Apmeklētāju skaits dabas objektos pandēmijas laikā ir pieaudzis, kā rezultātā populārākie dabas tūrisma objekti ir noslogoti. Cilvēki tiek aicināti izvēlēties mazāk iecienītus maršrutus. Kā meklēt un plānot savu pārgājiena maršrutu?
Vispirms jau jāizvēlas tā vieta, uz kurieni vēlaties doties. Ja braucam attālāk no Rīgas, tad nav tik traki. Lielais noslogojums ir 50 km rādiusā ap lielajām pilsētām. Var jau meklēt mazāk zināmas takas, taču neaizmirsīsim, ka mums ir 500 km garš jūras krasts. Šobrīd, kad vēl nav sezonas, mums ir desmitiem kilometru tukšas pludmales. Līdzīgi ir ar mežiem. Internetā var atrast daudz resursu attiecībā uz kartogrāfisko materiālu. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir tūkstošiem vēsturisku karšu. Mūsdienās ir pieejamas arī precīzas satelīta kartes. Saliekot kopā desmit dažādu karšu, zinot, ko vēlas apskatīt, ikviens var izplānot pats savu pārgājiena maršrutu.
Šobrīd Lauku ceļotājā turpinām izstrādāt garo distanču takas. Esam izveidojuši Jūrtaku un turpinām to veidot arī Lietuvā. Tāpat turpinās Mežtakas pilnveide. Ja saskaitām kopā šo abu taku kilometrāžu, tie ir aptuveni 3560 km, ko iet. Šīs takas nav jānoiet vienā piegājienā no starta līdz finišam. Katra taka ir sadalīta pa vienas dienas posmam. Katrs pats izlemj, cik posmu gatavs vienā reizē nostaigāt.
Jūs esat piedalījies daudz un dažādu tūrisma ceļvežu un maršrutu izveidē. Kā top tūrisma ceļvedis, un kā notiek jaunu maršrutu meklēšana?
Viss top uz iepriekšējo zināšanu bāzes. Gan Mežtaka, gan Jūrtaka jau bija izstaigātas gadu desmitiem sen. Un, piemēram, ceļveža Lauku labumi izveide aizsākās jau gandrīz pirms 20 gadiem. Tas bija brīdis, kad laukos sāka attīstīties mazā uzņēmējdarbība. Mazie uzņēmēji un zemnieku saimniecības tūrismu ieraudzīja kā vēl vienu veidu, kas viņiem var palīdzēt realizēt savu produkciju. Kopš brīža, kad Lauku ceļotājs sāka šo iniciatīvu, mājaslapā Celotajs.lv ir pieejamas ap tūkstoš dažādām zemnieku saimniecībām.
Viss top, dabā apsekojot objektus un iesaistot vietējo sabiedrību. Gan Mežtaka, gan Jūrtaka tika noieta kājām kopā ar vietējo pašvaldību un tūrisma informācijas centru darbiniekiem, vietējiem gidiem, uzņēmējiem, novadpētniekiem u. c. Tikai sadarbībā ar vietējiem cilvēkiem var tapt šādi vērienīgi maršruti.
Pagājušajā gadā sākām arī jaunu iniciatīvu. Izveidojām nacionāla mēroga komisiju, kas piešķir zīmīti Gājējiem draudzīgs tiem uzņēmumiem, kas gaida gājējus un priecājas par tiem. Kritēriju sistēma nav sarežģīta, bet tur ir daži knifiņi, kas tieši gājējiem ir svarīgi. Šobrīd Latvijā ir 104 vietas, kam piešķirta šī zīmīte.
Lai arī iepazīt Latvijas dabu ir vērtīgi, taču lielajai apmeklētāju plūsmai ir arī savi mīnusi, piemēram, dabas postīšana un atkritumi. Kā ilgtermiņā aizsargāt unikālo dabas mantojumu, vienlaikus ļaujot sabiedrībai to baudīt un izzināt videi draudzīgā veidā?
Pandēmijas laikā esmu staigājis pa tuvējiem Rīgas mežiem, un šie meži ir pilni ar atkritumiem, bet tie nav tādi atkritumi, ko nes līdzi apmeklētāji. Tie ir būvgruži, veci televizori, riepas un pat dīvāni. Jāņem vērā arī tas, ka dabā dodas dažādas cilvēku kategorijas – ne tikai tūristi un atpūtnieki, bet arī sēņotāji, ogotāji, makšķernieki un mežcirtēji kaut ko aiz sevis atstāj. Jāzina, kas ir tie, kas rada šos atkritumus, un tad jāskatās, kā tikt galā. Ja runājam par antropogēnām slodzēm, tās, protams, ir, bet atkal – ar ko salīdzinām. Neesam jau mēs Nīderlande ar vislielāko cilvēku blīvumu Eiropā, kur tiešam tas cilvēku skaits, salīdzinot ar mums, ir milzīgs un pandēmijas laikā takās bija simtiem un tūkstošiem cilvēku.
Mežtaka iesaka doties pārgājienā gar Gaujas krastiem. Ja salīdzinām pagājušā gadsimta plostnieku laikus, kad Gaujas krastos bija plostnieku stacijas un industriālie uzņēmumi, šobrīd gājējs ar mugursomu nerada pat ne mazāko daļu no tās slodzes, kas kādreiz ir bijusi. Ja salīdzinām šo pandēmijas periodu ar dažiem gadiem pirms tā, antropogēnā slodze ir pieaugusi speciāli veidotās dabas takās, skatu torņu un daudzu dabas objektu tuvumā. Taču, ja salīdzinām ar XIX un XX gadsimta mijas industriālo attīstību Latvijā, ar padomju laika megabūvēm un cīņu ar dabu, purvu un mitrāju nosusināšanu, minerālmēslu bēršanu no lidmašīnām, padomju armijas darbību un citām to laiku cilvēku ietekmēm uz dabas vidi, ekoloģiskā pēda, ko šobrīd gājēji atstāj dabā, ir samērā ļoti niecīga.
Latvija ir bagāta ar daudz skaistām un gleznainām vietām. Kur jūs ieteiktu doties šajā pavasarī?
Jau iepriekš minētās divas gargabaltakas: Mežtaka un Jūrtaka. Jūras krasts vienmēr ir interesants. Arī mežā ir skaisti. Sāk ziedēt lazdas, dzied cīruļi, var vērot pirmās pavasara sēnes – Austrijas agrenes. Latvijā, lai kur arī dzīvotu, tuvākais mežs atrodas vien pusstundas gājiena attālumā. Arī no Rīgas centra līdz tuvākajam mežam kājām var nokļūt 30–40 minūšu laikā. Mums ir paveicies, ka nav jāsēžas ātrvilcienā un jādodas simtiem kilometru attālumā, lai nokļūtu līdz mežam!