Vai Jāņus svinēsim, dzerot ārvalstīs ražoto alu?

Tuvojas Jāņu laiks, kad Latvijā tradicionāli tiek baudīts alus. Tomēr alus darītāji ceļ trauksmi par to, ka mūsu valstī alus patēriņš samazinās, turklāt alus cienītāji pārsvarā izvēlas nevis vietējo, bet gan importēto produkciju. 

Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center (centru atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra UN Conference on Trade and Development, Eiropas Savienība (ES) un Pasaules Tirdzniecības organizācija) statistika rāda, ka 2022. gadā, neskaitot pundurvalstis, Latvija bija trešā lielākā alus importētāja pasaulē, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bet 2023. gadā, apsteidzot Īriju, Latvija ir kļuvusi par pasaules vicečempioni pēc alus importa uz vienu iedzīvotāju. 

Ko drīkst saukt par alu?

Pirmā alus standartizācija tika pieņemta Bavārijā jau 1516. gadā, nosakot, ka alū kā izejmateriālu raudzēšanai drīkst izmantot tikai un vienīgi iesalu kopā ar ieraugu, papildus izmantojot arī apiņus un ūdeni. Laika gaitā t. s. alus tīrības likums tika attiecināts uz visām vāciskajām zemēm. Lai Rīgā vai Liepājā ražoto alu varētu piegādāt Prūsijas pilsētām, bija jāievēro Vācijas standarts, tāpēc Latvijas alus rūpnieciskajā ražošanā ieviesa Vācijas prasības. Ražojot alu mājas apstākļos, brūvētāji vadījās pēc vietējām tradīcijām. Alum raudzēšanas procesā mēdza pievienot medu, dažādu graudaugu cieti, saldas ogas un citas piedevas. 

Mūsdienās alus definīcija ir daudz plašāka. Pret Vāciju 1987. gadā Eiropas Tiesu palātā pat tika celta prasība, pieprasot atvērt tirgu produkcijai no citām valstīm, kurās ražotāji alus brūvēšanas procesā pievieno ne tikai miežu iesalu, bet arī kukurūzu, rīsus, saharozi, glikozi, glikozes un fruktozes maisījumu u. c. (Verners Baltess Pārtikas ķīmija. Rīga, Latvijas Universitāte, 1998., 375. lpp.) Mūsdienās visā ES ir atļauts tirgot alu, kuram ir pievienotas dažādas pārtikas izejvielas, kā arī ES atļautās pārtikas piedevas un konservanti.