Tas, ka nodokli atbalstījis Eiropas Komisijas (EK) viceprezidents Valdis Dombrovskis, nekādu izbrīnu neizraisa. EK darbošanās vispār jau kopš iepriekšējās finanšu krīzes neapšaubāmi liecina par politiski, nevis ekonomiski motivētu lēmumu izstrādāšanu. Tā tas bija attiecībā uz parāda krīzes risinājumiem dažādās Eiropas valstīs, kuru gala rezultāts ir apjomīgs parāda kalna pieaugums un gandrīz nulles vērtā ekonomiskā izaugsme, un tāpat izskatās arī šoreiz. Galvenais, lai viss pakārtots tam, ka atrastos resursi pašreizējās politiskās elites iepriekšējo kļūdu piesegšanai neatkarīgi no tā, vai runa ir par aizdevumiem Grieķijai, vai nespēja tikt galā ar kļūdām migrācijas politikā. Ja arī lēmumiem ir kāds ekonomiskās racionalitātes grauds, tad tas nav izdevīgs mazajām valstīm, tajā skaitā arī Latvijai.
Varbūtējs ekonomiskais ieguvums no bēgļu uzņemšanas ir industriāli attīstītajām Eiropas valstīm, tādām, kuras daudz ražo un eksportē vairāk nekā importē. Un te nu mēs nonākam pie Vācijas. Tieši šīs valsts korporatīvajam sektoram ir nepieciešams papildu darbaspēks, turklāt tāds, kas neceltu ražošanas izmaksas. Situācija kļūst aktuāla tieši tagad, kad Ķīnas ekonomika "draud nobrukt", savukārt pasaules tautsaimniecība ir orientēta uz deflaciozajiem procesiem. Cenas krīt ne tikai naftai, bet arī saražotajai rūpniecības produkcijai, kas, neaugot patēriņam, ir skaidrs signāls ieņēmumu kritumam un varbūtējām grūtībām tikt galā ar saistībām pret bankām.
Ja ir runa par kopēja ES nodokļa ieviešanu, pagaidām nerodas skaidrība, vai augļi no tā iekasēšanas nonāktu Savienības kopējā vai nacionālo valstu budžetā. Arī otrā varianta gadījumā un tad, ja bēgļi izrādītu gatavību integrēties darba tirgū, Latvija visdrīzāk sākotnēji subsidētu Vācijas vai Zviedrijas tautsaimniecības, jo atalgojuma līmenis tur ir augstāks. Savukārt Latvija, visticamāk, tiktu pie ekonomiski mazaktīvo patvēruma meklētāju daļas.
Latvijas gadījumā jauns nodoklis pat dažu centu apmērā par degvielas litru uz ekonomiskajiem procesiem atstātu tikai destruktīvu ietekmi. Šajā gadījumā runa ir ne vien par naudas izņemšanu no ekonomikas. Pastāv ļoti liela ticamība, ka tad, kad krītošās cenas ietekmē naftas piedāvājums būs samazinājies, cena atkal strauji augs. Tā kā piedāvājums var būt ļoti ierobežots, arī cena var ļoti ātri nokļūt līmenī, kas būs traucējoši ekonomiskajai izaugsmei un nodeva bēgļiem tikai situāciju sarežģīs vēl vairāk.