Atlikušajās 50 kalendārā gada nedēļās skoti mājas pamet, bruņojušies ar lietusmēteļiem un jakām, kuras retā gadījumā, parādoties saulei, ērti salokāmas "kabatas formātā". Veroties, kā brāzmainā vējā un lietū, ģērbušies teju zvejnieku cienīgā ietērpā, vietējie ar velosipēdiem minas pa stāvajām mazpilsētas ieliņām, šķiet, ka viņi mantojuši vismaz nedaudz no 1995. gada Holivudas grāvēja Drošsirdis/Braveheart varoņa un skotu vēstures leģendas Viljama Vollesa sparīgajām brīvības alkām… Vismaz cīnoties ar klimatiskajiem apstākļiem.
Lai gan klimata ziņā ne īsti svētīgas atpūtniekiem, tomēr brīvdienas Britu salu ziemeļos paver vismaz divas patīkamas laika pavadīšanas iespējas. Pārgājieni kalnos ir viena no opcijām, otra – lielāku un mazāku, industriālu un vēsturisku pilsētu apskate. Skotijas priekšrocība – uzkāpt tuvākajā klinšainajā kalnā un apstaigāt pilsētas centru, iegriežoties dažos muzejos, ir iespējams, neveicot lielus pārbraucienus un neplānojot katrai aktivitātei īpaši paredzētu ceļojuma dienu.
Varoņa mazpilsēta
Lielbritānijas kartē skotu identitātes trīsstūri iezīmē Glāzgova, Edinburga un Stērlinga. Pirmās divas komentārus neprasa – Edinburga tiek uzskatīta par kultūras pilsētu ar izteiktu viduslaiku vēstures klātbūtni pilsētvidē, savukārt Glāzgova ieguvusi industriālās attīstības centra godu. Stērlinga, lai gan šķietami neliela un ārēji atgādina vidusmēra Lielbritānijas mazpilsētu no vācu romantiskajām filmām, kopš 2002. gada ar karalienes Elizabetes II rīkojumu ir pasludināta par vienu no septiņām Skotijas lielpilsētām; būtisks šajā gadījumā ir divu angļu valodā sastopamo pilsētas apzīmējumu "city" un "town" nošķīrums. Agrāk bijusi Skotijas galvaspilsēta, tā tiek cieši saistīta ar jau iepriekš pieminēto nācijas varoni – drošsirdi Viljamu Vollesu.
Leģendas vēsta, ka Volless ir bijis kaismīgs savas nācijas neatkarības cīnītājs, kurš Skotijā tiek godināts kopš XIII gadsimta. Skotu varonis pasaules ievērību ieguva 90. gadu vidū ar aktiera un režisora Mela Gibsona gādību. Holivudas zvaigznes režisētais un paša izspēlētais drošsirdis saņēma piecus Oskarus, to vidū par 1995. gada labāko filmu. Šī vēstures drāma vēl joprojām nereti parādās "must see" (noteikti jāredz) listēs, taču tā iekļuvusi arī sliktāko "zelta vīru" saņēmušo darbu sarakstos. Drošsirža panākumi pagājušā gadsimta nogalē un vēl joprojām uz Skotiju, un īpaši Stērlingu, kur, kā stāsta vēstures liecības, vienu no nozīmīgākajām uzvarām neatkarības cīņās guvis Volless, vilina filmas cienītāju pūļus.
Piemineklis vīrišķībai
Varoņa zīmes Stērlingā, tāpat kā citur Skotijā, palaist garām nav iespējams. Suvenīru veikaliņos blakus tradicionālajiem kiltiem un citiem rūtotiem tērpiem un aksesuāriem atrodamas glāzītes, kartītes, magnētiņi un citi nieki ar kalniešu cilšu vārdiem, kuru vidū visvairāk pirktais neapšaubāmi ir Volless. Redzamākais pagodinājums skotu drošsirdim ir piemineklis, kas slejas Stērlingas tuvējos kalnos. Tā aprises, vismaz novērtējot XIX gadsimta vidū radīto pilsētvides objektu ar freidisku pieeju, nenoliedzami ir apliecinājums Vollesa vīrišķībai. Skulptūras pakājē ierīkotais muzejs ļauj apmierināt tūristisko interesi par skotu varoņa pa veikto. Taču jārēķinās – ja ceļš uz nacionālo lepnumu ved vēlā pēcpusdienā, var izrādīties, ka pieminekļa apskates laiks jau ir beidzies – lielākā daļa muzeju Skotijā tiek slēgta jau ap pulksten pieciem pēcpusdienā.
Tomēr pārgājiens, precīzāk, rāpšanās pa mēreni stāvu klinti un lavierēšana pa meža takām (ja izvēlaties interesantāko maršrutu, kas ved uz Vollesa pieminekli, nevis pa tūristiem ierīkoto "lielceļu"), ir tā vērts, pat ja kāpienā jāsamierinās ar uzmācīgām lietus šaltīm sejā, jo šis, tāpat kā jebkurš cits Skotijā iekarotais kalns, paver burvīgu skatu uz tuvāko apkārtni. Sulīgi zaļas ielejas, līkumotas, tomēr rāmas upes un viļņots, miglā tīts kalnu reljefs pie horizonta ir šīs Skotijas daļas raksturīgā ainava (ziemeļrietumos tā atšķiras), kurā nereti var sastapt dažādas dzīvās radības – labi paēdušas pelēkās vāveres, tramīgus trušus un prāvu skaitu gulbju. Tiesa, vācu romantisko filmu mizanscēnās plaši izmantotos aitu barus Britu salās pavadītajā nedēļā man tā arī neizdevās sastapt.
Doties prom no Skotijas, nenoskaidrojot ne nieka par Viljamu Vollesu, būtu kauna lieta (filmas Drošsirdis noskatīšanās ir obligāta!). Īso kursu Skotijas vēsturē bez maksas iespējams apgūt Stērlingas Smita mākslas galerijā – tajā ir tikai divas vidēji lielas izstāžu zāles, un vienā no tām ir satilpinātas visas nozīmīgākās nācijas vēstures zīmes, sākot ar akmens laikmeta artefaktiem, Vollesa vaska figūru un liecībām par viduslaiku tirdzniecības sakariem ar Baltijas valstīm un beidzot ar XIX gadsimta sudraba trauku un zirgu kopšanas piederumu kolekciju.
Kaismīgiem vēstures entuziastiem Stērlinga piedāvā apmeklēt arī vienu no "nozīmīgākajām" Skotijas pilīm (tiesa gan, cienīgais apzīmējums attiecībā uz pilīm netiek taupīts nekur šajā karalistes daļā). Iespējams, tieši tāpēc klīšana pa aukstajiem piļu mūriem atšķirībā no bezmaksas muzeju apmeklējuma liek šķirties vismaz no 14 sterliņu mārciņām.
Taču, pat ja nesanāk apskatīt tumšos viduslaiku mūrus no iekšpuses, Stērlingas, tāpat kā Edinburgas, vēsturiskā daļa savā būtībā ir viens liels vēlo viduslaiku muzejs. Kad klīstat pa šaurajām un stāvajām ieliņām, kuras vijas starp tumšajiem akmens ēku labirintiem, atduroties pret kādu gotikas stilā celtu baznīcu un tai pieguļošu kapsētu, kurā netrūkst klinšainā laukā saslietu eņģeļu statuešu, gar acīm nevilcinoties sāk skriet baisas XIX gadsimta gotiskās literatūras vai – jaunākās paaudzes gadījumā – Harija Potera sāgas ainiņas, kuras vēl vairāk paspilgtina nemīlīgie laikapstākļi.
Starp viduslaikiem un jauno pasauli
Kad Skotijas mazākā lielpilsēta kļuvusi par šauru, var apsvērt iespēju ar vilcienu doties uz Edinburgu vai Glāzgovu. Edinburgas centrā iespējams turpināt ceļojumu viduslaikos, savukārt Glāzgova savā arhitektūrā piedāvā izbaudīt XIX gadsimta industrializācijas augļus.
Tomēr novērtēt Edinburgu kā pilsētu, kurā iespējams iekarot kārtējo Skotijas kalnu ar "nozīmīgu" vēlo viduslaiku pili virsotnē, pa ceļam satiekot arī kādu vīrieti svārkos – tradicionālajos kiltos tērptu dūdu spēlmani –, būtu vairāk nekā negodīgi. It īpaši vasarā, kad pilsētā kūsā dažādu kultūras festivālu notikumu mutulis, jūnija beigās tiek aplaimoti kinomīlētāji, augustā baudu gūst arī pārējo mākslas veidu cienītāji Starptautiskajā Edinburgas festivālā.
Ja rodas vēlme izbēgt no samērā drūmās pilsētas arhitektūras, netālu no Edinburgas vēsturiskā centra slejas vēl viens "obligātais" apskates objekts – klinšaina kalnu kopa, kuras virsotne ieguvusi mītiskā karaļa Artūra vārdu. Nav pārsteigums, ka savas diezgan vieglās sasniedzamības dēļ Artūra krēsls ir iecienīts pārgājienu galamērķis tūristu vidū, vietējie kāpelēšanu pa kalnāju pacēluši citā līmenī, izmantojot tūristu iemītās takas par skrejceliņiem vakara sporta aktivitātēs.
Glāzgova atšķirībā no Edinburgas sagaida viesus ar XIX gadsimta otrās puses un XX gadsimta sākuma pilsētvides vērienu – pēc pagājušā gadsimta labākās gaumes celtiem gaišiem un stiklotiem vilcienu staciju paviljoniem un plašām perfektās rūtīs kārtotām ielām, kuru malās slejas daudzstāvu ēku rindas. Kad iemaldies Glāzgovas Laikmetīgās mākslas centrā, kurš apmeklētājiem piedāvā ne tikai baudīt mākslu, bet arī ieturēt branču modīgā kafejnīcā, vēl vairāk nostiprinās sajūta par Glāzgovas radniecību ar Ņujorku.
Krāšņā Glāzgovas Centrālā stacija ir mana mājupceļa sākumpunkts. Vilciens ved uz nelielo Prestvikas lidostu, kura gan vairāk atgādina nevis starptautisku lidojumu sākumpunktu, bet vietējo autoostu. Tāpat kā pie siera plauktiem Stērlingas lielveikalā Tesco, arī Prestvikā latvieši nav retums. Iekāpjot Ryanair lidmašīnā, man izdodas sajust teju mājīgo 15. trolejbusa sajūtu – spiešanās, cīņa par labākajām vietām un dzimtenē ierasto valodu mikslis. Pēc nolaišanās Rīgā pilots triumfāli paziņo, ka esam ielidojuši stundu agrāk – šis ir Ryanair lidojumu rekords! Laipni lūgti mājās, viesstrādnieki!