Raimonds ar ģimeni, kas pēc bērnības Tukuma laukos tagad dzīvo Āgenskalnā, pēc brīvdienām laukos mēdz apsvērt pat zirga iegādi, un Daces ģimene, kas pirms pusotra gada dzīvi Jelgavā nomainīja pret ikdienu Mērsragā, ļaujot bērniem mācīties dabu aci pret aci ārpus pilsētas ielām.
Atgriezties bērnības ritmā
Zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveida aizsākums triju dēlu (septiņi, pieci un divi gadi) tēvam Raimondam Celmam meklējams jau agrā bērnībā, nevis mūslaiku pilsētnieku aizvien augošajā interesē par to. Jau tad, augot laukos Kurzemes apkaimes mežos, no tēva un vectēva celtniecības darbu atgriezumiem tapa meža namiņi. Tos būvējot, reizēm gadījās aizmirst paēst, bet, iekurkstoties vēderam, maltīte tapa no tā, kas bija atrodams laukos – reizēm turpat mežā, reizēm pie tuvākajiem kaimiņiem. Tagad Raimonds kā sociālās uzņēmējdarbības veidotājs sācis kustību Zero Waste Brothers, kas no ražotāju atlikumiem, pārpalikumiem celtniecībā un kokrūpniecībā rada jaunus mājokļus un to iekārtojumu.
Bez šaubām, zaļā filosofija ir arī ikdienas dzīves pamats paša Raimonda ģimenē, kas lielākoties aizrit Rīgā, Āgenskalnā, nedēļas nogales pavadot laukos Zosēnos: no pārdomātas un atbildīgas pārtikas izvēles un tās lietošanas līdz atkritumu samazināšanai un otrreizējai pārstrādei, no apģērba iegādes "otro roku" veikalos līdz mājokļa apkurei, kur krāsniņām un plītij par kurināmo izmanto galdniecības atgriezumus vai mežā salasītus kritušu koku zarus. "Ikdienā domājam par visu, ko un kā lietojam, kā pārvietojamies. Ņemot vērā, ka esam pieci cilvēki un vēl kaķis, arī transporta izvēlē skatāmies, kāds auto kādam mērķim racionālāk izmantojams. Lai arī ir pašiem savs auto, mēdzam paziņu lokā ar transportlīdzekļiem mainīties, tā efektivizējot to lietošanu un līdz ar to resursu patēriņu atkarībā no ieceres, kurp un kādā sastāvā jādodas. Turklāt vienmēr ir arī gatavs velosipēds ar lielajām somām, ko izmantot kopā ar bērniem," teic Raimonds.
Uzskatot ēdienu par degvielu, Raimondam tā izvēle balstās svaigā, maksimāli bioloģiskā pārtikā, turklāt iegādājoties to tiešās pirkšanas pulciņos, tirgū vai pie zemniekiem: "Ēdam to, kas sezonā pieejams. Kāda raža, tā dzīvojam. Ja ir ābolu vai ķirbju gads, tie mūsu ēdienkartē dominē vairāk. Tēju plauktā ir tas, kas savākts pļavā. Lielākoties plānojam maltītes vienai vai divām dienām, paši gatavojam, bet no tā, kas paliek pāri, mēdzam gatavot arī sautējumus, kuru vienmuļumu bērnu priekam atdzīvina ar košu salātlapu vai rīvētu burkānu virsū. Tā izvairāmies no pārtikas atkritumiem."
Mācīties netraucēt dabu
Plānošana un komunikācija – tās ir divas pamatlietas ikdienā, bez kā neiztikt, vēloties dzīvot pēc iespējas zaļāk, mazinot savu ekoloģisko pēdu pasaules takās.
Domājot, vai ir vērts bērnus ņemt līdzi arī uz veikalu, izlemts to darīt, jo tikai tā var iemācīt izvēlēties nepieciešamo. Ja gadās nokļūt lielveikalā, kāre pēc košajām rotaļlietām tiek aizvietota ar priekšlikumu nofotografēt iekāroto mantu un censties vēlāk to pašiem izgatavot no pieejamajiem materiāliem, kas atrodami mājās vai dabā. Turklāt bērni kļūst aizvien labāki iepirkšanās palīgi, jo spēj produktu klāstā pamanīt ne vien bioloģiskos produktus, bet arī atrast to gardumu, kur ir mazāk cukura nekā citos.
"Ar bērniem mācāmies kopā dabas likumus. Esam nonākuši pie secinājuma, ka daba var iztikt bez mums, bet mēs bez tās gan ne. Vienojāmies, ka darīsim tā, lai pēc iespējas mazāk tai traucētu," stāsta Raimonds, kas jaunajām ģimenēm iesaka pēc iespējas biežāk ar bērniem doties dabā, pat ja tā ir tikai stunda, tā ir visai ģimenei ļoti vērtīga. It īpaši Latvijā, kur daba sezonāli mainās un cilvēks var mainīties tai līdzi, pats sevī topot aizvien tuvāks dabai.
Tuvākais kaimiņš – pļava
"Kopš bērnu piedzimšanas, dzīvojot īrētā dzīvoklī Jelgavas centrā, vairs nejutāmies ērti. Improvizētajā pagalma rotaļu stūrītī pulcējās iedzērāji, smilšu kastē nokārtojās kaķi, tai blakus zālājā – suņi. Ātri sapratām, ka tas nav labākais, ko bērniem piedāvāt. Mums ar vīru kā piepilsētas un lauku bērniem ir skaistas bērnības atmiņas par rotaļām drošā un zaļā vidē," tā pārcelšanos no Jelgavas uz Mērsragu skaidro Ērika (6) un Elīzas (3) māmiņa un bērnu aksesuāru zīmola Paff radītāja Dace Lāce un piebilst, ka šo lēmumu ļāva pieņemt pašas un vīra Jura nodarbošanās nozarēs, kur darbu var ņemt līdzi jebkur.
"Bijām gatavi dzīvot jebkurā Latvijas pusē, bet daudzus variantus atlikām, izvērtējot vietējo skolu kvalitāti. Mērsrags piesaistīja ar jūru un skaisto dabu. Arī vietējie iedzīvotāji atstāja ļoti labu iespaidu. Plašums ap apskatīto māju uzreiz pārliecināja, ka tā ir mūsu vieta: tuvākais kaimiņš tagad ir pļava, izejot ārā skatienam ir kur ieskrieties. Līdz ar to arī domas raisās radošāk nekā pilsētā, skatoties pretējās mājas sienā. Pārceļoties uz laukiem, bijām gatavi arī skarbākiem apstākļiem, bet drīz sapratām, ka te nekā netrūkst, ir ārsti, veikali, vidusskola un, kas šobrīd ir visaktuālākais, brīnišķīgs bērnudārzs, kurā bērni rotaļājas priežu mežā un dodas pastaigās gar jūru," atceras Dace.
Pārcelšanās uz laukiem mainījusi ģimenes dzīvesveidu: sākot no laika, kas tiek pavadīts svaigā gaisā, līdz pārtikas izvēlei. "Protams, neiztiekam bez dārza. Tas gan netiek kopts nolūkā gādāt krājumus ziemai, bet jau divas vasaras mums bijusi pilna siltumnīca ar tomātiem, mazliet kabaču, zirnīšu, zemeņu un pa drusciņai no visa cita, kas pašiem vislabāk garšo. Pilsētā dzīvojot, ir pašam sev nodarbošanās jāmeklē, bet šeit atliek vien iziet ārā un darbi paši nāk pretī. Esam apguvuši un turpinām apgūt daudz jauna, jo daudz ko pašam izdarīt ir ātrāk un lētāk, nekā saukt palīgā speciālistus. Lai nebiedētu tos, kas dzīvi laukos vēl tikai plāno, gribu teikt, ka darbu ir tik, cik pats sev tos sagādā. Arī paši tiecamies teritoriju ap māju iekārtot tā, lai sakopta apkārtne neprasītu vairāk enerģijas, cik mums ir,» stāsta sieviete. Pašam savs koks Izmaiņas bērnu ikdienā it īpaši novērojamas vasarā, kad bez ilgas ģērbšanās var skriet ārā jebkurā dienas laikā. Daces dēls sapņoja, ka viņam reiz būs pašam savs koks, kurš nebūs jādala ar svešiem puikām. Nu viņam savu koku ir pat vairāk, turklāt ar pievienoto vērtību: ķiršiem, plūmēm un āboliem.
Salīdzinot pilsētas un lauku dzīvi, Dace atzīst, ka pilsētā visur varējis nokļūt kājām, auto stāvēja pagalmā kā piemineklis, bet laukos pagaidām nākas pārvietoties tikai ar auto, jo attālumi ir maziem bērniem kājām neizstaigājami, bet uz velosipēda bagāžnieka divus bērnus vienlaikus īsti nevar uzsēdināt.
"Cenšamies pēc iespējas samazināt atkritumu apjomu, daudzas lietas izmantojam otrreizēji. Nereti nevis pērkam jaunas mēbeles, bet atjaunojam vecas. Daudz mēbeļu tiek izmests tikai novecojušā dizaina dēļ. Ar nelielu piepūli tās var pārvērst par īstām interjera pērlēm, kas savā izturībā vēl trīsreiz pārdzīvos jaunās no kokskaidu plātnēm ražotās mēbeles. Turklāt mums ir sava kanalizācija, savs ūdens no akas. Tas liek vairāk aizdomāties par videi draudzīgiem tīrīšanas līdzekļiem," stāsta Dace un nobeigumā piebilst, ka ir cilvēki, kas, laukos dzīvojot, joprojām visus lūžņus norok zemē, bet ir arī tādi, kas Rīgas centra dzīvoklī krāj organiskos atkritumus, lai vēlāk tos aizvestu uz mazdārziņu.
Anonīms