Zemes dzīļu dāvana
"Jebkurā lauku akā, ja vien tā tiek lietota un kopta, ir tāds pats ūdens kā avotā," apgalvo ģeologs, Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Dainis Ozols. Visbiežāk Latvijas avoti ir ar augstu kaļķa un palielinātu dzelzs saturu, par kuru liecina rūsas krāsas nogulsnes.
Avoti plūst no ūdens nesējslāņiem – smilšakmens, dolomīta, grants nogulumiem. Visbiežāk – stāvās nogāzēs. Smilšakmens upes krastā kustas, un pie noteikta ūdens līmeņa parādās avots. Lielākoties avoti rodas, ja iežiem ir ūdeni necaurlaidīgi māla starpslāņi. Tad nu virs tiem krājas ūdens, kas plūst ārā. Kāpjošo avotu iztekas vietā ūdens plūst vertikāli, jo necaurlaidīgajos slāņos ir kāda plaisa. Latvijā izplatītāki ir krītošie – tie plūst horizontāli vai tek lejup pa nogāzi. Savukārt slāņveida avots veidojas no līdzās esošām nelielām sūcēm, kam satekot vienuviet veidojas strauti.
Avota ūdens garšu nosaka ūdens sastāvs. Samērā droši var lietot no smilšakmens slāņiem plūstošo dzidravotu ūdeni – tam nav ne garšas, ne smaržas, ne arī krāsas. Izteiktas garšas nav arī kaļķavotu ūdenim. Iztekas vietā redzamas kaļķa nogulsnes. Ja avots tek pa dolomītu klinti vai stāvu krauju, to sauc par staburagu.
Samērā drošs ir artēzisko avotu ūdens, kas nāk no dziļākiem zemes slāņiem, virs kuriem atrodas vismaz viens necaurlaidīgs iežu gulums. Tam raksturīga vienmērīga temperatūra un intensīva plūsma. Visriskantāk dzert no gruntsūdens avotiem, kurus baro virsējos zemes slāņos uzkrātais ūdens. Tie ir atkarīgi no nokrišņu daudzuma, turklāt pakļauti augstam piesārņojuma riskam.
Samērā bieži sastopams dzelzsavotu ūdens, kas izplūst no smilšakmens iežiem. Saprātīgos daudzumos dzert drīkst, bet garša ir ne visai laba. Avoti, kas iztek no ģipsi saturošiem iežiem, Latvijā sastopami reti. Ūdens ir negaršīgs, rūgts.
Lai gan ar stipru piegaršu un nelāgu puvušu olu smaku, visizslavētākie ārīgai un iekšķīgai dziedināšanai ir sēravoti. Balti, zaļi, dzelteni un sarkani vizuļojošās baktēriju kolonijas izplūdes vietā rada krāšņu iespaidu. Tomēr ir arī avoti, kuros ir ļoti maz minerālvielu, piemēram, Vaidavas pusē tie tek caur balto smilšakmeni, kas izskalots jau senākos laikos. Tāds ūdens ir mīksts un saldens.
Veselības vietā – vēdersāpes
Ja dzer avota ūdeni, jāņem vērā, ka tā drošības pārbaude ir apsaimniekotāju izvēle. "Vienīgais avots, kuru ik gadu analizējam par valsts naudu, ir Aglonas svētavots pirms Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem augustā," stāsta Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR direktora vietniece laboratoriju jautājumos Olga Valciņa. Būtu ļoti nelāgi, ja cilvēki masveidā saslimtu ar vēdera infekcijām. Aglonas svētavotā cilvēkam kaitīgs piesārņojums pārbaudēs nav konstatēts. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka kaut kas var gadīties, – tā var būt vienreizēja caurplūde, piemēram, govs gājusi garām un ūdenī nonākuši ekskrementi.
Tieši fekālais piesārņojums ir avotu ūdens biežākā problēma, taču kaitējumu var nodarīt arī lauksaimniecībā izmantojamie pesticīdi un mēslojums. Mikrobioloģisko piesārņojumu izraisa dažādas baktērijas, no kurām biežāk sastopamās cilvēka veselības kaitnieces ir koliformas baktērijas Escherichia coli (E. coli) un zarnu enterokoki (nūjiņas), kā arī vīrusi, kas izraisa vēdera infekcijas, kuru izpausmes var būt caureja, vemšana, vēdersāpes. Ar avotu ūdeni var dabūt arī atsevišķus hepatīta veidus un pie ļoti nelabvēlīgas apstākļu sakritības norīt vienšūņus – amēbas vai džiardijas –, kas izraisa grūti ārstējamu caureju.
"Drošāks dzeršanai ir ūdens, kas nācis no dziļiem slāņiem, un par to liecina nemainīgi zema ūdens temperatūra un ūdens plūsma. Aukstā ūdenī baktērijām grūti izdzīvot, tomēr piesārņojums var rasties virszemē, tāpēc jāpaskatās, kas notiek ap avotu, vai apkārtne ir sakopta un tīra, vai tuvumā nav lauksaimniecības platību, māju, sauso tualešu," pamāca Olga Valciņa.
Avota ūdens priekšrocība ir garša. Atšķirībā no krāna ūdens tas nav mērojis garu ceļu cauri caurulēm ar bioplēvju apaugumu un tam nav pievienoti dezinfekcijas līdzekļi.
Piesārņojums arī slavenos avotos
Pirms lietot avota ūdeni, der painteresēties pie apsaimniekotāja, vai tas vērtē ūdens drošību. Piemēram, Priekuļu novadā ir četri populāri avoti – Raibačavots Liepā, Spāriņu avots Jaunraunā, Mežavots Priekuļos un Dukuru avots Priekuļu pagastā. "Mēs jūtamies atbildīgi par savu iedzīvotāju veselību, tāpēc, mainoties laikapstākļiem, vismaz divas reizes gadā vai biežāk pasūtām ūdens analīzes," stāsta domes priekšsēdētāja Elīna Stapulone.
Ne vien pašvaldības mājaslapā un Facebook kontā, bet arī pie avotiem tiek izvietotas norādes par ūdens nekaitīgumu. Elīna Stapulone gan neslēpj, ka nereti cilvēki brīdinājuma zīmes sabojā, nolauž un tās atkal jāatjauno. Trīs avotos problēmu nav, bet Dukuru avotā regulāri tiek konstatētas E. coli. Ja baktērijas nonākušas ūdenī, tādā pašā veidā tur var nonākt arī citi patogēni mikroorganismi, kas izraisa saslimšanas. Savukārt Siguldas novada pašvaldības pārziņā ir tikai Nurmižu avots, bet novada teritorijā ir vairāki populāri avoti. "Reizi gadā vasaras beigās pēc lietavām, kad piesārņojuma risks ir visaugstākais, mēs pasūtām mikrobioloģiskā piesārņojuma analīzes," stāsta domes pārstāve Sindija Brikmane. "Neskatoties uz rezultātiem, esam izvietojuši brīdinājuma zīmes gan pie Nurmižu avota, gan citu īpašnieku avotiem, iesakot nedzert nevārītu ūdeni. Ūdens kvalitāte ir atkarīga no laikapstākļiem un citiem faktoriem un var mainīties ik dienu." Šogad analīzes vēl nav veiktas, taču pērn Nurmižu, Princešu, Kaļķugravas un Ancīšu gravas avotos konstatētas E. Coli baktērijas. Arī Līvkalna– Sateseles, populārajā Gūtmaņalas un Latvijas visjaudīgākā avota – Saltavota – ūdeņos konstatēta zarnu enterokoku klātbūtne.