Āboltiņa: Vēlētāji prasa reālas lietas, lozungu solījumos viļas

Negribētos, ka mūsu saruna veidotos kā jūsu taisnošanās par esošo situāciju. Drīzāk – lai kā politikas eksperte pavērtējat aktuālos procesus.

Tos, kas Vienotībā, vai tos, kas valstī?

Tie ir saistīti. Protams, galvenā uzmanība šajā gadījumā partijai. Caur virzību uz latvisko spēku apvienošanu Vienotība vairākkārt guvusi jaunus uzticības kredītus. Šobrīd apvienošanās apsīkusi un sācies pretējais – veidojas virkne partiju, kuras noskatījušas sev Vienotības elektorātu.

Ja raugāmies uz pirmsākumiem – Jaunā laika tapšanu 2002. gadā –, Repšes ideja bija par mazu un kompaktu partiju.

Viegli pārvaldāmu?

Jā, viņš bija aprunājies praktiski ar visiem partijas dibinātājiem ja ne klātienē, tad vismaz telefoniski. Toreiz izskanēja pārmetumi par demokrātijas neesamību, jo kongresā nosauca valdi, nebija mehānisma, kā kādu izvirzīt klāt, ievēlēja tos, ko Einārs nosauca.

Pēc tam trīs partijas apvienojās, izveidojot Vienotību, tai radās sadarbība ar reģionu partijām, piedodiet, bet tika "apēsta" Reformu partija, tāpat bija ideja par latvisko partiju bloku Rīgas domes vēlēšanām...

Apvienošanās bija labs un pareizs virziens, sevišķi tad, kad premjers bija Dombrovskis, kad valstī bija reāla ekonomiska krīze. Protams, vienmēr ir tā, ka politikā iesaistās cilvēki ne tikai ideju vārdā – nāk ar dažādu attieksmi, dažādu sapratni, dažādu spēju strādāt komandā, dažādu zināšanu un egoisma līmeni. Tas ir milzīgs darbs – visdažādākos cilvēkus saturēt kopā. Nupat dzirdēju pārmetumu – Vienotības problēma esot, ka tā negrib mainīties. Gluži pretēji – mēs visu laiku centāmies mainīties. Mēs varam izsekot, kā mainījusies partija kopš 2002. gada un kā mainījušies cilvēki, ko sākotnēji piesaistījušas idejas un mērķi, bet ar laiku palikusi vien vēlme būt pie varas. Neredz sev iespējas te, veido kaut ko jaunu.

Partiju apvienošana sevi ir attaisnojusi. Ja skatāmies kaut vai uz pēdējo Saeimas vēlēšanu rezultātu – 23 deputātu vietām, kas ir fantastisks rezultāts par spīti masīvai kampaņai pret Vienotību un mani personīgi.

Vājā vieta, ka tikai viens līderis. Ja ejat prom no politikas, kā to esat iecerējusi darīt pēc šīs Saeimas, partijā tādu izteikti spilgtu līderu nepaliek. Eksperiments ar Piebalgu neveiksmīgs. Smiltēns nobijās no konkurences cīņas. Ķirsis un tāpat arī valdības ministri neviens tā īsti nav jūsu līmeņa līderi.

Droši vien vajag kaut ko citu, nevis tādu pašu. Un nav tik ļoti jāfokusējas uz vienu personu. Ja ir daudzi līdzvērtīgi spēcīgi cilvēki, tad jautājums ir, kā viņi vienojas kopīgi strādāt. Arī Piebalgs valdes līmenī bija iemantojis milzu cieņu. Viņš uzskatīja par savu mērķi saglabāt Vienotību esošajā sastāvā, izvairīties no šķelšanās vai dalīšanās. Ja tas viņam neizdevās, tā nav viena cilvēka vaina. Lai cik līderis ir spilgts un visam priekšā redzams, ne viss ir no viņa viena atkarīgs – partijas vadība ir komandas darbs. Partijā joprojām ir pietiekami daudz spēcīgu personību, lai arī tās varbūt visu laiku nav priekšplānā.

Tagad partija ir tādā kā dziļā bedrē. Reitingi dramatiski zemi, pieci deputāti nupat paziņojuši par citas partijas veidošanu. Pārējie droši vien arī nejūtas diez cik komfortabli. Vai Vienotībai ir iespēja izķepuroties no šīs situācijas?

Es sāku vadīt partiju Jaunais laiks tajā brīdī, kad Kalniete sašķēla partiju – aizgāja ar lielu tās daļu. Iepriekš viņai bija izdevies tikt vaļā no Repšes, viņa bija izvirzījusi nākamo favorītu Kariņu, kuru pati atstāja pie sasistas siles. Jaunā laika reitings bija 3,2%. Bet tie cilvēki, kas palika, bija ar lielu motivāciju nepadoties, un tāda sajūta ir arī šobrīd Vienotībā. Un, ja ir cilvēki, kas gatavi būvēt kaut vai šajās drupās jaunu māju, cerība ir. Jā, es arī dzirdu, ka daudzi saka – partija sabrūk, tā ir vāja, kas tad tur vairs palicis...

Bet jums ir svarīgs ne tas, ko domā kāds konkurentu pārstāvis vai tā domubiedrs, bet gan tas, ko domā pašu biedri, atlikušie un potenciālie vēlētāji.

Mūsu vēlētājam ir svarīgi redzēt, kāda tad ir partijas identitāte, kas daudz cietusi visos pēdējā laika strīdos. Mēs runājam par organizāciju, kuru Saeimas frakcijā pārstāv 11 deputātu (pārējie ir no Vienotības saraksta ievēlētie reģionu partiju pārstāvji, kā arī no Vienotības aizgājušie – red.), valdībā ir mūsu ministri, mums ir reģionālās nodaļas, ir pārstāvniecība pašvaldībās (bija ļoti grūti šajās vēlēšanās, rezultāts nav labs, tomēr tas nav arī traģisks). Biedri nodaļās sagaida, ka partijas galva spēs saņemties.

Pieminējāt, ka no Vienotības frakcijas Saeimā tikai 11 deputātu, kas ir mazāk nekā puse, ir šī paša nosaukuma partijas biedri. Mulsinoši, ka Saeimas frakcijā esat kopā ar cilvēkiem, kas nākamajās vēlēšanās būs politiskie konkurenti.

Frakcija tomēr ir resurss. No tā atkarīgs, cik ministru pārstāv partiju valdībā, vai mūsu kopīgi darītais ir gana pamanāms. Var jau, kā to pēdējo notikumu iespaidā mūs mudina, rīkoties tā, kā savulaik pēc Jūrmalgeitas, – iziet no valdības. Bet toreiz redzējām, kādas tam bija sekas. Arī Kalvītis pēc tam esot teicis, ka bijis laimīgs tajā dienā, kad Vienotība aizgāja. Aiziešana no valdības nav labākais veids, kā demonstrēt savu attieksmi, sevišķi, ja partija tajā brīdī ir vāja. Cita lieta, ja partija būtu stipra, kaut arī neliela, bet stipra, ar aktīvu, saliedētu komandu un ar līderi, kuram uzticas. Tas, kas ir šobrīd svarīgi Vienotībai, – lai ir līderis, kuram uzticas un kuram ir komanda. Jau piesauktais stāsts par izrāpšanos no 3,2% bedres – atzinām, ka nav viegli, bet gājām uz priekšu, rīkojāmies. Tieši tāpat bija, pierunājot Dombrovski kļūt par premjeru, – visa politiskā apkārtne tajā brīdī berzēja rokas, zinot, kāda bija reālā ekonomiskā situācija, paredzot, ka Dombrovskis, lai cik būtu gudrs un erudīts, nevarēs izvilkt. Bija jau pieredze ar janvārī sistajiem Saeimas logiem, bija skaidrs, ka tauta būs neapmierināta, ja viņš veiks nepopulārus pasākumus.

Tagad nav krīze, kad kādam demonstrēt varonību. Tomēr uz tā visa fona, ko sakāt, līdz galam nekļūst skaidrs, kāpēc pati vairs neņematies vadīt partiju. Jo vairāk tāpēc, ka ar jums neapmierināto vairums, kā šķiet, ir "tur ārā", nevis pašā partijā. Arī ceturtā vieta vēlēšanu apgabalā iepriekšējās vēlēšanās, manuprāt, pārspīlēti dramatizēta kā nez kāda katastrofa.

Es esmu politikā kopš 2002. gada...

Tātad jau kļuvusi par profesionālu politiķi – tādu brīžiem Latvijas politikā pietrūkst. Amatieru mums gana daudz.

Esmu daudz sasniegusi, bet pieļāvusi arī daudz kļūdu. Šobrīd tajā procesā, kad trīs gadus intensīvi sit arī personīgi, jūtos nedaudz iztukšota. Man, protams, ir pietiekami daudz enerģijas, lai kaut ko vēl darītu, bet no līdz šim darītā vēlos mazliet paiet malā, kaut ko dzīvē mainīt.

Kāda jēga, ka būsiet ierindas biedrs, – visi tāpat uzskatīs par reālo vadītāju, pat ja faktiski būsiet attālinājusies no tā?

Tā ir nevis mana stipruma, bet citu vājuma problēma.

Šo nu jau bieži piesaukto frāzi var saprast arī tā, ka jūs – stiprā – aizejat, bet vājie paliek... Tad viss, partijai beigas?

Nē, es jau teicu, esmu optimiste, ja varēja toreiz no 3,2%...

Jūsu vadībā.

Ne viens cilvēks var uzbūvēt, ne viens cilvēks var nograut.

Te izskatās ne pēc nograušanas, bet pakāpeniskas iznīkšanas. Partija vairs nav tik agresīva pret konkurentiem kā vēl 2010. gadā, situācija vairs nav tāda, ka varētu sevi pozicionēt par nācijas glābēju, reitingi zemi, biedri aiziet, arī līdere pošas prom un tā īsti nemaz nemana, ka kāds būtu gatavs definēt jauno identitāti, ko pieminējāt. Kurš tad būs tas, kurš teiks: "Mēs esam stipri, mēs vēl spēsim!"? Un tā, lai notic.

Ir svarīgi, lai būtu uzticība. Atceros, ka toreiz, kad Sandra Kalniete gāja prom, Uldis Grava atnāca pie manis un teica: tu jau saproti, ka man tuvāki pēc būtības ir cilvēki, kas aizgāja, bet es neesmu tā audzināts; ja es ar vienu meiteni uz balli atnāku, tad es ar to meiteni arī eju mājās. Es zinu, ka ir Vienotībā pietiekami daudz cilvēku, kas tieši tā arī domā.

Visu sarunu ar Solvitu Āboltiņu lasiet pirmdienas, 31. jūlija laikrakstā Diena!