Latvijā klimata pārmaiņu sekas ir mērenas

Cik nopietna problēma ir klimata pārmaiņas? Kā raugāties uz argumentiem, ka klimats attīstās cikliski un pašreizējā temperatūras paaugstināšanās ir tikai viens šāds cikls, par kuru nav jāuztraucas?

Klimata pārmaiņas viennozīmīgi notiek, par to šaubu nav. Tas, cik lielā mērā šīs pārmaiņas izraisa dabiski spēki vai antropogēnas (cilvēku izraisītas) ietekmes, ir cits jautājums. Taču es uzskatu, ka abas šīs ietekmes ir komplicētas un cieši saistītas. Jāteic, ka starptautiskās zinātniskās klimata pētnieku konferencēs neviens vairs nediskutē par to, vai klimata pārmaiņas notiek, jo par to visi pētnieki ir vienojušies. Tas atspoguļojas arī pētījumos un sagatavotajos ziņojumos. Aktuāls ir jautājums, kā tās ierobežot. Protams, ja mēs skatāmies vairāku desmitu tūkstošu gadu vēsturi, tad ir bijuši periodi ar augstāku un zemāku temperatūru, taču šī ciklu nomaiņa ir bijusi ļoti ilgā laika posmā. Mūsdienās šīs pārmaiņas notiek ļoti strauji.

Vai ar klimata pārmaiņām mēs saprotam tikai temperatūras paaugstināšanos?

Ne tikai. Temperatūras paaugstināšanās nes līdzi vairākas būtiskas norises. Tā ir arī jūras līmeņa paaugstināšanās, ledāju kušana, karstuma un sausuma periodu pieaugums. Augstāka temperatūra padara siltāku atmosfēru, kas savukārt rada vairāk tvaiku, kas ietekmē ūdens aprites ciklus. Ja mēs runājam par vētrām un tropiskajiem cikloniem, tad katru atsevišķu gadījumu nevaram automātiski saistīt ar klimata pārmaiņām, taču, ja analizējam šo postošo dabas parādību intensitāti un atkārtošanās biežumu, tad saistība ir.

Cik ilgs ir laiks, kopš mēs varam runāt par klimata pārmaiņām?

Minimālais normas periods ir trīsdesmit gadu. Klimatā mēs nevaram ņemt desmit gadu novērojumu virkni, jo ir šie klimata cikli, kas var būt arī īsāku periodu, piemēram, divi vai trīs gadi. Tādēļ, lai iegūtu objektīvu vidējo rādījumu, jāņem garāks laika periods, kurā šīs svārstības – temperatūras kāpumi un kritumi – līdzsvarojas. 

Kādi ir pēdējie trīsdesmit gadi?

Klimatoloģijā mēs šos trīsdesmit gadu periodus skatāmies, sākot no 1961. gada līdz 1990. gadam, tad no 1971. līdz 2000. gadam, tad no 1981. līdz 2010. gadam. Respektīvi, tiek iets ar soli – desmit gadi trīsdesmit gadu periodā. Ir redzams, ka vidējā temperatūra pieaug. Latvijā no 1971. līdz 1990. gadam tā bija 5,8 grādi, no 1981. līdz 2010. gadam tā pieaugusi jau līdz 6,1. Tātad kāpums bijis par 0,3 grādiem desmit gadu laikā, kas ir gana daudz.
 
Tad mēs nevaram cerēt, ka, piemēram, pats no sevis pēc desmit gadiem nomainīsies klimata cikls un temperatūra pazemināsies?

Tik īsā laika periodā noteikti ne. Ja runājam par 10 000 gadu periodu, tad varbūt tas tā varētu būt. Iespējams, viens gads varētu būt ar zemākām temperatūrām, taču trīsdesmit gadu periodā tas kopējo tendenci neizmainīs. Kā jau teicu, minimālais atskaites punkts ir trīsdesmit gadu ar soli desmit gadu.

Kāpēc Latvijas iedzīvotājiem jāuztraucas par klimata pārmaiņām, ja vismaz pagaidām tās tieši mūsu dzīvi ietekmē visai maz?

Mēs, protams, dzīvojam ģeogrāfiski labvēlīgā vietā, kur klimata pārmaiņas tā asi neizjūtam. Taču mēs nevaram sevi nodalīt no pārējās pasaules. Mēs nevaram izbēgt no tā, ka vētras periodiski mums būs un būs arī postījumi, kādi daudziem vēl ir atmiņā no 2005. gada vētras, ko izraisīja orkāns Ervīns. Ogļskābo gāzu emisijas pasaulei ir kopīgas, gaisa masas mēs nevaram nodalīt tīri teritoriāli, atmosfēra mums ir viena. No ekstremālo parādību atkārtošanās biežuma Skandināvija un Baltija ir labvēlīgāks reģions nekā, piemēram, Dienvideiropa, kur vasarās ir lieli karstuma viļņi, vai Āzija ar biežiem ekstremāliem plūdiem.

Kādas ir redzamākās klimata pārmaiņu izpausmes? Ir viedoklis, ka tās visvairāk jūtamas nevis attīstītajās, bet attīstības valstīs. 

Jā, tā ir. Ja mēs runājam par dabas katastrofām, tad lielākos postījumus radījuši plūdi un vētras, kā arī tropiskie cikloni. Tās, protams, ir dabiskas parādības un nav saistītas ar klimata pārmaiņām, taču ar tām ir skaidrojama šo parādību intensitāte.

Tātad klimata pārmaiņu izpausmes ir nevis pašas jūsu tikko pieminētās dabas katastrofas, bet to intensitāte?

Jā, intensitāte un atkārtošanās biežums. Ja runājam par tādām attīstības valstīm kā Indija un Pakistāna, kur 2014. gadā bija desmitgades spēcīgākie plūdi, tad šajās valstīs okeāna piekrastes apdzīvotības blīvums ir daudz augstāks nekā attīstītajās valstīs, tāpēc plūdu gadījumā ir arī vairāk upuru. Jebkurā gadījumā vairāk cieš tās valstis, kuras ir ļoti blīvi apdzīvotas. Turklāt attīstītajām valstīm ir vairāk līdzekļu, ko ieguldīt atbilstošas infrastruktūras, piemēram, dambju un viļņu lauzuma zonu vai krāvumu, izbūvē. Nabadzīgākas valstis vienkārši to nevar atļauties, jo tie ir ļoti lieli ieguldījumi.

Pēc pēdējiem lielajiem plūdiem Klusajā okeānā daudz tika runāts par to, ka tik daudz upuru bija tāpēc, ka nebija agrīnās brīdināšanas sistēmas. 

Jā, Atlantijas okeāna reģionā šādu sistēmu ir daudz vairāk nekā Klusajā un Indijas okeānā.

Ja runājam par Latviju, tad biežās vētras rudeņos un ziemās, kad tiek lauzti koki un mājsaimniecības paliek bez elektrības, arī ir klimata pārmaiņu sekas?

Ar klimata pārmaiņām tiek saistīts vētru intensitātes pieaugums. Tuvajā nākotnē – 30–50 gados – netiek prognozēts, ka Latvijā pieaugs vētru atkārtošanās biežums. Dabā mēs redzam, ka izmainās bioloģiskā daudzveidība. Piemēram, ihtiologi konstatējuši, ka pie mums aizvien vairāk parādās siltumu mīlošas zivis –  zandarti, sudrabkarūsas, bet kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem samazinājušās tādas zivju sugas kā repši un ezeru salakas, tas notiek kompleksā eitrofikācijas un klimata pārmaiņu ietekmē. Jāņem vērā, ka ūdens temperatūras paaugstināšanās vasarās var radīt labvēlīgus apstākļus zilaļģu pieaugumam, kas pie augstas koncentrācijas var būt arī toksiskas.

Pēdējos gados Latvijā teju katru vasaru gaisa temperatūra kādu brīdi turas ap 30 grādiem. Cik tas ir adekvāti mūsu klimatam un vai ir saistīts ar klimata pārmaiņām?

Par šādiem karstuma viļņiem mēs runājam, ja maksimālā temperatūra piecas dienas pēc kārtas pārsniedz vidējo maksimālo temperatūru par pieciem grādiem. Atsevišķi var runāt par tādu ekstremālo parādību kā tropiskās naktis. Visvairāk šādu tropisko nakšu, kad vidējā temperatūra arī naktī nenokritās zem 20 grādiem, bija 2010. gada vasarā un visvairāk šo nakšu bija tieši Rīgā. Tāpēc, statistiski analizējot datus, var teikt, ka Rīgā pieaudzis tropisko nakšu skaits. Tomēr atšķirībā no, piemēram, Francijas Latvijā nav novērota  tendence pieaugt karstuma viļņiem un to ilgumam divu un vairāk nedēļu garumā.

Tātad var teikt, ka Latvijā klimata pārmaiņu izpausmes ir mērenas?

Jā, turklāt mēs varam izmantot šo klimata pārmaiņu plusus, piemēram, tūrismā, kad arī Baltijas jūra, ne tikai Vidusjūra, vasarās varētu kļūt par tūristu iecienītu atpūtas vietu. Taču es neizslēdzu, ka karstuma dēļ jūrā var savairoties zilaļģes, kas nevienam viesim nepatīk.

Ja klimata pārmaiņas ir neapstrīdams fakts, tad kā jūs vērtējat jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa paziņojumu par vēlmi izstāties no Parīzes nolīguma par klimata pārmaiņu mazināšanu, lai nebremzētu ekonomisko izaugsmi? Viņš arī paziņojis, ka ASV ogļrūpniecība turpinās attīstīties.

Tas ir diezgan neprātīgi, es arī šaubos, vai viņš vienpersoniski var atcelt jau iepriekš panāktu vienošanos. Tiesa, pārsteigumi var būt, jo par Parīzes nolīgumu ir panākta konceptuāla vienošanās no visām pasaules valstīm, taču dokumentu parakstīt paredzēts tikai nākamā gada aprīlī. Es gan sliecos domāt, ka tā no Trampa puses ir tikai skaļa retorika. Nenoliedzami un pozitīvi ir tas, ka ASV daudz līdzekļu iegulda modernās ogļu ieguves un pārstrādes tehnoloģijās, kas rada maz siltumnīcefekta gāzu emisiju. Tas arī ir veids, kā attīstīt ekonomiku, taču darīt to videi draudzīgā veidā.

Kas ir galvenie klimata pārmaiņu iemesli, ja runājam par cilvēku darbību?

Tas ir siltumnīcefekta gāzu emisiju pieaugums, kuru rada gan cilvēku skaita palielināšanās uz zemes, gan transports un ražošana, plašāk sakot, visa patēriņa infrastruktūra.

Tātad klimata pārmaiņas nevar apturēt, tikai ierobežot?

Jā, ne velti Parīzes nolīgumā tiek runāts, ka nedrīkst pieļaut temperatūras palielināšanos vairāk par diviem grādiem.

Ja šie liktenīgie divi grādi tiks pārsniegti, kādas tam būs sekas un cik ilgā laika posmā mēs tās sajutīsim?

Domāju, ka precīzi minēt visas sekas nav iespējams, taču tas, ka procesi dabā un arī atmosfērā tiks ļoti ietekmēti, ir nenoliedzami. Augstākas temperatūras var izsaukt ķēdes reakciju – tās ietekmēs okeānus, laikapstākļu sistēmas, sniegu un ledu, augu un dzīvnieku valsti. Ir pat aprēķini un modeļi, kas paredz, ka pie ogļskābās gāzes apjoma četrkāršošanās var tikt apstādināts lielais aprites loks pasaules okeānā.

Vai riskus klimata pārmaiņu ierobežošanai nerada tas, ka daudzās attīstības valstīs, piemēram, Indijā, notiek strauja ekonomikas izaugsme, kas prasa lielāku resursu patēriņu?

Pagaidām tām emisiju samazināšanā ir noteikti mazāki mērķi nekā attīstītajām valstīm, taču, sasniedzot noteiktu līmeni, arī šīm valstīm būs tādi paši uzdevumi kā citām. Pašlaik šīm valstīm, ņemot vērā to attīstības stadiju, ir zināmas privilēģijas. Taču, ekonomiskajiem līmeņiem izlīdzinoties, arī spēles noteikumi kļūs vienādi.

Kas ir tie primārie instrumenti, ar kuru palīdzību iespējams mazināt klimata pārmaiņas?

Vispirms jau tā ir valstu vienošanās par emisiju samazināšanu. Tā ir arī ražojošo uzņēmumu apņemšanās mazināt emisijas, ieviešot jaunas, videi draudzīgas ražošanas tehnoloģijas. Vislielākie emitētāji ir rūpniecība, lauksaimniecība un transports. Tāpat jācenšas pēc iespējas mazināt radīto atkritumu apjomu.

Vai emisiju mazināšanu rūpniecībā un lauksaimniecībā ir iespējams savietot ar ekonomisko izaugsmi, vai šīs lietas nav pretrunā?

Tās noteikti ir iespējams savietot. Ne velti aizvien aktuālāks visā pasaulē kļūst jēdziens "oglekļa mazietilpīga ekonomika un attīstība". Emisiju samazināšana var būt arī stimuls ekonomikas attīstībai, jo tās ir investīcijas modernās tehnoloģijās vai elektromobiļos transportā, tie ir arī ieguldījumi ēku siltināšanā un citos energoefektivitātes pasākumos. Te liela nozīme ir arī pašvaldībām, kuras atbalsta energoefektīvus uzņēmumus.

Kas ir tie trīs ieradumi, kuri būtu jāmaina katram indivīdam, kurš vēlas atbildīgi pieiet vides jautājumiem un ar savu rīcību neradīt lieku piesārņojumu un emisijas?

Vispirms jau tā ir atkritumu šķirošana, ko nebūt ne visi dara. Jādomā arī par to, kā mazināt saražoto atkritumu apjomu, jo, piemēram, Eiropā daudz pārtikas tiek vienkārši izmesta. Tad noteikti arī energoefektīvu tehnoloģiju lietošana. Vairums no mums grēko arī savos transporta ieradumos, pārāk maz tiek izmantots sabiedriskais transports, pārāk bieži – privātās automašīnas.

Redzat iespēju situāciju mainīt ar nodokļu politikas palīdzību?

Jā, tas, ka varētu būt lielāki nodokļi daudz emitējošām automašīnām, jau ir iestrādāts politikas plānošanas dokumentos. Protams, jāraugās arī uz pirktspēju, taču runa nav tikai par veciem transporta līdzekļiem, jo Latvijā tiek pirktas jaunas mašīnas, kuras ir vienas no jaudīgākajām un visvairāk resursus patērējošām Eiropas Savienībā.
 
Kā vērtējat, cik apzinīgi vides jomā ir mūsu uzņēmēji?

Sākšu ar to, ka, manuprāt, daudzviet uzņēmumos ir neprecīza siltumnīcefekta gāzu emisiju uzskaite. Respektīvi, visas emisijas netiek uzskaitītas, un uzņēmumiem savā darbībā būtu jācenšas izmantot pēc iespējas modernākas tehnoloģijas, kas rada mazāk emisiju. Mani ļoti uztrauc arī lielie siltuma zudumi no siltumtrasēm, arī no ēkām.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka Latvija ir viena no zaļākajām šā vārda visplašākajā nozīmē valstīm pasaulē?

Tam es negribētu piekrist, jo ne visi politikas dokumentos ierakstītie pasākumi tiek arī veiksmīgi īstenoti.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu