Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +17 °C
Daļēji saulains
Svētdiena, 21. jūlijs
Meldra, Meldris, Melisa

Zīmīgā Svētupes lībiešu upurala

Unikāls dabas un kultūrvēstures piemineklis Vidzemē.

Kuplinot Lībiešu mantojuma gadu, Latvijas Arheologu biedrība par 2023. gada arheoloģisko pieminekli izraudzījusies Svētupes lībiešu upuralu. Šī vieta ir īpaša ne vien lībiešu kultūrtelpā Vidzemē, bet arī pētniekiem – šis dēdējošā smilšakmens atsegums uzskatāms par pirmajām Baltijā atklātajām zīmju klintīm.

Monētas, kauli un spalvas

Lai arī, atskatoties tālā pagātnē, zināms, ka latvieši bijuši pagāni ar tiem raksturīgām ieražām ziedošanā elkdievībām, līdz šim Latvijā upuralas pētnieki konstatējuši vienīgi lībiešu apdzīvotajās teritorijās – Svētupes, Salacas, Gaujas un Īģes upes krastos. Svētupes krastos Lībiešu upurala ir vienīgā zināmā ala. Līdz ar to tā uzskatāma par unikālu liecība, kas atklāj senās sakralitātes iezīmes tieši lībiešu kultūrtelpā Vidzemē. 

Svētupes upurala Latvijas alu izpētes hronikās ierakstījusi savu vārdu ar to, ka tieši te dzimusi Latvijas alu uzmērīšanas metodoloģija. Šī ir vieta, kur dabas pētnieks Guntis Eniņš savulaik, 1971. gadā, sāka sistemātisku Latvijas alu izpēti, veicot alas uzmērīšanu un izstrādājot neiegruvušo atzarojumu plānus. Turklāt tieši togad Svētupes upuralā pirmo reizi Baltijas valstīs pētnieki atklāja smilšakmens virsmā ieskrāpētas senas zīmes – klinšu rakstus, sauktus dažādos vārdos, arī par petroglifiem, senburtiem, senrakstiem. Tādējādi Svētupes upurala bija aizsākums jaunai kultūrvēstures pieminekļu grupai – zīmju klintīm – ne vien Latvijas, bet pat Baltijas mērogā. Vēl aizvien Latvijā šī ala ir uzskatāma par vietu, kur atrodas lielākais ar gadskaitli datēto XVII–XVIII gadsimta sienās iegrebto zīmju skaits. 

Pēc gada pūlēs attīrīt aizgruvušo alas priekštelpu Guntim Eniņam pievienojās ģeologs Viktors Grāvītis: tad ar ugunsdzēsēju sūkņa palīdzību Svētupē tika ieskalotas tonnas smilšu, tā paverot bagātīgu darba lauku jau arheologiem. 2023. gads ir iezīmīgs ne tikai ar lībiešu mantojuma godināšanu ANO Starptautiskajā pirmiedzīvotāju valodu desmitgadē (2022–2032), bet arī ar vēl vienu būtisku faktu. Svētupes upuralas arheoloģiskā izpēte arheologa Jura Urtāna vadībā veikta tieši pirms piecdesmit gadiem – 1973. gadā – kā pirmie sistemātiskie izrakumi Latvijas alā, kas vainagojās ar raženu atradumu klāstu. 

Te atrastas vairāk nekā seši simti dažādu laiku monētu (pat viltotas), arī bronzas gredzeni un saktiņas, apģērbu aizdares āķīši, pogas un zvārgulīši, dzelzs naglas, baltmāla pīpju fragmenti, kaula adata, bišu vaska gabaliņi. Arheologi uzgājuši arī liecības par alā ziedotiem dzīvniekiem un pārtiku – zaķu, aitu, mencu un vistu kaulus un olu čaumalas. Atradumu datējumi iesniedzas pat XIV gadsimtā. Juris Urtāns norāda, ka dzīvnieku kaulu pētnieki apstiprinājuši, ka visi atrastie putnu kauli pieder vistveidīgajiem, kas saskan arī ar rakstītajos avotos atrodamajām ziņām par gaiļu ziedošanu alā, savukārt zīdītāju kauli – sivēnam, jēram, kumeļam jeb nepieaugušiem dzīvniekiem.

Šajā vietā arheoloģiskas izpētes nolūkos arheologu grupa atgriezusies arī pirms desmit gadiem – 2013. gadā. Togad pētnieks Sandis Laime veica visu Svētupes upuralas zīmju dokumentēšanu un reģistrēja arī alā redzamos XVII gadsimta tūristu atstātos uzrakstus, kam līdzīgi līdz tam bija redzēti tikai Gūtmaņalā. Tieši tūristu uzraksti saka priekšā, kuros laikos ala bijusi pieejama ziņkārīgajiem viesiem, bet kuros – klusēja aizbrukusi. Seno zīmju vidū ir dažādi krusti, tostarp slīpie krusti un apļa krusti, arī dažas jumja zīmes un pat lietuvēna krusts: gan aizsardzības zīmes, gan auglības zīmes. 

Nodzēstās laika liecības

Svētupes upurala, kas iegūlusi desmit metrus augstā smilšakmens atsegumā, atrodas desmit kilometru attālumā no Salacgrīvas, Svētupes krastā pie Kuiķuļu mājām. Tā savulaik veidojusies, kad ūdens pakāpeniski izskalojis ceļu devona perioda smilšakmens klintī. Kopš 2001. gada valsts nozīmes kultūras piemineklis Svētupes lībiešu upurala – kulta vieta ir iekļauts arī aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu sarakstā.

Sandis Laime norāda, ka Lībiešu upurala šobrīd piedzīvo sava "alas mūža" vecumdienas, līdz ar to unikālā vieta vēl jo vairāk ir saudzējama. Smilšakmens ar savu mīksto "raksturu" ir nenoturīgs nogulumiezis, un upurala, laikam ejot, ir mainījusi veidolu. Lūkojoties teju divus gadsimtus senā Tērbatas Universitātes vēstures profesora Fridriha Kruzes zīmējumā, kas uzskatāms par senāko alas attēlu, secināms, ka deviņpadsmitajā gadsimtā alai vēl bijusi viena kopēja ieeja.

Bargākās ziemās Svētupes upuralas ieeju mēdz aizsegt pat leduskritums, kļūstot par dabas radītu fotosienu. Taču, tam kūstot, līdz ar ūdeņiem ieeja tiek aizskalota ar smiltīm. Ziemās smilšakmens alas Latvijā ir ziemošanas vietas sikspārņiem, kuri ir aizsargājami dzīvnieki. Iztramdot sikspārņus no ziemas miega, cilvēks rada draudus to izdzīvošanai. 

Lai saudzētu unikālo kultūrvēsturisko vietu no cilvēka ietekmes un tālākas dēdēšanas, alu pētnieki parūpējušies par iespēju tajā paviesoties virtuāli – dodoties digitālā izlūkgājienā ar 3D modeļa starpniecību. Tiem, kuri vēlas ielūkoties alas vēsturē, vērtīgs ieskats būs 2016. gadā iznākusī pētnieku Sanda Laimes un Jura Urtāna uzrakstītā grāmata Svētupes lībiešu upurala, kas ļauj Svētupes lībiešu upuralu ieraudzīt ne tikai kā dabas objektu, bet arī kā kultūrvēsturisku objektu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Samazinās lauku putnu populācijas

Lauksaimniecības intensifikācija izraisa bioloģiskās daudzveidības samazināšanos Eiropas lauksaimniecības zemēs, tostarp Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kuras līdz šim ir uzskatītas pa...

Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena