Apgūstot praktisko dizainu un darbojoties šajā jomā, pēc bērna ienākšanas ģimenē Inga Bērente izlēma fokusēties uz vienu lietu – uz savējo. Inga pārstāv mazo amatnieku "cilti". Viņas roku darinātas, citu dzīvē iepeld Latvijas upēs un ezeros sastopamās zivis. Tie ir zivju tematikas interjera dizaina priekšmeti, kurus iecienījuši gan mazi, gan lieli un kuri top tikai pēc pasūtījuma un lielākoties no dabīgiem materiāliem.
No kurienes dzima simpātijas pret zivju pasauli?
Kopš dzimšanas esmu dzīvojusi Ogres upes krastā, laukos. Bērnībā gājām uz upi makšķerēt zivis. Daba man vienmēr bijusi tuvu. Pēc televīzijas raidījuma noskatīšanās radās interese pētīt nēģus. Nēģu mazuļi jeb ņurņiki arī dzīvo Ogres upē, ierokas smiltīs. Uzzināju, kā viņi migrē uz jūru un atpakaļ, ka nēģim ir trešā acs, ka viņš jutīgi uztver gaismu, līdz ar to pa dienu guļ, bet naktīs ceļo. Aizrāvos!
Tolaik gatavoju rokassprādzes no ādas, man bija garas ādas strēmelītes pelēkā tonī, un pamēģināju izgatavot nēģi. Šuvu ar veco Singer šujmašīnu, kura jāgriež ar roku. Brālis tolaik darbojās ar elektroniku, un viņam krājumā bija magnēti. Izdomājām ielikt ādas nēģim mutē magnētu, tā atgādinot īstu apaļmutnieku – zivi, kas māk piesūkties. Ar šo nēģi arī viss aizsākās. Vēlāk pievienojās bute. Bija vēl citi eksperimentos tapuši abstrakti nieciņi, ar ko aizbraucu uz Kalnciema tirdziņu, kas man izrādījās liels grūdiens turpinat un attīstīties cilvēku lielas intereses dēļ.
Dabisko materiālu izmantošana ir pašas ierosme vai pircēju prasība?
Sākotnēji zivis tapa no dabīgās ādas. Kad pēc devītās klases no Kokneses skolas devos mācīties uz Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, gribēju izvēlēties mācības ādas nodaļā. Mamma toreiz jautāja, vai visu dzīvi gribu taisīt vāciņus pasēm un atslēgu piekariņus. Padomāju un aizgāju uz stikla nodaļu. Likteņa ironija, beigās tik un tā atgriezos pie ādas, izgatavojot no tās dizaina lietas.
Apzinoties nepieciešamību ražot lielākos apjomos, nokļuvu ādu izstādē Itālijā un sapratu, ka tas ir dārgs risinājums, kuru tobrīd nevarēju īstenot. Pēc tam sāku pati zīmēt ilustrācijas, radoši domājot, kā savu ideju īstenot savādāk. Tā ilustrācijas nonāca līdz drukai, kas arī prasīja izmēģinājumus ar dažādām drukas tehnikām, audumiem, ražotājiem. Lai nav tā, ka, divas detaļas liekot kopā, ir nesakritīgas krāsas, – lai butes ir brūnas, nevis sarkanas.
Dabiskie materiāli ir mana apzināta izvēle, jo man ir svarīga vide, kurā dzīvojam, un apziņa, ko atstājam pēc sevis. Savu produktu pildījumos nelieku tikai dabīgo materiālu, jo ir cilvēki, kam tas izraisa alerģiju vai kuri baidās no kožu uzbrukumiem, ja zivs vēderā būs vilna, nevis sintepons. Taču vēlos iet dabīgo materiālu virzienā iespēju robežās. Piemēram, meklēt citus risinājumus, kaut vai ar kokosa šķiedru, kas ir līdzīga sinteponam. Taču svarīgs tik un tā ir jautājums, cik resursu tiek patērēti, lai šādu pildījumu saražotu un atsūtītu uz Latviju no Austrālijas? Iespējams, tādā gadījumā parastais poliesters būs videi draudzīgāka izvēle. Taču jāturpina meklēt vietējās alternatīvas un jātestē tās. Pašreiz lielākoties visas zivis, izņemot nēģi, ir no kokvilnas un satīna audumiem, kas ir apdrukāti.
Kas ir sarežgītākais zivs sugas izvēlē un tās ilustrācijas veidošanā?
Forele, sapals, līdaka, bute – tās visas ir mūsu pašu saldūdens un jūras zivis. Ar zīmēšanu ir grūti, it īpaši meklējot fotogrāfiju, kuru ņemt par pamatu ilustrācijai, bet pagaidām visas ilustrācijas ir mani autordarbi, kas top kā akvareļi kombinācijā ar akvareļu zīmuļiem. Zivis nereti pielāgojas videi, kurā mīt, tāpēc tās var būt ļoti dažādas arī vienas sugas robežās. Man svarīgi, lai izvēlēto zivi cilvēks var atpazīt.
Kur nonāk tavas izlolotās auduma zivis?
Nēģis, kas ir viens no pirmajiem maniem produktiem, ir gan Salacgrīvas tūrisma informācijas centrā, gan Carnikavā, kur notiek Nēģu svētki un kur nēģis ir pat novada ģerbonī. Izstādei Lasis godā celts izgatavoju lasi, ko var atvērt un pa vietām salikt iekšējos orgānus. Reiz gatavoju arī dižsliekas Dabas koncertzāles pasākumam. Kādā starptautiskā konkursā ar maniem nēģiem apbalvo pat zinātnisko darbu autorus. Interese ir arī no zivju pētniekiem, no ihtiologiem. Tiesa, pašreiz esmu pārdomu krustcelēs par to, kurā virzienā turpināt strādāt – saglabāt zivju tematiku vai virzīties funkcionālā dizaina virzienā, saglabājot dabas tematiku kopumā.
Kuri vides aizsardzības jautājumi pašai rūp visvairāk?
Pirms kaut ko iegādāties, cenšos trīsreiz padomāt, vai šo lietu man tiešām vajadzēs un kā es to izmantošu. Mani satrauc, ka viss ir tik ļoti iesaiņots plastmasā. Domāju, ka ražotājiem, kuri izvēlas dabai draudzīgu iepakojumu, būtu jāpiemēro nodokļu atlaides. Vietā, kur dzīvoju netālu no Ērgļiem, man nav pieejami beziepakojuma veikali. Nākas iegādāties lietas, kas ir pretrunā ar pašas pārliecību, kaut vai tas pats krējums plastmasas traukā.
Pašu mājās cenšamies organiskās lietas likt kompostā, papīrus izmantot krāsns iekuram, šķirot stikla taru un metālu. Taču mani tik un tā apbēdina situācija, ka atkritumu šķirošana Latvijā vēl aizvien ir tik nepilnīgā stāvoklī. Pašreiz paši no savām mājām sašķiroto, ko esam iekrājuši, vedam tālākai pārstrādei. Ceram sagaidīt iespēju šķirot arī vietā, kur dzīvojam.