Mūsu valsts sabiedrībā nekāds retums nav viedoklis, ka nekādas izaugsmes nav vai arī to sajust var visai maz. Tā varētu šķist, ja raugāmies no attīstīto rietumvalstu viedokļa. Tomēr arī šeit nevaram zīmēt pilnīgi viennozīmīgu ainu. Ja pieņemam, ka nākamo desmitgažu laikā 3% pieaugums kļūst par vidējā gada rādītāju un inflācija paliek tuvu nullei, tad pašreizējo Eiropas Savienības (ES) vidējo līmeni pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas līmeņa (PSL) mēs varētu sasniegt visai drīz. Patlaban Latvijas PSL ir aptuveni 70% no ES valstu vidējā līmeņa. Tādējādi, ja negadās nekādas būtiskas ķibeles, visai teorētiski un aptuveni rēķinot, mēs pašreizējo Savienības ekonomikas vidējo līmeni varētu sasniegt 12-13 gados. Cita lieta, ja gribam turīgās valstis panākt. Ja ņemam par piemēru Eiropas finanšu lokomotīvi Vāciju un pieļaujam, ka tās izaugsmes tempi ilgtermiņā saglabājas tādi kā pašreiz, ir cerība, ka abu valstu ekonomikas līmeņi uz vienu iedzīvotāju varētu tuvināties 35-40 gadu laikā.
Tomēr, izdarot spriedumus par to, kā Latvijai varētu klāties nākamo gadu gaitā, tik vienkāršota pieeja nederēs, jo patlaban mums ir gan strauju izaugsmi veicinoši, gan bremzējoši apstākļi. Ja sākam ar nepatīkamo un tīri lokāliem faktoriem, no ekspertu teiktā varam secināt, ka vienas no TOP nozarēm - būvniecības - apjomi samazināsies ne tikai šogad, bet arī nākamajos gados un daļai strādājošo var nākties meklēt darbu citur. Sliktā demogrāfija un "pārpirkšanās" treknajos gados neapšaubāmi ir signāls, ka pārāk vieglas dienas būvniekus negaida neatkarīgi no tā, vai tiks vai netiks tirgotas uzturēšanās atļaujas ārvalstniekiem. Nedienas būvniecībā ir kavējošs apstāklis arī mazumtirdzniecības un atsevišķu apstrādes rūpniecības nozares apjomu pieaugumam. Savukārt, ja runājam par to, kas notiek ārpus valsts, ir jārēķinās, ka situācija attiecībās ar atsevišķiem kaimiņiem var palikt visai saspringta, līdz ar to tas var palikt kā eksportu bremzējošs faktors uz šīm valstīm un tranzītu kavējošs - no tām.
Tomēr attiecībā uz ārvalstu tirgiem Latvijas situācija ilgtermiņā nemaz nav tik slikta. Nevienam nav noslēpums, ka, planētas iedzīvotāju skaitam pieaugot, palielināsies pieprasījums gan pēc liellopu steika, gan labības, kas Latvijas apstākļos var dot spēcīgu grūdienu ekonomiskajā attīstībā. Pozitīvs skats ir arī uz nozarēm ar lielāku produkcijas vērtību, piemēram, mašīnbūvi un metālapstrādi, kur, pateicoties iepriekšējo gadu investīcijām, tiek gaidīts straujš ražošanas apjomu pieaugums. Tādējādi, ja vien politiskā situācija mūsu reģionā nesarežģīsies vēl vairāk kā patlaban, var izteikt minējumu, ka, vienu nozaru izaugsmei kompensējot varbūtēju kritumu citās, attīstība turpināsies, taču vidusmēra iedzīvotājam tā nesola strauju labklājības uzlabošanos.