie draugiem un paziņām ar nelielu sporta somu, kurā salikti adījumi – cimdi, zeķes, šalles, cepures. Klientu loks veidojās, paplašinājās, nāca pasūtījumi, jo vislabākā jau ir tā reklāma, kas iet no mutes mutē.
Tad nākamais solis – kooperēšanās ar pazīstamiem rokdarbniekiem, lai varētu piedalīties tirdziņos. ''Pirmais tirgus, kurā piedalījos, bija Cēsīs Uzņēmēju dienās. Aizbraucu kopā ar dizaina studiju kursa biedreni. Es toreiz vienā dienā nopelnīju 65 latus un biju ļoti priecīga,'' stāsta uzņēmēja.
Nākamais solis bija atrast patstāvīgu tirdzniecības vietu. Ap 2011. un 2012. gadu amatniekiem un mājražotājiem nav bijis viegli iekļūt Kalnciema ielas tirdziņā, jo tur noteiktais līmenis bijis ļoti augsts. Solveigas adījumiem mazu vietiņu savā tirdzniecības teltī atvēlēja paziņa. ''Pircējiem bija interese par maniem adījumiem, un pieprasījums auga,'' skaidro adītāja. Drīz vien viņai bija jau pašai sava nojume un aprīkojums.
Nākamais solis bijis iekļūt Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū. ''Prece sāka krāties, un vajadzēja to realizēt. Piecus gadus piedalījos atlases konkursos, bet man vienmēr korekti atteica, ka darbi gan ir ļoti skaisti, bet tā neesot lietišķā māksla. It kā noteikumi tika ievēroti – adījumi bija no dabīgiem materiāliem – lins un vilna –, bet es mazliet stilizēju, lai būtu mūsdienīgs adījums. To kvalificēja kā moderno mākslu un piedāvāja piedalīties modernās mākslas izstrādājumu gadatirgū, kas notika augustā,'' stāsta Solveiga.
Kad nāca modē latvisko ornamentu šalles, tad, lai gan tādu viņai nav bijis, ''uz tā viļņa trāpījusi''. ''Pētīju ornamentus un šuvu tos uz adītām čībiņām, turklāt tās vēl arī filcēju.''
Ja amatnieks, mājražotājs vai rokdarbnieks ticis Brīvdabas muzeja gadatirgū, tad paveras plašas iespējas. ''Jutos gandarīta, kad reiz pienāca klāt muzeja direktore, priecājās par maniem darbiem un piedāvāja mainīt dislokācijas vietu – kaut kur tuvāk centram, jo biju pašā tirgus maliņā, vēl aiz grāmatu tirgotājiem. Teicu, ka man ir savi klienti, kas nāk un zina, kur mani meklēt. Nāk tie, kuri pirms gada kaut ko nopirkuši, un tagad atved savus draugus, radus un paziņas.''
Tad, kad pasūtījumu skaits pieauga, tika nodibināts mikrouzņēmums. Tieši šāda uzņēmuma forma tika izvēlēta nodokļu aprēķināšanas un nomaksas nosacījumu dēļ. ''Man bija divas darbinieces. 2016.–2018. gadā gāja kā karuselī, strādājām bez apstājas. Adītājas palīdzēja adīt lielos gabalus pēc piegrieztnēm, pati šuvu kopā, pārdevu tirdziņos,'' stāsta Solveiga. Kā punktiņš uz ''i'', kā pievienotā vērtība tapa arī adījuma noformējums – savs zīmols un vienlaikus iesaiņojums.
Pieredzes mācības
''Tagad, pagātnē atskatoties, varu teikt, ka biznesu vajadzēja sākt jau agrāk. Turklāt, ja man pirms gadiem desmit jau būtu šodienas pieredze, biznesu būtu veidojusi savādāk, vairāk orientējoties uz tirdzniecību internetā,'' teic Solveiga un piebilst, ka palēnām samazinot darba intensitāti.
''Es priecājos par procesu, savus darbus darinu vienā eksemplārā, taisu tos ar radošu baudu un pati priecājos,'' saka adītāja. Ja grib likt adījumus veikalā un tirgot internetā, tad vairāk uzmanības jāvelta ražošanas procesam, piemēram, jābūt vienādai dzijai, jāražo noteikti izmēri un liels skaits vienādu preču. ''Tas nav priekš manis. Ja man ir daudz dzijas, es nekad neadīšu trīs vienādus apģērba gabalus. Būs džemperis, jaka un veste, būs cits adījums, formas varietāte,'' skaidro Škapare.
Ar tirdzniecību internetā var nodarboties tad, ja darbi top ar adāmmašīnas palīdzību un vairumā. Ja ir oriģinālprece, tad to pārdot internetā ir problemātiskāk. Uzņēmēja nenoliedz, ka būtu vairāk jāpiestrādā pie interneta mārketinga, kas prasa laiku un pacietību. ''Es pārdodu jaku, man uzraksta e-vēstuli, ka grib tādu pašu, bet tādu pašu vairs nevaru uzadīt. Un negribu. Uzadu cimdus no pēdējās dzijas – un nevaru pieņemt pasūtījumu tādiem pašiem cimdiem. Ja sākšu ļoti reklamēties, nāks daudz pasūtījumu un nevarēšu vairs tikt galā. Un tad nu man pavisam nepatiktu,'' par saviem principiem stāsta adītāja.
Tieši tāpēc Solveigas ampluā ir tiešā pārdošana. ''Ar katru pircēju man patīk aprunāties. Kolēģes ir teikušas, ka man vajadzētu pieņemt kādu pārdevēju palīgu. Bet neviens cits jau nevarētu tik labi pārdot to, ko esmu izdomājusi. Es varu pircējam perfekti izstāstīt, kādu dziju izmantoju, kā adīju, kā izstrādājums pēc tam jāmazgā, jākopj. Un es varu parādīt, kā to nēsāt!'' aizrautīgi stāsta Škapare.
Gaida tirdziņu atsākšanos
Viss šajā adīšanas karuselī mainījās pagājušā gada pavasarī, kad sākās Covid-19 pandēmija ar visām izrietošajām sekām. ''Protams, konsultēšos ar grāmatvedi, kāda uzņēmējdarbības forma būs izdevīgāka, bet vislielākās izmaksas ir tieši darbiniekiem. Nākotnē pēc šā gada jūnija, kad mainīsies nodokļu politika, darbošos kā individuālais uzņēmējs, bet vispirms jau jāgaida, kad tiks atļauta tirdzniecība, jo pa šo laiku ir daudz saadīts, esmu arī internetā sakārtojusi mājaslapu www.ornare.lv un piedāvājumu vietnē etsy.com,'' stāsta Solveiga.
Taujāta par konkurentiem, viņa atklāj, ka par to ļoti domājusi, kad pie viņas sāka strādāt adītājas. Solveiga viņām deva adīt lielos darbus pēc piegrieztnēm, bet darinājumu pabeigusi pati. ''Piemēram, es varēju kādu detaļu aizstāt ar audumu, uzšuvu mežģīnes. Neviens jau nevar nokopēt krāsu kombinācijas! Kā jau teicu, ar adāmmašīnām varētu vairāk un ātrāk, bet tā ir cita kategorija – tiek saražota prece, kas ir visiem, nevis kādam konkrēti. Es palieku pie roku darba, savienoju kopā krāsas, miksēju dzijas un radu oriģinālu preci,'' skaidro Škapare.
Jautāju, vai ir arī tādi cilvēki, kas cilā adījumus, skatās un saka – ''vai, cik dārgi!''? Uzņēmēja zina stāstīt, ka pirms gadiem desmit bijušas kundzes, kuras tā teikušas un stāstījušas, ka pašas varot uzadīt. Tagad pircēji novērtē gan ideju, gan darbu, gan materiālu. Izejmateriāla medībās adītāja brauc arī uz kaimiņvalstīm, seko izpārdošanām, dažas oriģinālas lietas atrod zīmola Otrā elpa veikalos un sludinājumu portālos.
''Tagad sameklēju visas skaistās dzijas, kas palikušas tikai dažas ficītes – gan mohēras, gan efektdzijas, un lieku pa krāsām. Tas ir radošs process – salikt kopā, mainīt un skatīties, kas sanāk.''
Solveigas Škapares adījumos ir noslēpums – tos var dažādi valkāt, kombinēt. ''Par adījumu jādomā savādāk, nekā ierasts. Jaka nav domāta tikai vasaras vēsajiem vakariem. To velk arī pavasarī un rudenī. Piemēram, apakšā ir dūnu veste vai jaka ar kapuci, tad manis adītā jaka virsū. Es iesaku vesti vilkt kā āra apģērbu – virs mēteļa,'' stāsta adītāja un piebilst, ka ''adījumiem un adīšanai nav sezonas – tā nebeidzas ne ziemā, ne vasarā''.