Uzņēmumi pasaulē aizvien biežāk apzinās, ka plastmasai, kas slāpē vidi un ne vienmēr pakļaujas otrreizējai pārstrādei, agri vai vēlu būs jārod alternatīva. Zinātnes prāti meklē jaunus risinājumus iepakojumam kā pasaulē, tā tepat Latvijā.
Nepārpakoties
"Ne vienmēr, piemēram, kartona iepakojums būs zaļāks par plastmasas iepakojumu – to nosaka daudz un dažādi apstākļi. Cik resursu tiek patērēts iepakojuma saražošanai, kāds ir to izmantošanas ilgums un vai to iespējams izmantot atkārtoti, kādas ir pārstrādes iespējas un sadalīšanās ilgums dabā? Piemēram, ir pat veikti pētījumi, kuros pierādīts, ka papīra maisiņu ražošanā tiek patērēts vairāk enerģijas un tie parasti ir smagāki par plastmasas maisiņiem, kas nozīmē, ka to ekoloģiskā pēda šajās fāzēs ir pat lielāka nekā plastmasas maisiņiem. Tāpēc nevar vispārināt un vienkāršoti nosaukt kādu labāko un videi draudzīgāko iepakojuma materiālu, bet jāskatās viss to dzīves cikls un attiecīgās alternatīvas," skaidro a/s Latvijas Zaļais punkts vides pārvaldības vadītāja Laura Berga.
Tāpēc, raugoties no aprites ekonomikas un ekodizaina principiem, arī Latvijas uzņēmumiem un patērētājiem videi visdraudzīgākā izvēle būtu pēc iespējas iztikt bez liekā iepakojuma, izvērtējot, kuros gadījumos vispār prece jāiepako un vai ir videi draudzīgākas alternatīvas, piemēram, vairākkārt lietojams iepakojums (auduma maisiņi, stikla burkas un trauki u. tml.).
Ražotāja galvenais uzdevums ir produktu nepārpakot un izmantot iepakojumu tikai tādā apjomā, lai tas nodrošinātu funkcionalitāti transportējot, uzglabājot un piedāvājot tirdzniecībā.
Protams, ir iepakojuma veidi, kuru pārstrāde šobrīd ir ierobežota, bet ir iespēja tos, piemēram, izmantot kā kurināmo materiālu, ko pēc tam sadedzina īpašās krāsnīs, iegūstot enerģiju.
Iepakojumos tik ierasto burbuļplēvi ražo no polietilēna. Materiāls ir pārstrādājams arī Latvijā – Eco Baltia grupas polimēru materiālu pārstrādes rūpnīcā Nordic Plast. Kā norāda Laura, arī šajā gadījumā galvenais, vai vienmēr ir pamatota burbuļplēves lietošana un daudzums. Burbuļplēves var aizvietot ar papīru un tā strēmelēm, taču svarīgi, ka arī šie materiāli tiek izmantoti atkārtoti vai nonāk pārstrādē. Attiecībā uz polimēru iepakojumu galvenās problēmas, kas šobrīd ir pārstrādātājiem, ir to neskaitāmie veidi un dažādie sakausējumi, kas apgrūtina to sašķirošanu un pārstrādi. "Polimēru materiālu izstrādes industrija attīstās straujāk, nekā pārstrādes industrija spēj visus šos materiālus izpētīt un piemeklēt tehnoloģijas to pārstrādei, nodrošinot kvalitatīvu otrreizējo izejvielu. Taču nozares ekspertiem ir skaidrs, ka aizvien pieaugs spiediens arī uz iepakojuma ražotājiem, aicinot viņus meklēt un izmantot ilgtspējīgākus risinājumus, kā arī ražot iepakojumu no otrreizējām izejvielām," skaidro Laura.
Eksperimentē ar dabā atrodamo
Tiecoties uz atbildīgu rīcību iepakojuma nozarē, ieskicējot 2019. gadā sagaidāmās tendences, pasaules ekspertu vidē izskan tādi aicinājumi kā izmantot mazāk materiāla, izmantot atjaunojamu materiālu, kas nācis no dabas, materiālu, kas sadalās dabā, izmantot tādu, ko var pārstrādāt vai lietot ilgi citos veidos.
Minimālisms ir modē arī iepakojuma jomā. Turklāt, jo vieglāks iepakojums, jo mazāk materiāla patērē tā ražošanai un mazāk degvielas arī pārvadāšanai – mazāks slogs zemeslodei un lētāki pārvadājumi.
Jaunus iepakojuma risinājumus nozare vēl tik plaši nepiedāvā, jo jebkura jauna tehnoloģija nozīmē noteiktu cenu.
Pirms gada februārī Nīderlandē durvis vēra pirmais pārtikas veikals Eiropā, kur neviens no vairāk nekā 700 produktiem nav iepakots plastmasā. Ja tur nav plastmasas, noteikti ir kaut kas cits, turklāt ne vienmēr tas būs papīrs, kartons vai stikls. Iepakojumi jau tagad top no kaņepēm, ātraugošā bambusa, cietes. Ierastā putuplasta vietā plauktos parādās produkti, kas iepakoti ASV uzņēmuma Ecovative sēņu micēlija putuplastā, turpretī Japānas, Spānijas un pat Lietuvas pētnieki burbuļplēves vietā jau sāk piedāvāt idejas želejveidīgam, tekstūrainam aļģu materiālam, kas rodas, augstā temperatūrā apstrādājot jūraszāles.
Arī blakusprodukti no banāniem, kokosriekstiem, graudaugiem, zālājiem, skujkokiem, sildot, kausējot un pildot veidnēs, var pārtapt bioplastmasā. Biopolimēri var tikt izgatavoti no kukurūzas vai kartupeļu cietes, arī no cukurniedrēm. Tā, piemēram, šo gadu ar jauninājumu produktu iepakojumos uzsāk arī pašmāju kosmētikas uzņēmums Madara Cosmetics, iepazīstinot ar pirmo matu kopšanas līdzekli Grow, kura iepakojums tapis no cukurniedru un skujkoku blakusproduktiem.
Iepērkoties pasaules vegānu kafejnīcu tīklā tās internetkafejnīcā Freshii, izvēloties opciju Zaļā misija, pirmā lieta, kas parādās, ir iepakojums. Te lielākā daļa iepakojumu izgatavoti no kartupeļu un kukurūzas želejsveķiem.
Mainās ieradumi
Pasaulē patērētājs, atvieglojot savu izvēli, jau meklē uzņēmumus, kas domā ilgtspējīgi. Ja uzņēmums inovācijām iepakojuma jomā nav gatavs, liela nozīme ir arī mazākiem soļiem. Mainās ne tikai iepakojuma materiāli, bet arī ražotāju un patērētāju attiecību modelis. Iespējams, drīzumā sagaidīsim piedāvājumu saņemt atlaidi, ja plānojam atdot atpakaļ preces iepakojumu. Tāpēc arī iepakojuma ražotāji spriež, kā radīt tādu iepakojumu, ko nepārstrādājot var lietot vairākkārt.
Apavu ražotājs Viupax radījis trijstūrveida prizmas iepakojumu, nošķeļot lieko, tukšo platību, tā ietaupot materiālu, vietu un turklāt vēl piedāvājot idejas, kā šī kaste var turpināt savu dzīvi, piemēram, bērnu rotaļās, pārdzimstot robotos vai kosmosa kuģos.
Iepakojums, kur ražotājs jau padomājis par tālāku tā izmantošanu pircēja dzīvē, ir solis pretī atbildībai pret izlietoto materiālu un naudu, ko pircējs atdod par pirkumu.
Pārtikas produktu jomā pētniekiem ir izaicinājums rast risinājumus gan iepakojuma apjoma samazināšanai un ilgtspējīgiem risinājumiem, gan arī tam, lai iepakojuma samazinājums neveicinātu bojātas pārtikas apjomu pieaugumu, bet ideālā gadījumā pārtikas atkritumu daudzums samazinātos. Piemēram, Latvijas Lauksaimniecības universitātē tiek pētīts, kā inteliģentie iepakojumi reaģē uz dažāda veida pārtikas produktu apriti.
Turpretī Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta zinātnieki izstrādā tehnoloģiju videi draudzīga termoiepakojuma izgatavošanai no Latvijā ļoti plaši pieejamā skuju koku zaleņa – smalkiem zariņiem un skujām, kas uzskatāmi par mežizstrādes atlikumu. Ierasti to izmanto šķeldas ražošanai, zemsedzei, lai sliktos laikapstākļos tehnika varētu pārvietoties pa mežu, kā arī medicīnai un farmācijai nepieciešamu ķīmisko vielu ieguvē. Turpretī zinātnieki uzskata, ka zalenis jāizmanto pilnībā, radot vienlaikus vairākus augstas pievienotās vērtības produktus, piemēram, pēc skuju ekstraktvielu iegūšanas ekstraģēto materiālu, kas pārsvarā kļūst par bioloģisko atkritumu, var izmantot siltumizolācijas materiāla ražošanai. Tā no skuju koku zaleņa un organiskas saistvielas ir iespējams ražot siltumizolācijas materiālu – dažādu preču pārvadāšanai piemērotu termoiepakojumu, kas spētu pasargāt preci no ārējās temperatūras svārstībām pārvadāšanas vai uzglabāšanas laikā un būtu izturīgs pret mehāniskiem bojājumiem. Tas būtu alternatīvs un zaļš risinājums ierastajām putuplasta kastītēm, piemēram, siltas pārtikas līdzņemšanai no kafejnīcas vai pārtikas veikaliem, kas neradītu nelabvēlīgu ietekmi uz klimatu, vidi, veselību, turklāt sadalītos dabā.
Lūkoties vietēji
Domājot par videi draudzīgāko iepakojumu, ko šodien varam izvēlēties Latvijā, biedrības Ekodizaina kompetences centrs vadītāja Dr. sc. ing. Jana Simanovska aicina ņemt vērā divas lietas: pirmkārt, konkrēto izejvielu pieejamību savā valstī un, otrkārt, to, vai konkrētais iepakojums šai valstī ir pārstrādājams.
Var šķist, ka, izvēloties bioloģiski noārdāmu iepakojumu, esam ar zaļāku sirdsapziņu, taču, izrādās, ne vienmēr. "Bioloģiski noārdāmais iepakojums ir divējāds. Viens sadalās, nonākot jebkurā komposta kaudzē, bet cits spēj sadalīties tikai pie noteiktiem apstākļiem. Līdz ar to, ja izvēlamies bioloģiski noārdāmu iepakojumu, bet nenododam to atbilstošai kompostēšanai, problēma netiek atrisināta. Protams, ja šāds iepakojums kāda iemesla dēļ tomēr nonāk dabā, tas ir mazāk kaitīgi, nekā ja tas būtu ierastais plastmasas maisiņš," skaidro Jana, paužot pārliecību, ka nacionālā mērogā iepakojuma jautājums ir risināms, sadarbojoties iepakojuma ražotājiem un atkritumu apsaimniekotājiem, lai saprastu efektīvākos un videi labvēlīgākos risinājumus. Ekodizaina kompetences centra nesen veiktais pētījums Baltijas valstīs uzņēmumu vidē atklāja, ka to attieksmi pret vides jautājumiem lielākoties diktē rūpes par vidi un likumu prasības, tirgus spiedienu neminot kā vienu no noteicošajiem rīcības maiņā vides jautājumos. Ja pašreizējā situācijā kāds ražotājs domā par ilgtspējīgāku iepakojumu, tad bieži vien tā ir izglītotu un atbildīgu uzņēmēju personiska motivācija, ne valsts līmenī plānota darbība, piemēram, pārskatot iepirkumu kritērijus.
Pēc Janas domām, zaļākās izvēles iepakojuma jomā pašreiz ir jācenšas iegādāties pēc iespējas mazāk iepakojuma, piemēram, izvēloties beziepakojuma veikalus, kur pircēja prātu nepārslogo iepakojumu košums, bet var koncentrēties uz nepieciešamā produkta iegādi, vai – nākamajā solī – iepakojumu, kas ražots no atjaunojamiem resursiem.