Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava eksperti četru gadu garumā veikuši pētījumu par oglekļa uzkrājumu vecās jeb pāraugušās audzēs. Tā kā mežam ir nozīmīga loma klimata pārmaiņu mazināšanā, nodrošinot oglekļa uzkrājumus augošos kokos un koksnes produktos, bija svarīgi iegūt trūkstošo informāciju par vecajām audzēm, kuru platība kā Latvijā, tā visā Eiropā kopumā pieaug.
Svarīgi saprast, kas notiek mežos
Pētījuma mērķis bija novērtēt oglekļa uzkrājumu vecās jeb pāraugušās, saimnieciskās darbības ilgstoši neietekmētās priedes, egles, bērza un apses mežaudzēs salīdzinājumā ar pieaugušām audzēm un briestaudzēm. Kopumā uzmērītas un analizētas 117 pāraugušas mežaudzes.
"Kādēļ svarīgi saprast, kas notiek vecos mežos? Šis jautājums aktualizējas saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanas politiku. Katrai ES valstij ir savs klimata, t. i., oglekļa piesaistes, palielināšanas un/vai emisiju mazināšanas, mērķis, arī Latvijai. Katrai piesaistītajai oglekļa tonnai (precīzāk – CO2 ekvivalentam) ir sava tirgus cena. Ja iespējams piesaistīt vairāk, nekā ir mērķis – tas var būt papildu ieņēmumu avots, ja mazāk – zaudējumu. Tādēļ svarīgi zināt, cik CO2 emisiju un piesaistes notiek Latvijā un kā piesaisti veicināt. Situāciju papildus sarežģī tas, ka tikai daļu no meža pienesuma ir iespējams attiecināt uz klimata mērķi. Līdz ar klimata pārmaiņu mazināšanas mērķi arvien svarīgāks kļūst oglekļa uzkrājuma mežā raksturojums. Varētu teikt, ka katra oglekļa tonna ir no svara! Uzskaitēm jābūt precīzām, tādēļ tās pārbauda daudzi kontrolieri gan nacionālā, gan Eiropas līmenī. Katram skaitlim jābūt pamatotam. Meža monitoringa ietvaros mēs regulāri apsekojam mežus, iegūstam informāciju par audžu parametriem, kā, piemēram, koku dimensijām (augstums, diametrs), koku sugu izplatību, meža veselību u. c. Tos izmantojam par pamatu oglekļa uzkrājuma raksturojumam. Tomēr atsevišķos aspektos nepieciešami papildu dati, pētījumi. Viens no šādiem aspektiem ir oglekļa bilance, uzkrājums vecās mežaudzēs. Par to ir salīdzinoši maz datu ne tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā," saka Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava zinātniskā asistente, Eiropas klimata pakta vēstniece Latvijā Daiga Zute.
Samazinās līdz ar audžu vecumu
Pētījuma rezultāti liecina, ka pusi no kopējā ekosistēmas oglekļa uzkrājuma mežos ar minerālaugsnēm – kā pāraugušās (47–59%), tā pieaugušās (46–54%) audzēs – veido dzīvie koki, kas ir lielākā oglekļa krātuve. Laikā starp pieaugušo uz pāraugušo audžu stadiju, kas skujkokiem pētījuma ietvaros bija vidēji 93 gadi un lapukokiem vidēji 58 gadi, oglekļa uzkrāšanās mežaudzēs turpinājās. Lielāko papildu oglekļa uzkrājumu (skujkoku audzēs vidēji 61%, lapukoku audzēs 82% no kopējā pieauguma) šajā laika periodā nodrošināja koku biomasas pieaugums.
Lai arī oglekļa uzkrāšanās pāraugušās mežaudzēs turpinās, tomēr pētījuma rezultāti parādīja, ka vecās, pāraugušās audzēs ikgadējais oglekļa uzkrājums dzīvo koku biomasā un atmirušajā koksnē ir būtiski mazāks nekā pieaugušās audzēs un briestaudzēs. Tātad ogleklis turpina uzkrāties, tikai lēni. Turklāt tas samazinās līdz ar šo audžu vecuma palielināšanos arī tad, ja attiecīgās sugas un vecuma koki joprojām saglabājas kā dominējošais meža elements: tātad audze nav cietusi vētrā, ugunsgrēkā vai gājusi bojā cita iemesla dēļ.
"No klimata konvencijas viedokļa mūs interesē, kā efektīvi uzkrākt oglekli. Pamatojoties uz iegūtajiem datiem, varam modelēt dažādus apsaimniekošanas scenārijus. Piemēram, ja mums ir 80–100 gadu veca mežaudze, mēs varam izlemt turpināt to audzēt vēl 90 gadu – tikpat ilgi, cik tā jau ir augusi. Kāds būtu rezultāts? Turpmākos 90 gadus tā turpinātu uzkrāt kaut kādu oglekļa apjomu, taču vidējais oglekļa uzkrājums gadā būs par 20– 40% zemāks nekā tad, ja mēs izlemtu par labu atjaunošanas cirtei un jaunu koku stādīšanai. Ja mēs gaidītu atkal 100 gadu un vēlreiz veiktu atjaunošanas cirti šajā teritorijā, mēs iegūtu krietni labākus oglekļa uzkrājuma rezultātus nekā tad, ja neko ar šo audzi nedarītu. Protams, ar nosacījumu, ka mūsu nolūks ir efektīvāk piesaistīt oglekli. Neapgalvojam, ka tā nepieciešams darīt visās teritorijās. Mūsu pētījuma mērķis ir iegūt, apkopot un analizēt datus, kas parāda, kāds rezultāts sagaidāms tam vai citam lēmumam un rīcībai. Radīt zinātniski pamatotu bāzi, lai lēmumi tiktu pieņemti, balsoties uz pierādītiem un pārbaudāmiem faktiem, nevis mītiem vai minējumiem. Rezultāti liecina, ka turēt mežu, lai tas vienkārši tur būtu, tas nav efektīvs oglekļa uzkrājuma veids," skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Āris Jansons.
Taču jāņem vērā, ka ogleklis nebūt nav vienīgais kritērijs, pēc kura vērtēt meža vecuma ietekmi uz dabu kopumā un ilgtermiņā. Kā zināms, veci meži ir neaizstājamas bioloģiskās daudzveidības krātuves un tiem ir nozīmīga loma dabā!
Vairāk oglekļa uzkrāj briestaudzes
Pētījums parāda, ka audzes vecums būtiski ietekmē vidējo ikgadējo oglekļa uzkrājumu. Lielākais ikgadējais uzkrājums un mazākā starpība starp vecuma grupām konstatēta apsei un bērzam (ikgadējais oglekļa uzkrājums samazinās no pieaugušām uz pāraugušām audzēm vidēji par 18%), mazāks uzkrājums un lielāka starpība (samazinājums par 37%) – priedei un eglei. Līdz ar to varam secināt: ja zemes resursu izmantošanā kā primārais mērķis tiek noteikts maksimizēt oglekļa uzkrājumu, to efektīvāk iespējams nodrošināt ar relatīvi īsāku aprites ciklu.
"Katram kokam ir savs mūžs. Ja runājam par skujkokiem, tad tas ir ļoti garš. Tajā pašā laikā ir daudz ārējo faktoru, kas ietekmē, vai šie vecie koki turpinās augt pat tad, ja cilvēks ar savu saimniecisko darbību neveiks nekādas izmaiņas. Mūsu reģionā skujkoku izdzīvošanu ietekmē lielākoties vējš un mizgrauži. Ir apkopoti dati par Eiropu, kas parāda, ka no pagājušā gadsimta vidus, bet īpaši – no tā beigām, līdz mūsdienām vētru biežums nepārtraukti palielinās. Tas nozīmē, ka pat tad, ja atstāsim 100 gadu vecu audzi, domājot, ka vēl pēc 100 gadiem mūsu pēcteči atradīs tajā vietā 200 gadu vecu audzi, tā tas var nebūt. Ja nākotnē mazināsies ugunsgrēki, mizgrauži, vētras, nebūs plūdu un ekstrēma sausuma, kokiem neuzbruks patogēni, tad šo audzi varēsim arī pēc 100 gadiem ieraudzīt, taču realitātē, visticamāk, saglabāsies tikai kāda daļa no šīs audzes. Taču šādā audzē vienalga būs mazāks oglekļa uzkrājums nekā tādā, kurā tiktu veiktas divas aprites šajā laika periodā," stāsta Āris Jansons.
Svarīga ir atbilstoša datu analīze
Pētījumā tika iegūti Eiropas mērogā unikāli dati par oglekļa uzkrājumu pāraugušās lapukoku audzēs un būtiski paplašinātas zināšanas par šī elementa uzkrājumu pāraugušās skujkoku audzēs. Iegūtā informācija būs nozīmīgs atbalsts, vērtējot dažādu stratēģisko un politisko lēmumu ietekmi uz kopējo ekosistēmas oglekļa uzkrājumu mežos.
"Jāpiebilst, ka mežaudžu dati ir pamats visam, taču svarīga ir arī šo datu detalizācijas pakāpe. Bieži vien tie tiek vispārināti Eiropas līmenī, aizmirstot, ka katrā valstī, klimatā situācija var atšķirties. Tādēļ svarīgi ir nacionāla mēroga pētījumi. Mums ir nepieciešams zināt, kādi procesi, ietekmējošie faktori raksturīgi tieši mūsu, Latvijas, apstākļos. Dažreiz rodas pārpratumi. Ja nopublicē, piemēram, pētījumu par Grieķiju, jāsaprot, ka to uzreiz nevaram pilnā mērā attiecināt uz visām Eiropas valstīm, īpaši Latviju, kur salīdzinoši ar Grieķiju ir ļoti atšķirīgi meža augšanas apstākļi. Ir atsevišķas tendences, kuras ir iespējams vispārināt Eiropas līmenī, bet šeit jābūt ļoti uzmanīgam. Informāciju par mežu stāvokli nevar vienkāršot un vispārināt, ir jāiedziļinās katras valsts konkrētā situācijā," piebilst Daiga Zute.
Jāsaimnieko atbildīgi
"Vēlos uzsvērt, ka esam atbildīgi par oglekļa uzkrājumu, jo kopā ar Skandināviju mums ir liels mežainums (šajā reģionā ap 50–70%). Ja skatāmies uz klimata pārmaiņu kartēm nākamajos 100 gados, tad Vidusjūras reģionā kļūs arvien karstāk un sausāk, būs arvien vairāk ugunsgrēku, bet pie mums klimata pārmaiņu kontekstā tomēr saglabāsies meža augšanai un mērķtiecīgai audzēšanai labvēlīgāka situācija. Tāpēc mūsu reģions būs tas, kur šo oglekli mežā varēs efektīvāk uzkrāt, nekā to varēs paveikt Dienvideiropas valstis. Ir pašsaprotami, ka mežā mums ir jāsabalansē dažādas sabiedrības intereses un mērķi. Mums ir svarīgi nodrošināt zināmu daudzumu meža teritoriju dabas aizsardzībai. Bet, lai nodrošinātu arī klimata pārmaiņu mazināšanas mērķu sasniegšanu, var būt nozīmīgi citās platībās saimniekot intensīvāk. Meža nozarei ilgtermiņā ir iespējams sasniegt dažādos izvirzītos mērķus, bet tas prasa izvērstus, uz datiem balstītus lēmumus," uzsver Āris Jansons.