Pirms trim gadiem aizsākās projekts LIFE GoodWater IP. Tā galvenais mērķis ir mūsu iekšzemes ūdeņu kvalitātes uzlabošana, izstrādājot un ieviešot dažādus inovatīvus apsaimniekošanas un pārvaldības pasākumus, teic projekta vadītājs, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra eksperts Jānis Šīre.
Pie kādām iecerēm un plāniem šobrīd strādājat?
Turpinām darboties, lai uzlabotu Latvijas iekšzemes ūdeņu kvalitāti. Mūsu galvenais mērķis ir veikt dažāda veida demonstrācijas pasākumus sešās upēs (Aģe, Mergupe, Auce, Zaņa, Slocene un Ēda) un trīs ezeros (Papes, Lubāna un Saukas ezers). Šie pasākumi ir daudzveidīgi – gan fiziski darbi: dažādu mitrzemju, sedimentācijas baseinu izbūve un buferjoslu izveide; gan daudzas aktivitātes teorētiskā līmenī, piemēram, izstrādājot ezeru apsaimniekošanas plānus, notekūdeņu apsaimniekošanas stratēģiju un vides kvalitātes modeļus. Nākotnē plānots arī daļu no projekta rezultātiem iestrādāt kopējā Lauksaimniecības politikas dokumentā, jo lauksaimniecība diemžēl ir viena no nozīmīgākajām ūdens kvalitātes ietekmētājām. Tāpat arī liela daļa aktivitāšu tiešā veidā ir saistītas ar upju baseinu apsaimniekošanas plānošanu un ieviešanu, arī šī procesa uzlabošanu.
Pirmie divi gadi projektā bija paredzēti situācijas izpētei. Projekta ietvaros esam veikuši plašu monitoringu demonstrācijas objektos. Eksperti vairākas upes ir nobriduši visā garumā, veicot dažādas kartēšanas. Noslēdzoties izpētei, balstoties uz galvenajām atziņām par rīcībām kvalitātes uzlabošanai, šobrīd aktīvi notiek plānoto pasākumu projektēšanas darbi. Pirmais objekts, kurā darbi jau ir uzsākti, ir Mazupīte, kas savulaik tikusi meliorēta un dabā izskatās pēc taisnota grāvja, taču, tā kā tie bijuši gana sen, tad upe paspējusi dabiskoties. Ņemot vērā, ka melioratoriem noteiktā periodā šis objekts ir jāpārtīra, projekta ietvaros mēs pētām un demonstrējam, kā šo tīrīšanu veikt pēc iespējas saudzīgāk. Mazupītē ir augsts nārstojošo zivju skaits, tāpēc papildus upes gultnē tiks izveidotas vairākas zivju nārsta vietas. Vairākās citās upēs arī pilnā sparā rit projektēšana darbi.
Kāda šobrīd ir Latvijas iekšzemes ūdeņu ekoloģiskā kvalitāte?
Dažviet situācija nav tik slikta, kā sākotnēji licies, bet šeit nebūtu pamata pārāk lielam optimismam, jo tie ir tikai atsevišķi gadījumi. Kopsummā, ja skatāmies uz visu Latviju, ūdeņi pie mums tomēr nav tik labā kvalitātē, kā vajadzētu. Latvija atpaliek no vidējā labā ekoloģiskā stāvoklī esošu ūdeņu īpatsvara rādītājiem dažādās Eiropas valstīs. Ja vidēji Eiropā labā un augstā ekoloģiskā stāvoklī ir 40% ūdeņu, tad Latvijā tie ir 35%. Tas nozīmē, ka esam šo ūdeņu jautājumu atstājuši novārtā, un tagad mums ir jāpiedzen, lai līdz 2027. gadam visā Eiropā sasniegtu labu ekoloģisko kvalitāti visos iekšzemes ūdeņos. Visticamāk, tas nenotiks, taču mums noteikti ir svarīgi pietuvoties šim mērķim pēc iespējas vairāk.
Kādi ir galvenie faktori, kas ietekmē to kvalitāti?
Viens no galvenajiem faktoriem ir punktveida piesārņojums, kas nonāk, piemēram, no nepareizi vai nepilnīgi funkcionējošām attīrīšanas iekārtām, uzņēmumiem, kas novada neattīrītus notekūdeņus, vai individuālajām mājsaimniecībām. Projekta ietvaros plānojam veikt uzlabošanas pasākumus Engures ciemā, kur notekūdeņu attīrīšanas iekārtās tiks izbūvēta atšķaidīšanas tvertne, jo tur galvenā problēma ir mainīgais iedzīvotāju skaits ziemas un vasaras sezonās un augsts īpatsvars ar individuālajām sausajām tualetēm, kuras atsūknē un ved uz attīrīšanas iekārtām, bet, ja salīdzina ar ikdienas notekūdeņiem, tad izsūknētais materiāls ir ļoti toksisks. Ja to uzreiz ielaiž attīrīšanas iekārtās, tās pēc būtības pārstāj darboties. Tāpēc tvertnē vispirms notekūdeņus atšķaidīs un tikai tad novedīs uz iekārtām. Otrs objekts – Nākotnes ciems Jelgavas novadā, kur tiks izbūvētas pilnīgi jaunas attīrīšanas iekārtas, jo esošās ir sliktā stāvoklī.
Otra grupa ir tā saucamais difūzais jeb izkliedētais piesārņojums. Tas ir dažāda veida piesārņojums, taču uzsvars galvenokārt ir uz slāpekļa un fosfora savienojumiem, kas ūdeņos nonāk, piemēram, no drenāžas un meliorācijas sistēmām. Viena no lielām Latvijas nelaimēm ir tā, ka apmēram 60% no mazajām upēm ir tādā vai citādā veidā taisnotas, lai pēc iespējas ātri aizvadītu prom lieko ūdeni, nodrošinot efektīvāku lauksaimniecības un mežsaimniecības darbību. Problēma ir tā, ka jo ātrāk ūdens aiztek, jo mazāk tas attīrās. Tas nozīmē, ka barības vielas no tīrumiem, kur tās nonāk ar minerālmēsliem, izskalojas caur šīm drenu sistēmām, nonāk meliorācijas sistēmā, kas var būt arī taisnotas mazās upes, un caur tām tālāk ieplūst lielajās upēs un beigu galā arī Baltijas jūrā, kur novērojama visa veida aizaugšana un citi nevēlami procesi.
Trešā problēmu grupa ir hidromorfoloģiskie pārveidojumi, kas saistīti ar upju nepārtrauktību, – dažāda veida aizdambējumi, cilvēka vai dabiski veidoti šķēršļi. Tie var būt gan tuvākā, gan tālākā pagātnē būvēti dambji, dīķi, hidroelektrostacijas, gan arī bebru aizsprosti, akmens krāvumi, kas traucē zivju migrācijai un bieži applūdina vērtīgāko saldūdeņu biotopu – straujteces. Brīvi plūstošas upes ir tendence, uz kuru tiecas visā Eiropā.
Kas vēl nepieciešams, lai uzlabotu ūdeņu stāvokli?
Sabiedrībai kopumā būtu svarīgi apzināties, ka ūdens ir kopīgs resurss, kas principā nepieder nevienam, bet par tā kvalitāti atbildīgi esam mēs visi. Daudzos gadījumos nepieciešams paskatīties uz lietām nevis no cilvēka, bet vairāk no dabas skatupunkta. Piemēram, dīķis uz upes, kurā eju peldēties varbūt reizi gadā, vai tas tiešām ir vajadzīgs?! Parasti šādus dīķus būvē vietās, kur ir labs kritums un kur veidojas straujteces, kas upju gadījumā ir viens no visvērtīgākajiem biotopiem, nodrošinot gan ūdeņu bagātināšanos ar skābekli, dažādu augu un ūdens organismu daudzveidību, gan nārsta iespējas daudzām zivju sugām. Latvija nav izņēmums, jo arī citviet cilvēki stāv un krīt par savu uzplūdinājumu, šķērsli upē, jo nezina, ka var būt citādāk. Aicinājums būt atvērtākiem alternatīvām idejām, kas var dot uzlabojumus videi un labumu visai sabiedrībai. Ne tikai aizaugošs dīķis, bet upe kā atpūtas vieta, resurss, kur notiek dabas daudzveidības uzlabošanās procesi. Tikai tas arī palīdzēs labas kvalitātes ūdeņus saglabāt mūsu bērniem.
Kā šī gada sausā vasara atsaucas uz ūdeņu un mitrāju ekosistēmām?
Protams, negatīvi. Šis gads diezgan labi demonstrē klimata pārmaiņu ietekmi uz ūdeņiem un cik lielā mērā nākotnē tas var būt kā stresors. Saskaņā ar kopējām prognozēm dažādos klimata modeļos Latvijas teritorijā kopējais nokrišņu daudzums nākotnē palielināsies par 10– 15%. Ūdens upēs būs vairāk, taču, ja skatāmies detalizētāk, tad patiesībā šī nokrišņu daudzuma sezonālais sadalījums ir nevienmērīgs – lielākais mitruma pieaugums būs ziemas sezonā, jo ziemas būs siltākas, taču pavasaros un vasarās varētu tikt novēroti izteiktāki sausuma periodi. Tāpēc pieprasījums pēc upēs un ezeros pieejamā ūdens daudzuma palielināsies. Šādi sausuma periodi ir ļoti sarežģīts laiks, jo ne tikai samazina ūdens daudzumu, bet ūdens arī strauji uzsilst, samazinās tajā izšķīdušā skābekļa apjoms, kas noved pie dažādu nevēlamu organismu grupu, piemēram, aļģu un zilaļģu, savairošanos un kritiskākajās situācijās pat pie zivju slāpšanas. Ja mērķis ir sasniegt labu ūdens kvalitāti, mums būs jādara daudz vairāk, nekā to darām šobrīd, un nākotnē tas var mums prasīt daudz pūļu un resursu.